Satversmes tiesa (ST) šī gada 12. martā pieņēma spriedumu, atzīstot par Satversmei atbilstošu Civilprocesa likuma (CPL) normu, kas paredz tiesības Augstākai tiesai (AT) atteikties izskatīt mantiska rakstura lietas, kurām nav būtiskas nozīmes vienotas tiesu prakses nodrošināšanā un tiesību tālākveidošanā, ja pārsūdzētā sprieduma prasības summa ir mazāka par 2000 euro. Neskatoties uz to, atsevišķos jautājumos ST tiesneši nav bijuši vienisprātis, tiesnešiem J. Neimanim un A. Laviņam pat uzskatot, ka ar normu ir pārkāpts LR Satversmes 91. pantā nostiprinātais vienlīdzības princips un 92. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu.

Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) praksi, ST secinājusi, ka atšķirīga attieksme ir aizliegta tikai tad, ja tās pamatā ir kāda personīga iezīme, kas personas vai personu grupu atšķir vienu no otras, piemēram, dzimums, rase, valoda u.tml. Savukārt, finansiāla rakstura kritērijs, kurš noteikts ar apstrīdēto normu, neveido šādas personu grupas un attiecīgi nav vienlīdzības principa pārkāpuma.

Tiesnesis A. Kučs, lai arī piekritis ST secinātajam, ka apstrīdētā norma ir atbilstoša Satversmei, konstatējis, ka attiecīgajā situācijā pastāv salīdzināmās personu grupas. Atsaukdamies uz ECT atziņām, tiesnesis norādījis, ka atšķirīga attieksme var būt aizliegta arī tad, ja balstīta uz pazīmēm, kas nav strikti personiskas jeb konkrētai personu grupai iedzimtas/raksturīgas. Tiesnesis argumentējis, ka visas personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu, vieno kopīga pazīme – sprieduma pārsūdzēšana kasācijas kārtībā. Secīgi, tiesnesis secinājis, ka šīs personu grupas ir salīdzināmas.

Neskatoties uz to, A. Kučs piekrīt, ka šī attieksme ir attaisnojama, jo katrā konkrētajā gadījumā tiek līdzsvarotas sabiedrības un indivīda tiesiskās intereses. Proti, arī tajos gadījumos, kad kasācijas sūdzība iesniegta par strīda daļu, kas ir mazāka par 2000 euro, kasācijas instances tiesai ir pienākums ierosināt tiesvedību, ja ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, un ir ievērotas citas likumā noteiktās prasības kasācijas sūdzības iesniegšanai. Šādu pašu normas interpretāciju ir sniegusi arī ST.

Pie pretēja secinājuma gan ir nonākuši tiesneši A. Laviņš un J. Neimanis (abi bijušie AT senatori). Tie interpretējuši, ka apstrīdētā norma kalpo par patstāvīgu pamatu kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumam. Tā rezultātā AT var atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību bez pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizības/nepareizības analīzes, tādējādi radot situācijas, kad stājas spēkā nepareizi (netaisnīgi) tiesu nolēmumi.

Tiesneši norādījuši, ka praktiski atšķirīgā attieksme izpaužas tādējādi, ka, personas kasācijas sūdzība, kuras prasības apmērs ir mazāks par 2000 euro, neraugoties uz to, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, ļauj tiesnešu kolēģijai atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt, ja persona iesniegusi kasācijas sūdzību par apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz 2000 euro, vai strīdā, kuram nav mantiska rakstura – kolēģijai šādu tiesību nav. Tādējādi ar apstrīdēto normu ir noteikta atšķirīga attieksme pret personām, kuras iesniedz kasācijas sūdzību mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro.

Tiesneši piekrīt, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet valsts pienākums noteikt visās lietās iespēju spriedumu pārsūdzēt apelācijas un kasācijas kārtībā. Tomēr, ja nolēmuma pārsūdzība kasācijas instancē ir pieļaujama, nav pamata, atkarībā no strīda summas, noteikt atšķirīgu attieksmi. Turklāt, tiesneši uzsvēruši, ka, nepārbaudot pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību, var tikt apdraudēta sabiedrības uzticība tiesu varai.

Tādējādi abi tiesneši secinājuši, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā ļauj nevērtēt pārsūdzētajā spriedumā ietvertā lietas iznākuma pareizību, neatbilst ne Satversmes 92. pantam, ne arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam.

Izrietoši konstatējams, ka ST tiesnešu domstarpības pamatā ir saistījušās ar pastāvošā regulējuma interpretāciju, nevis apstrīdēto normu pašu par sevi. Vienlaikus, respektējot ST sniegtās interpretācijas obligāto raksturu, AT, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, būs, arī gadījumos, kad kasācijas sūdzība iesniegta par strīda daļu, kas ir mazāka par 2000 euro, jāvērtē, vai pastāv acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs. Līdz ar to, domājams, ka ikviena Satversmes tiesneša cerētais mērķis – taisnīguma nodrošināšana –, tiks sasniegts, lai arī to izpratne par piemērotāko līdzekli taisnīguma sasniegšanā, ir atšķirīga.

Neskatoties uz to, turpmāk būtu rosināms ikvienai personai, vēršoties AT ar kasācijas sūdzību par strīda daļu, kas ir mazāka par 2000 euro, atsaukties uz šo Satversmes tiesas sniegto interpretāciju (Lieta Nr. 2019-11-01), tādējādi, pasargājot gan sevi, gan arī sabiedrību kopumā no potenciālas netaisnības, un palīdzot arī AT tiesnešu kolēģijai steigā nepielaist kādu būtisku kļūdu tiesību normu piemērošanā.

Nepārliecinošs gan paliek arguments par salīdzināmo grupu esamību tikai tad, kad atšķirīga attieksme veidojas uz kāda “iedzimta” kritērija, tiesnešu kolēģijai daloties 4 pret 3 šajā jautājumā. Pirmšķietami gan būtu jāpiekrīt, ka, tiesību (taisnīguma) idejai atbilstošāku nostāju, šoreiz ir paudis ST mazākums, vienlīdzības principa ietvarā aplūkojot plašāku pazīmju loku.

Šis spriedums demonstrē, ka arī tik fundamentālos jautājumos, pat visspēcīgāko tiesību zinātnieku vidū, nav vienprātības un nākotnē, personām vēršoties ST ar konstitucionālo sūdzību sakarā ar iespējamu vienlīdzības principa pārkāpumu, ir jāsniedz īpaši niansēta argumentācija, pievēršot pastiprinātu uzmanību salīdzināmo personu grupu pastāvēšanas pamatošanai.