Viesabonēšana (roaming) ir apliekama ar PVN

SK Telecom ir Dienvidkorejā reģistrēts mobilo sakaru uzņēmums. 2011. gadā SK Telecom sniedza mobilo sakaru pakalpojumus dažiem saviem klientiem – arī Dienvidkorejas iedzīvotājiem, kuri uz laiku uzturējās Austrijā. Lai ļautu šīm personām izmantot savus mobilos telefonus, kamēr viņi uzturas Austrijā, Austrijas tīkla operators darīja pieejamu savu tīklu SK Telecom par izmantošanas maksu, kurai tika pieskaitīts Austrijas PVN (20 %). Pēc tam SK Telecom iesniedza pieteikumu par tā PVN atmaksu, ko tai bija aprēķinājis Austrijas tīkla operators. Austrijas nodokļu administrācija šo atmaksas pieteikumu noraidīja, jo uzskatīja, ka SK Telecom bija jāpiemēro Austrijas PVN viesabonēšanai, ko Korejas uzņēmums iekasēja no klientiem, jo pakalpojumus Dienvidkorejā neapliek ar tādu nodokli kā Austrijā. Tā kā SK Telecom veica ar nodokli apliekamus darījumus Austrijā, tā nevarēja saņemt PVN atmaksu saskaņā ar vienkāršoto atmaksas procedūru.

ES tiesa nosprieda: viesabonēšanas pakalpojumi, kurus trešajā valstī reģistrēts mobilās telefonijas operators sniedz šajā trešajā valstī dzīvojošajiem klientiem, tiem ļaujot izmantot ES dalībvalsts mobilo sakaru tīklu, kurā tie uzturas uz laiku, ir jāuzskata par tādiem, kas tiek “faktiski lietoti vai izmantoti” šīs dalībvalsts teritorijā, kā rezultātā ES dalībvalsts var uzskatīt, ka šo viesabonēšanas pakalpojumu sniegšanas vieta atrodas tās teritorijā.

Pašlaik, atbilstoši Latvijas normatīvajam regulējumam un VID skaidrojumiem viesabonēšanas (roaming) pakalpojumus uzskata par darījumiem, kas nav PVN objekts. Šī sprieduma rezultātā sagaidāms, ka VID būs jāmaina nostāju par PVN piemērošanu viesabonēšanas pakalpojumiem. Iepriekš rakstījām par līdzīgu Ģenerāladvokāta viedokli, tā kā šis spriedums nav vairs pārsteigums.

Advokātu pakalpojumi – bez PVN, ja sociālā aprūpe

ES tiesa nosprieda, ka par saimniecisku darbību ir uzskatāma advokātu pakalpojumu sniegšana, kura ir veikta par labu rīcībnespējīgām pilngadīgām personām. Saskaņā ar PVN Direktīvas 132. panta 1. punkta g) apakšpunktu “pakalpojumu sniegšana, kas ir cieši saistīta ar sociālo aprūpi un sociālo nodrošināšanu”, ir pakalpojumu sniegšana par labu rīcībnespējīgām pilngadīgām personām, kuras mērķis ir tās aizsargāt to civiltiesiskajās darbībās. Advokāts, kas sniedz šādus sociāla rakstura pakalpojumus, var tikt atzīts par sociālās labklājības struktūru.

Nepamatota soda nauda, ja nav krāpšanas

Grupa Warzywna iegādājās nekustamo īpašumu, kas tika apdzīvots vairāk nekā divus gadus. Saskaņā ar notariālajā aktā ietverto deklarāciju par šī īpašuma iegādi tā cena bija minēta kā bruto summa, tādējādi ietverot PVN. Minētā īpašuma pārdevējs turklāt izrakstīja rēķinu, kurā bija norādīta ar attiecīgo darījumu saistītā PVN summa. Grupa Warzywna samaksāja šo summu un uzskatīja, ka tā ir priekšnodoklī samaksāta PVN summa, kas tātad bija atskaitāma. Pēc tam Grupa Warzywna iesniedza nodokļu administrācijai PVN deklarāciju, kurā tā minēja pārmaksāto PVN, kuru tā lūdza atmaksāt. Nodokļu pārvalde konstatēja, ka attiecīgā nekustamā īpašuma piegāde principā bija pilnībā atbrīvota no PVN un ka darījuma puses nebija iesniegušas deklarāciju par atteikšanos no šī atbrīvojuma. Grupa Warzywna, ņemot vērā nodokļu iestādes konstatētos pārkāpumus, veica korekcijas savā nodokļu deklarācijā. Nodokļu administrācija pieņēma lēmumu, nosakot PVN pārpalikumu atbilstoši summai, kas izriet no labotās deklarācijas, un uzlika Grupa Warzywna sodu 20 % apmērā no nepamatoti prasītās pārāk lielās atmaksājamās PVN summas.

EST spriedums: PVN Direktīvai, LES un LESD ir pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru nodokļa maksātājam, kurš no pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atbrīvotu darījumu ir kļūdaini kvalificējis par ar šo nodokli apliekamu darījumu, tiek noteikts sods 20 % apmērā no nepamatoti prasītās pārāk augstu novērtētās atmaksājamā PVN summas, ja šis sods ir piemērojams vienādi gan tādā situācijā, kurā PVN pārpalikuma summas pārāk augsts novērtējums izriet no darījuma pušu pieļautas kļūdas vērtējumā attiecībā uz to, vai darījumam ir uzliekams nodoklis, ko raksturo tas, ka nav norāžu uz krāpšanu un Valsts kase nezaudē ieņēmumus, gan situācijā, kurā šādi īpaši apstākļi nepastāv.

Te būtu labs pamats padomāt apstrīdēt arī Latvijas PVN likumā paredzēto 10% soda naudu, ja pārrobežu darījums nav reversēts – ja nav bijusi ļaunprātība, jo valsts neko nezaudē.

Ātrās apkalpošanas restorāns veic preču piegādi

Prasītājs pamatlietā ir ātrās ēdināšanas iestāžu ķēdes franšīzes ņēmējs, nodarbojas ar gatavo maltīšu un ēdienu, tādu kā sviestmaižu, salātu, frī kartupeļu, saldējumu u.c., pārdošanu. Šie produkti tiek pasniegti uz plastmasas paplātes, kopā ar to klients saņem papīra salvetes un kopā ar dažiem produktiem – plastmasas galda piederumus un/vai salmiņu. Šīs maltītes un ēdieni tiek sagatavoti uz vietas no pusfabrikātiem, var tikt pasniegti karsti vai auksti, un tie vai nu ir jāpatērē uz vietas, vai arī klientiem jāņem līdzi. Savā saimnieciskajā darbībā prasītājs izmanto dažādas pārdošanas metodes. Produkti tiek pārdoti vai nu restorānā, vai pie kasēm restorāna ārpusē vai arī tirdzniecības centros ēdināšanai paredzētās teritorijās.

Nodokļu iestādes veica auditu. Pēc šīs revīzijas, nodokļu iestāde nolēma koriģēt PVN summu, jo uzskatīja ka visas prasītāja darbības ir jākvalificē par “ēdināšanas pakalpojumiem”, kam piemērojama 8 % PVN likme, nevis, par “gatavo ēdienu piegādēm”, kam piemērojama 5 % PVN likme.

ES tiesa nosprieda: jēdzienā “restorānu un sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumi” ietilpst pārtikas piegāde, ko papildina pietiekami saistīti pakalpojumi, kuru mērķis ir ļaut gala klientam tūlīt patērēt šos pārtikas produktus. Ja galapatērētājs, patērējot piegādātos pārtikas produktus, izvēlas neizmantot materiālos un cilvēkresursus, ko nodokļa maksātājs nodevis viņa rīcībā, jāuzskata, ka līdz ar to nav sniegti nekādi ar to saistīti pakalpojumi (t.i., darījumu jākvalificē kā preču piegādi).

PVN komitejas tikšanās

2021.gada 19.aprīlī ir notikusi PVN komitejas 118.tikšanās, kurā apspriestas sekojošas tēmas:

Ja Jums ir jautājumi par iepriekš minētajiem jaunumiem, lūdzam sazināties ar dace.everte@sorainen.com vai tel.nr. 26 417 746.

 

Saistīto personu definīcijas

Esam saņēmuši jautājumu – vai par saistītiem uzņēmumiem tiks uzskatīti šādi uzņēmumi:

  • Lietuvas uzņēmums A, kas pilnībā pieder fiziskai personai X (100%) un
  • Latvijas uzņēmums B, kas pieder fiziskai personai X (50%) un divām citām ar X nesaistītām personām.

Likums Par nodokļiem un nodevām, kuras personas uzskatāmas par saistītām personām – uzņēmumi ir saistīti, ja vairāk nekā 50 % no pamatkapitāla vērtības pieder vienai un tai pašai personai un šīs personas radiniekiem līdz trešajai pakāpei vai šīs personas laulātajam, vai ar šo personu svainībā esošiem līdz otrajai pakāpei,

Tā kā personai X uzņēmumā B pieder ne vairāk kā 50% līdzdalības, uzņēmums B nav uzskatāms par saistītu ar uzņēmumu A Latvijas normatīvo aktu izpratnē, pieņemot, ka:

  • vienai un tai pašai personai un šīs personas radiniekiem līdz trešajai pakāpei vai šīs personas laulātajam, vai ar šo personu svainībā esošiem līdz otrajai pakāpei nav ar līgumu vai citādi nodrošināta izšķiroša ietekme šajos divos uzņēmumos;
  • vairākām vienām un tām pašām personām (līdz 10 cilvēkiem) nav ar līgumu vai citādi nodrošināta izšķiroša ietekme šajos divos uzņēmumos;
  • starp uzņēmumiem A un B nepastāv “vienošanās par saskaņotu darbību, lai samazinātu nodokļus”.

Minētais jēdziens “izšķirošā ietekme” ir jāsaprot atbilstoši Koncernu likumā sniegtajai definīcijai: Izšķirošā ietekme rodas uz koncerna līguma pamata, kā arī uz līdzdalības pamata. Uzņēmumam ir izšķirošā ietekme sabiedrībā uz līdzdalības pamata, ja pastāv vismaz viens no šādiem apstākļiem:

  • uzņēmumam sabiedrībā ir balsstiesību vairākums;
  • uzņēmumam kā sabiedrības dalībniekam ir tiesības iecelt vai atcelt sabiedrības izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas locekļu vairākumu;
  • uzņēmums ir sabiedrības dalībnieks un, izmantojot vienīgi savas dalībnieka tiesības, pārskata gada laikā ir iecēlis sabiedrības izpildinstitūcijas vai pārraudzības institūcijas locekļu vairākumu;
  • uzņēmums ir sabiedrības dalībnieks un, pamatojoties uz vienošanos ar citiem dalībniekiem, viens pats kontrolē balsstiesību vairākumu sabiedrībā.

Savukārt Lietuvas normatīvie akti paredz, ka, ja fiziskā persona ir dalībnieks vairākos uzņēmumos, uzņēmumi tiks uzskatīti par saistītiem, ja šīs fiziskās personas līdzdalība (pašam vai kopā ar radiniekiem, laulāto personu, laulātās personas radiniekiem) sasniedz vismaz 25% abos uzņēmumos. Līdz ar to, no Lietuvas nodokļu regulējuma viedokļa, uzņēmumi A un B ir saistīti. Tādējādi uzņēmumam A noteiktos gadījumos var būt pienākums sagatavot transfertcenu dokumentāciju un iesniegt to Lietuvas nodokļu administrācijai.

Ja Jums ir radušies jautājumi par transfertcenu prasībām kādā no pasaules valstīm, piedāvājam apskatīt WTS nodokļu tīkla materiālu par TP prasībām.

IIN nerezidentam no nekustamā īpašuma pārdošanas

Administratīvā apgabaltiesa tikko analizējusi, vai ir netaisnīgs regulējums, kas paredz atšķirīgas likmes nerezidenta ienākumam no nekustamā īpašuma atsavināšanas – 3% IIN no izmaksātā ienākumam nerezidentam, ko veic komersants vai saimnieciskās darbības veicējs pretstatā 20% IIN no kapitāla pieauguma.

Pieteicēja uzskatīja par netaisnīgu regulējumu, kur nodokļa likmes 3% piemērošana ir atkarīga no ienākuma izmaksātāja darbības formas, jo pieteicēja kā ienākuma saņēmējs nevar ietekmēt, vai fiziskā persona – NĪ pircējs – reģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējs vai nē.

VID norādīja, un rajona tiesa piekrita, ka likumdevēja mērķis bija paredzēt, ka nodokli no nerezidenta ienākuma būs jāietur arī fiziskajām personām – rezidentiem, kas veic saimniecisko darbību, tādējādi nostādot šīs personas vienādā situācijā ar komercsabiedrībām, vienlaicīgi novēršot nodokļa nemaksāšanas iespējas no nerezidentu ienākuma, kā starpniekus izmantojot saimnieciskās darbības veicējus.

Administratīvā apgabaltiesa noraidīja pieteicējas prasību, skaidrojot, ka 20% likme tiek piemērota kapitāla pieaugumam, bet 3% likme – ieņēmumiem. Tādējādi apgabaltiesa secināja, ka nodokļa likmju apmērs pats par sevi nav salīdzināms atšķirīgas attieksmes izvērtējuma kontekstā. Apgabaltiesa atzina, ka pieteicējas norādītajam, ka viņa nevar ietekmēt faktu, vai fiziskā persona ir vai nav reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicēja, nav nozīmes. Tas, kam pieteicēja NĪ atsavina, ir tieši pašas pieteicējas atbildība, nevis tiesiskajā regulējumā paredzēts nodokļu maksātāju apgrūtinošs pienākums vai netaisnība.

Šajā lietā vēl galavārds nav pateikts un zināma taisnība varētu būt arī pieteicējam. Tomēr māc bažas, ka šis tomēr nav administratīvās tiesas, bet – drīzāk Satversmes tiesas jautājums.

Ja Jums ir jautājumi par iepriekš minētajiem jaunumiem, lūdzam sazināties ar aina.oksenuka@sorainen.com vai tel.nr. 26 383 573.

 

Par uzkrājumiem nedrošiem parādiem

15.04.2021 MK VSS izskatīti grozījumi UIN likumā, kas izstrādāti, lai precizētu UIN piemērošanu tiem nodokļu maksātājiem, kuriem ir saistošas prasības, kas noteiktas  starptautiskajos finanšu pārskatu standartos (SFPS), tai skaitā SFPS Nr.9, vai tiem nodokļa maksātājiem, kuri, pamatojoties uz Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likumu izvēlas atsevišķus finanšu pārskatu posteņus novērtēt un norādīt saskaņā ar SFPS.

Šobrīd ar nodokli apliekamajā bāzē ir jāiekļauj debitoru parādu summa, kas ir izveidota kā uzkrājums nedrošiem parādiem un iekļauta kā izmaksa peļņas vai zaudējumu aprēķinā, un 36 mēnešu laikā no uzkrājuma izveidošanas dienas parāds nav atgūts vai tam šajā periodā nav piemērojams attiecīgais atbrīvojums. Lai piemērotu minēto normu nodokļa maksātajam ir jānodrošina uzkrājuma izveidošanas izsekojamība katram individuālam debitora parādam.

SFPS Nr.9, kas pieņemts saskaņā ar regulu par starptautisko grāmatvedības standartu piemērošanu, un kas Latvijas tiesību aktos pārņemts no 2018. gada 1. janvāra, cita starpā nosaka, ka nodokļa maksātāji veido uzkrājumus nedrošajiem parādiem procentuāli no kopējās debitoru parāda summām, klasificējot tos grupās, atkarībā no atgūšanas risku apmēriem. SFPS nosaka, ka kredītrisks un iespējamie kredītzaudējumi ir jānovērtē visiem finanšu aktīviem un uzkrājumi (kredītzaudējumi) ir jāveido arī tādos gadījumos, ja atsevišķiem  debitoriem grupā riska nav vai tas ir zems. Līdz ar to atbilstoši UIN likumam šādiem nodokļu maksātājiem var rasties pienākums maksāt nodokli par uzkrājumu, kurš izveidots pirms vairāk  kā 36 mēnešiem, neskatoties uz to, ka konkrētā parāda kredītriska novērtējums ir zems vai tas nav būtiski palielinājies.

UIN likuma grozījumos tiks noteikta kārtība, kādā UIN par nedrošajiem parādiem maksā tie nodokļu maksātāji, kuri uzkrājumus veido saskaņā ar SFPS Nr.9. Tādējādi ar nodokli apliekamajā nodokļa bāzē jāiekļauj tādu debitoru parādu, par kuru izveidots uzkrājums un kura atzīšana pārtraukta atbilstoši debitoru parādu (finanšu aktīvu) atzīšanas, atgūšanas un norakstīšanas (aktīva atzīšanas pārtraukšanas) politikai, bet ne vēlāk kā 60 mēnešu laikā no parāda rašanās brīža, ja  parādam šajā periodā nav piemērojams attiecīgais atbrīvojums.

Grozījumi arī noteiks kritērijus, kurus jāievēro piemērošanai, tai skaitā debitora parāda izsekojamība un zvērināta revidenta atzinums par korektu starptautiskā grāmatvedības standarta Nr.9 “Finanšu instrumenti” ievērošanu, kā arī prasība nodokļa maksātājam izveidot  politiku uzkrājumos (kredītzaudējumos) iekļautā debitoru parāda atgūšanai un  norakstīšanai (aktīva atzīšanas pārtraukšanai).

Tā kā SFPS Nr.9 ir saistošs ar 2018. gada 1. janvāri, likumprojektā ietverta norma, kas papildina likuma pārejas noteikumus, nosakot, ka iepriekš minētie jaunie grozījumi ir piemērojami uzkrājumiem (kredītzaudējumiem), kas izveidoti sākot ar 2018. gada 1. janvāri. Esam lietas kursā, ka šobrīd VID arī gatavo attiecīgu metodisko materiālu par zaudētajiem parādiem, tā kā turpinājums sekos jau pavisam drīz.

UIN atbrīvojums kapitāla daļu pārdošanas ienākumam

Šā gada 20.aprīlī stājušies spēkā grozījumi UIN likumā, kas paredz, ka ar 2022. gada 1. janvāri slēgto alternatīvo ieguldījumu fondu ieguldītājiem būs iespēja neiekļaut savā apliekamajā bāzē ienākumu, ko būs guvis fonds, pārdodot tam piederoša uzņēmuma kapitāla daļas (“akcijas”), kuru turēšanas periods atsavināšanas brīdī ir vismaz 36 mēneši, ar nosacījumu, ka nodokļu maksātājs ir slēgtā alternatīvo ieguldījumu fonda ieguldītājs vismaz 36 mēnešus minēto akciju turēšanas periodā.

Šo atvieglojumu piemēros, pamatojoties uz alternatīvo ieguldījumu fonda pārvaldnieka (arī ārvalsts sabiedrības vai pārvaldnieka) izsniegtu apliecinājumu, kurā norādīts fonda atsavināto akciju turēšanas periods, ieguldītāja līdzdalības attiecīgajā fondā periods un ienākuma apmērs, kas iegūts no attiecīgo akciju atsavināšanas, kam piemērojams nodokļa atvieglojums.

Ja jums ir jautājumi par iepriekš minēto informāciju, lūdzam sazināties ar aija.lasmane@sorainen.com vai tel.nr. 29 466 727.

 

 

Kā Latvijā ar VID auditiem bremzē biznesu

Arvien vairāk vēršas uzņēmumu, kuriem audits norisinās bezgalīgi ilgi. Tomēr audita ilgums nav tā lielākā problēma. Problēmas sagādā tas, kas seko pēc audita uzsākšanas, taču par visu pēc kārtas…

SVĒTĪBA

Audits 1,5-2 gadus jau kļuva par normu, bet likumā paredzētais ierobežojums – 90 dienas audita veikšanai – par “tukšu skaņu”, jo arī apturētā audita laikā (t.i., kamēr VID gaida atbildi no ārvalsts nodokļu administrācijas) VID ir tiesīgs veikt audita darbības. Kāpēc tas tā notiek, un vai tiešām neko nevar darīt lietas labā?

Augstākās tiesas Senāta ieskatā likums neizslēdz vienlaicīgu informācijas pieprasīšanu no ārvalstīm un audita veikšanu. Tāpēc, likumā noteiktajam audita termiņam nav jāpieskaita dienas, kurās VID arī pēc audita veikšanas termiņa apturēšanas turpina veikt auditu (pieprasa un saņem ziņas un tml.). Ja ticēt VID kādā lietā paustajam skaidrojumam, tad ar auditu tā īstajā nozīmē ir jāsaprot darbības, kuras VID veic pie nodokļu maksātāja (viņu apgrūtina), un tāpēc audita veikšanas termiņā ir ieskaitāmas tikai šīs dienas. Pārējās – nē. Nevaru piekrist šādam viedoklim, bet ko lai dara, tiesa to ir akceptējusi…

Tā tas nebija vienmēr. Vēl kādus 5-6 gadus atpakaļ bija iespējams panākt VID audita lēmuma atcelšanu gadījumos, ja VID pārkāpa šo 90 (vai 150) dienu termiņu (parasti, ieskaitot tajā arī dienas, kad VID veica aktīvas audita darbības, lai gan audits bija apturēts). Tagad atcelt VID audita lēmumu uz tā pamata, ka ir pārkāpts auditam atvēlētais termiņš ir iespējams tikai tad, ja kavēšanās ir bijusi nepamatota. Proti, teju nekad…, jo parasti pietiek ar VID atsauci uz to, ka “lieta sarežģīta un tāpēc bija tāda vajadzība”. Pat tad, ja tiek konstatēts, ka audita termiņš tika kavēts, pārsvarā tiek atzīts, ka šis procesuālais pārkāpums nav būtisks (un attiecīgi VID audita lēmums uz šī pamata netiek atcelts).

Šķiet, Augstākās tiesas Senāta dotajai “svētībai” turpināt auditu arī tajā laikā, kad tas ir oficiāli apturēts līdz atbildes saņemšanai no ārvalstīm, vajadzētu paātrināt tā gaitu, tomēr realitāte ir citāda. Reti kurš tagad nesūdzas par to, ka audits notiek gadiem ilgi, bet patiesībā nekas nenotiek. Es nekomentēšu vajadzību katrā gadījumā sūtīt pieprasījumus ārvalsts nodokļu administrācijām, kas kalpo par ieganstu audita termiņu pagarināšanai. To izlemj VID, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus. Tomēr, pieņemot, ka VID drīkst turpināt auditu arī tad, kad tas ir apturēts, ārpus kritikas paliek tādas situācijas, kad šis gadiem ilgais gaidīšanas laiks netiek lietderīgi izmantots…

Nu bet, ja drīkst… tad, kas traucē pieprasīt informāciju no vietējiem sadarbības partneriem jau laikus (kamēr gaida atbildi no ārvalstīm)? Kas traucē izsūtīt pieprasījumus uzreiz vairākām ārvalsts nodokļu administrācijām? Pieļauju, ka var būt gadījumi, ka tālākās VID darbības ir atkarīgas tieši no ārvalsts nodokļu administrācijas sniegtajām atbildēm uz pieprasījumiem, tomēr ļoti bieži nodokļu maksātāji sūdzas tieši par bezdarbību… Pirmie pieprasījumi vietējiem sadarbības partneriem vai transporta pakalpojuma sniedzējiem par VID interesējošiem darījumiem tiek izsūtīti vien pēc 1,5-2 gadiem ilgas gaidīšanas. Traģiskākais, ka arī pēc tik ilga laika seko kārtējais lēmums – pagarināt audita veikšanas termiņu, jo ir nepieciešams saņemt papildus informāciju…

AUTOMĀTISKI PAGARINĀT NEVAR

60 dienu audita termiņa pagarinājums ir nepieciešams, lai dotu laiku VID analizēt no ārvalsts nodokļu administrācijas saņemto informāciju un izvērtēt tās ietekmi uz audita secinājumiem. Tomēr ļoti bieži audita termiņš tiek pagarināts automātiski, nemaz nevērtējot, vai no ārvalstīm pieprasītā informācija vispār ir nepieciešama.

Augstākās tiesas Senāts gan ir norādījis, ka automātiski pagarināt audita termiņu tāpēc vien, ka ir izsūtīts pieprasījums ārvalsts nodokļu administrācijai – NEVAR. VID ir jāizvērtē ne tikai, vai ir nepieciešams pagarināt audita termiņu, bet arī šāda pieprasījuma nepieciešamību (un iespējamās atbildes ietekmi uz auditu). Ja VID to nedara, tad tas ir procesuālais pārkāpums, kurš potenciāli var novest pie audita lēmuma atcelšanas, bet tikai tad, ja tiks atzīts, ka šis pārkāpums ir būtisks. Pašlaik tiesas, lai arī atzīst, ka pārkāpums ir pieļauts, tomēr vairumā gadījumu lemj par to, ka tas ir nebūtisks.

Jā, neizskatās diez ko cerīgi, bet vai tas nozīmē, ka jāpadodas? Nē! Par to ir jārunā un pret to ir jācīnās, cita starpā VID lēmuma pārsūdzībā norādot uz visiem un jebkādiem VID auditā pieļautajiem pārkāpumiem. Tiesu prakse arī mainās. Ja par to klusēsiet, tad gan nekas nemainīsies.

Tomēr gadiem ilgais audits ir mazākā no problēmām, kas Jūs var sagaidīt…

IESALDĒŠANA

Tiklīdz VID izdomā veikt Jūsu uzņēmumā nodokļu auditu, vairs nav iespējams veikt jebkādas izmaiņas komercreģistros. Tāpēc, ja Jūsu plānos bija nomainīt valdes locekli vai pārdot uzņēmuma daļas – aizmirstiet! Kamēr notiek audits, tā ir “neiespējamā misija”… Arī tad, ja Jūsu radu rakstos ir pats Romas Pāvests, kas ir gatavs mesties ceļos, lai aizlūgtu par Jums, – Latvijas VID nepiekāpsies.

Iespējams, liegums veikt izmaiņas valdes sastāvā, Jums nešķiet būtiska problēma. Tomēr, zinot, ka audits var ilgt vairākus gadus, apziņa, ka sen atlaistais valdes loceklis, ar kuru kādreiz esat “sagājuši ragos”, var staigāt apkārt un parakstīt uzņēmuma vārdā dokumentus (tai skaitā, ņemt kredītus vai saņemt aizdevumus)… nav diez ko patīkama! Pret to gan var cīnīties… bet tomēr!

REIZ DRAUGS KĻŪST PAR NE-DRAUGS

Tā it kā audits būtu kāda lipīga sērga, bankas viena pēc otras sāks atteikt Jums izsniegt kredītus. Pat mašīnas paņemšana līzingā var kļūt par īstu problēmu, jo Jūs esat “iezīmēts”! Sakarā ar plānoto vai veicamo auditu, VID liegums veikt jebkādas izmaiņas valdes sastāvā automātiski parādīsies komercreģistrā, paziņojot visai pasaulei par to, ka Jums ir nodokļu riski. Labākajā gadījumā bankas sāks uz Jums skatīties kā uz finansiāli nedrošu personu, un liegs Jums sniegt kreditēšanas pakalpojumus. Sliktākajā gadījumā – bankas vienkārši sāks atprasīt iepriekš piešķirtā kredīta pirmstermiņa atmaksu vai Jūs “izmetīs uz ielas” kā nevēlamu klientu. Tik daudz uzņēmumiem nākas atvērt bankas kontu citviet (arī ārzemēs) tikai tāpēc, ka bankas vairs nevēlās draudzēties, lai gan (ja tā padomā…), kas tik briesmīgs ir noticis? VID veic auditu…?

NĀVES SPRIEDUMS

Nedod Dievs, audita laikā tiks noskaidrots, ka kāds no Jūsu sadarbības partneriem (vai kāds sadarbības partnera sadarbības partneris vai viņa sadarbības partneris) ir beidzis pastāvēt vai “pazuda ar galiem ūdenī”… Jūs nepagūsiet ne acis pamirkšķināt, kad VID jau būs atstājis Jūsu uzņēmumu bez likvīdajiem līdzekļiem… mirt bada nāvē. Bankas konti tiks apķīlāti, bet sadarbības partneriem tiks izsūtīti rīkojumi Jums pienākošās summas par piegādātajām precēm un pakalpojumiem iemaksāt VID kontā.

Šāda “sliktā signāla” dēļ, daļa no Jūsu biznesa partneriem atteiksies ar Jums turpināt sadarbību. Bez likvīdajiem līdzekļiem (un ne-draugiem apkārt, kas atsaka piešķirt Jums finansējumu), Jūsu uzņēmuma tālākā eksistence tiks apdraudēta. Pārdot aktīvus (nekustamo īpašumu vai uz uzņēmumu piereģistrētos transporta līdzekļus) arī būs neiespējams bez VID atļaujas un saņemtās naudas pārskaitīšanas valsts kasē.

Jūsu Satversmē garantētās tiesības uz īpašumu un tiesības veikt komercdarbību tiks būtiski ierobežotas. Būtu loģiski sagaidāms, ka šādā gadījumā VID pabeigs auditu pēc iespējas ātrāk, tomēr tas tā nenotiek… Un atkal mēs atgriežamies pie stāsta par auditu, kas tiek veikts gadiem ilgi… vēl vairāk ierobežojot Jūsu Satversmē garantētās pamatbrīvībās un iespēju sevi aizstāvēt tiesā.

Cīņa pret krāpšanu ir viena no prioritātēm, ko izvirzījusi Eiropas Savienība. Tas ir skaidrs. Tāpat kā ir skaidrs, ka VID mērķis ir nodrošināt iespējamo nodokļa uzrēķina samaksu valsts kasē… un tas tiek darīts visas sabiedrības interesēs (proti gan Tavās, gan manās, gan mūsu bērnu interesēs). Tomēr ne visos gadījumos, kad kāds no sadarbības partneriem vai viņa sadarbības partneriem izrādījies krāpnieks, esi vainīgs arī Tu… Tāpēc jo īpaši ir skumji, ja Tavu uzņēmumu vienkārši nolemj “nāvei” bez iespējas aizstāvēt sevi tiesā (vienkārši tāpēc, ka bez likvīdajiem līdzekļiem uzņēmums līdz tiesai neizdzīvos).

Bet nu tādi pie mums ir likumi…

Alisas blogam iespējams sekot līdzi šeit: https://www.facebook.com/advokatapadomi vai Sorainen nodokļu blogā: https://www.facebook.com/BalticBelarusTax

Ja Jums ir jautājumi par iepriekš minēto ziņu, lūdzam sazināties ar alisa.leskovica@sorainen.com vai tel.nr. 29 340 444.

 

Nodokļu piemērošana Personālsabiedrībām

Personālsabiedrībām ir divējāda daba – komerctiesiskajā apgrozībā tās parasti piedalās kā patstāvīgs tiesību subjekts, taču nodokļus tās nemaksā patstāvīgi. Šī iemesla dēļ nodokļu piemērošana biedru ienākumam no personālsabiedrības ir viens no sarežģītākajiem starptautisko nodokļu tiesību jautājumiem, ko arī spilgti ilustrē nesenais Luksemburgas tiesas spriedums.

Ienākuma “metamorfozes”

Izskatāmajā lietā Luksemburgas nodokļu rezidents ar Vācijas komandītsabiedrības starpniecību ieguldīja Austrālijas sabiedrības vērtspapīros, par kuriem periodiski saņēma procentu maksājumus. Kad ieguldījums izrādījās neveiksmīgs, komandītsabiedrība vērtspapīrus pārdeva, kristalizējot tās biedriem zaudējumus.

Vācijas komandītsabiedrība, līdzīgi kā Latvijas personālsabiedrība, ir fiskāli “caurskatāms” veidojums, t.i., tā nav UIN maksātāja un tās ienākums tiek attiecināts uz tās biedriem. Vācija un Luksemburga komandītsabiedrības ienākumu nodokļu konvencijas piemērošanas vajadzībām klasificēja kā procentu ienākumu un kapitāla pieaugumu. Tā kā šāda ienākuma klasifikācija liedza komandītsabiedrības biedriem ņemt vērā zaudējumus no vērtspapīru pārdošanas, tie šādu Luksemburgas nodokļu administrācijas lēmumu pārsūdzēja tiesā. Komandītsabiedrības biedri argumentēja, ka ienākums no komandītsabiedrības saskaņā ar nacionālajām tiesībām ir uzskatāms par ienākumu no saimnieciskās darbības, kas tiem attiecīgi ļautu ņemt vērā zaudējumus no vērtspapīru pārdošanas.

Tiesa lēma par labu nodokļu maksātājiem, uzskatot, ka komandītsabiedrības biedru ienākums ir jāklasificē saskaņā ar nacionālā likuma, nevis nodokļu konvencijas noteikumiem. Nodokļu konvencijas mērķis ir noteikt nodokļu uzlikšanas tiesību sadalījumu starp valstīm un novērst nodokļu dubultu uzlikšanu, nevis palielināt vai samazināt nodokļu slogu attiecīgajā valstī. Šāda interpretācija nav viennozīmīga, jo tā ne vienmēr nodrošina neitralitāti un novērš nodokļu dubultu uzlikšanu attiecībā uz ienākumu, kurš tiek gūts ar personālsabiedrības starpniecību.

Neskaidrības par nodokļu piemērošanu Latvijā

Lai gan 2017. gadā tika izdarīti likumu grozījumi attiecībā uz ienākuma nodokļu piemērošanu ienākumam no personālsabiedrības un alternatīvajiem ieguldījumu fondiem, vairāki nodokļu uzlikšanas starptautiskie aspekti Latvijā nav precīzi regulēti.

Personālsabiedrības biedra (fiziskās personas) ienākums no ārvalsts personālsabiedrības tiek pielīdzināts dividendēm neatkarīgi no ienākuma veida izcelsmes valstī (procenti, nomas maksa, autoratlīdzības u.tml.). Savukārt uz personālsabiedrības biedru attiecināmajai ienākuma daļai, kas ir ienākums no kapitāla vai kapitāla pieauguma, piemēro 20% IIN.

Bet kā ar ārvalsts personālsabiedrības ienākuma daļu, kuru veido dividendes no citas ES/EEZ valsts sabiedrības, kura izcelsmes valstī maksā UIN? Vai šāds ienākums saglabā sākotnējo juridisko dabu vai arī pārvēršas par ienākumu no personālsabiedrības? Jautājums ir no svara: ja fiziskā persona dividendes saņemtu tieši, Latvijā nebūtu jāmaksā IIN. Lai nodrošinātu nodokļu uzlikšanas neitralitāti, ienākuma juridiskajai dabai nevajadzētu mainīties tikai tamdēļ, ka fiziskā persona gūst šādu ienākumu ar ārvalsts personālsabiedrības starpniecību.

Nav regulēts arī jautājums, vai no Latvijas rezidenta izmaksātā ienākuma fiskāli “caurskatāmai” ārvalsts personālsabiedrībai ir jāietur IIN Latvijā. Piemēram, Latvijas uzņēmums maksā procentus par aizdevumu, kuru ir izsniedzis Luksemburgas alternatīvo ieguldījumu fonds (personālsabiedrība), kura vienīgais ieguldītājs (biedrs) ir fiziskā persona – Lielbritānijas nodokļu rezidents. Ja Latvijas uzņēmums maksātu procentus Latvijas personālsabiedrībai, tās ienākums netiktu aplikts ar nodokli personālsabiedrības līmenī, bet tiktu attiecināts uz tās biedru. Vai līdzīgi būtu jārīkojas attiecībā uz procentu maksājumu fiskāli “caurskatāmam” Luksemburgas fondam un vai tādā gadījumā Latvijas uzņēmumam būtu jāietur 20% IIN no procentu maksājuma, kurš tiek attiecināts uz Lielbritānijas nodokļu rezidentu? Ja tā, kā Latvijas uzņēmums var zināt, kas ir Luksemburga fonda ieguldītāji un vai tā maksājums tiek attiecināts uz šādiem ieguldītājiem? Lai arī kāda būtu likumdevēja nostāja, būtu laiks par šo jautājumu ieviest tiesisko noteiktību.

Informācijas “zvejošana” ir pretrunā pamattiesībām

Informācijas “zvejošana”

Latvijas likumi un starptautiskie līgumu paredz samērā plašas VID un ārvalsts nodokļu administrāciju tiesības pieprasīt informāciju, kura tām ir nepieciešama nodokļu piemērošanai. Tomēr šādiem informācijas pieprasījumiem ir jāatbilst noteiktām satura un formas prasībām. Nodokļu administrācijas nedrīkst nodarboties ar informācijas “zvejošanu”, t.i., informācijas pieprasīšanu gadījumos, kuros tās nespēj pamatot saikni starp pieprasīto informāciju un nodokļu maksātāju.

Lihtenšteinas skandalozais piemērs

Šajā sakarā interesants ir Lihtenšteinas konstitucionālās tiesas spriedums par Vācijas nodokļu administrācijas mēģinājumu “izzvejot” informāciju no Lihtenšteinas nodibinājuma par tā faktiskajiem labuma guvējiem. Tā nav sagadīšanās, ka strīdā ir iesaistītas tieši šo valstu nodokļu administrācijas.

2008. gadā medijus pāršalca ziņa, ka Vācijas slepenais dienests ir samaksājis 4,2 miljonus euro bijušajam Lihtenšteinas bankas darbiniekam par 1400 nodokļu maksātāju identitātes atklāšanu, kuri izmantoja attiecīgās bankas pakalpojumus, lai izvairītos no nodokļu nomaksas. Lihtenšteinas bankas galvenokārt piedāvāja klientiem iespēju atvērt banku kontus ar augstu slepenības līmeni un izmantoja Lihtenšteinas nodibinājumus to identitātes slēpšanai (trastiem līdzīgas struktūras, kurās nominālais īpašnieks tur un pārvalda īpašumu faktisko labuma guvēju labā). Sekojošie notikumu jau ir vēsture.

Lihtenšteinā pret informatoru tika uzsākta kriminālvajāšana par klientu datu izpaušanu, un pēc viņa nozušanas Interpols izsludināja informatora starptautisko meklēšanu. Savukārt, Vācijas un citu valstu sašutumam sekoja OECD un ES reformas, kuras būtiski uzlaboja informācijas apmaiņu nodokļu piemērošanas mērķiem. Tika pārskatīta gan valstu iespēja atsaukties uz banku noslēpumu, lai liegtu pieeju informācijai nodokļu mērķiem, gan ieviesta automātiska informācijas apmaiņa par noteiktiem ienākumu veidiem.

Informācijas pieprasījums par Lihtenšteinas nodibinājuma faktiskajiem labuma guvējiem

Vācijas nodokļu administrācijas informācijas pieprasījums tika veiks mantojuma lietas ietvaros. Mantojuma atstājējs – Vācijas rezidents – 2006. gadā izveidoja Lihtenšteinas nodibinājumu vairāku faktisko labuma guvēju labā. Pēc mantojuma lietas atklāšanās mantinieks – cits Vācijas rezidents – savā ienākuma deklarācijā iekļāva maksājumu no Lihtenšteinas nodibinājuma. Mantinieks pievienoja ienākuma deklarācijai Lihtenšteinas nodibinājuma statūtus, kuros informācija par faktiskajiem labuma guvējiem bija anonimizēta. Pastāvot aizdomām, ka nodibinājuma faktisko labuma guvēju vidū ir arī citi Vācijas nodokļu maksātāji, kuriem būtu jāmaksā mantojuma nodoklis Vācijā, šīs valsts nodokļu administrācija pieprasīja Lihtenšteinai sniegt informāciju saskaņā ar Vācijas un Lihtenšteinas līgumu par informācijas apmaiņu.

Pēc Vācijas nodokļu administrācijas atkārtota pieprasījuma saņemšanas Lihtenšteinas nodokļu administrācija pieprasīja nodibinājumam atklāt visu faktisko labuma guvēju identitāti. Uzskatot, ka Vācijas nodokļu administrācija cenšas “izzvejot” informāciju, nodibinājums pārsūdzēja informācijas pieprasījumu Lihtenšteinas Augstākajā tiesā. Tiesa šo pieteikumu noraidīja, un nodibinājums iesniedza pieteikumu Lihtenšteinas konstitucionālajā tiesā.

Tiesības uz privātās dzīves un komercnoslēpuma aizsardzību

Lihtenšteinas konstitucionālās tiesa lēma par labu nodibinājumam, atzīstot, ka Vācijas nodokļu administrācijas informācijas pieprasījums ir uzskatāms par informācijas “zvejošanu”. Tiesa nosprieda, ka informācijas pieprasījums par faktiskajiem labuma guvējiem ir pretrunā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju un līdz ar to arī ar Lihtenšteinas konstitūcijas normām par tiesībām uz privātās dzīves un komercnoslēpuma aizsardzību. Arī OECD standarts paredz, ka informācijas pieprasījumā ir jānorāda konkrēta nodokļu maksātāja vārds. To var nenorādīt tikai tad, ja citas pazīmes ļauj identificēt nodokļa maksātāja identitāti (piem., dzīves vieta, bankas konta numurs). Taču Vācijas nodokļu administrācijas pieprasījumā nebija norādīti ne nodokļu maksātāju vārdi, ne cita informācija, kura ļautu identificēt nodokļu maksātāju. Tiesas ieskatā pieņēmums vai iespēja, ka daži faktiskie labuma guvēji varētu būt Vācijas nodokļu maksātāji, nav pietiekams, lai identificētu nodokļu maksātāju.

Informācijas pieprasījumi Latvijas kredītiestādēm

VID un ārvalsts nodokļu administrācijām ir samērā plašas tiesības pieprasīt no Latvijas kredītiestādēm paredzami svarīgu informāciju par “konkrētu nodokļu maksātāju”. Tomēr nereti šādi informācijas pieprasījumi ir formulēti vispārīgi, nenorādot pieprasījuma pamatojumu, vai arī pieprasītās informācijas apjoms ir pārāk plašs. Šādos gadījumos VID ziņu pieprasījumu par kredītiestādes rīcībā esošajām neizpaužamajām ziņām kredītiestāde var pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, kurai ir jāvērtē informācijas pieprasījuma atbilstība likumam un starptautiskajiem līgumiem.

Tiesa vairākās lietās ir skatījusi jautājumu par “paredzami svarīgas” informācijas un informācijas “zvejošanas” robežšķirtni. Konkrētajā lietā VID pēc ārvalsts nodokļu administrācijas pieprasījuma prasīja kredītiestādei sniegt informāciju par Latvijas nodokļu maksātāja – ārvalsts uzņēmuma darījuma partnera – konta esamību, tā turētāju un konta izrakstu. Tiesa atzina, ka kredītiestādei ir jāsniedz tikai informācija par Latvijas nodokļu maksātāja konkrēto darījumu ar ārvalsts uzņēmumu. Tā kā konta izrakstā var būt informācija, kura nav saistīta ar darījumu ar ārvalsts uzņēmumu, šādas informācijas pieprasīšana ir pretrunā ar “pierādījumu zvejošanas” aizliegumu.

Ja Jums ir jautājumi par iepriekš minēto ziņu, lūdzam sazināties ar martins.rudzitis@sorainen.com vai tel.nr. 28 625 687.

 

Akcīzes preču ievešana personiskam patēriņam

Ir noteikti pieļaujamie daudzumi e-cigarešu šķidrumiem un tabakas aizstājējproduktiem, kurus fiziskā persona var ievest savam patēriņam no ES dalībvalstīm nemaksājot akcīzes nodokli līdzīgi, kā šobrīd ir noteikts attiecībā uz citiem akcīzes nodokļa produktiem (tabakas izstrādājumiem, alkoholiskajiem dzērieniem, degvielai, bezalkoholiskajiem dzērieniem un kafijai). MK noteikumi paredz, ka fiziskās personas savam patēriņam no dalībvalstīm vienā reizē varēs ievest 300 mililitrus e-šķidruma vai 300 mililitrus e-šķidruma sagatavošanas sastāvdaļas un 300 gramus tabakas aizstājējproduktu nemaksājot par tiem akcīzes nodokli. Grozījumi ir spēkā no 2021. gada 16. aprīļa.

Plānoti vairāki grozījumi likumā “Par akcīzes nodokli”

Likumprojekts paredz pilnveidot un papildināt atsevišķus akcīzes preču aprites un nodokļa atbrīvojuma piemērošanas nosacījumus, tostarp:

  • atcelta prasība 180 dienu laikā veikt akcīzes nodokļa samaksu par saņemtajām akcīzes nodokļa markām, turpmāk par ar akcīzes nodokli marķējamajām akcīzes precēm akcīzes nodoklis būs jāmaksā pēc faktiski patēriņam nodotajām precēm;
  • paredzēta kārtība, kad var iznīcināt tabakas izstrādājumus un alkoholiskos dzērienus, nenoņemot akcīzes nodokļa markas no tiem, tajā pat laikā saglabājot tiesības saņemt atpakaļ samaksāto akcīzes nodokli;
  • papildināta norma, kas nosaka, ka par akcīzes preču iztrūkumu Latvijā maksā ne tikai citas dalībvalsts apstiprināts noliktavas turētājs un reģistrēts nosūtītājs, bet arī persona, kas sniedz nodrošinājumu par pārvietotajām akcīzes precēm;
  • visā likumā tiks aizstāti vārdi “elektroniskā cigarete” ar vārdiem “elektroniskā smēķēšanas ierīce”, kas ietver gan elektroniskās cigaretes, kurās uzpilda ar nikotīnu saturošu šķidrumu, gan elektroniskās ierīces, kurā uzpilda ar nikotīnu nesaturošu šķidrumu;
  • paredzēts atbrīvojums no akcīzes nodokļa elektroniskajās smēķēšanas ierīcēs izmantojamiem šķidrumiem, to sastāvdaļām un tabakas aizstājējproduktiem, kurus izmanto attiecīgā produkta kvalitātes noteikšanai vai kurus iznīcina pilnvarotas VID amatpersonas klātbūtnē;
  • papildināti nodokļa atbrīvojumi bezalkoholiskajiem dzērieniem un kafijai, kuru izmanto kvalitātes noteikšanai vai citu pārtikas preču ražošanā, vai kuru iznīcina.

Grozījumi stāsies spēkā ar 2021.gada 1.jūliju.

Papildus likumprojekts paredz izmaiņas saistībā ar 2020.gada 29.jūlija Direktīvas 2020/1151/ES normām, kas stāsies spēkā ar 2022.gada 1.janvāri par:

  • nodokļa atbrīvojuma piemērošanu uztura bagātinātājiem, kuri satur etilspirtu un ir iepakojumā virs 150 ml (šobrīd uztura bagātinātāji ar absolūtā spirta saturu, kas nepārsniedz 80 mililitriem iepakojumā),
  • precizēta “dzirkstošo vīnu” un “dzirkstošo raudzēto dzērienu” definīcija; tā paredz, ka ar terminu “dzirkstošie vīni” apzīmē visus produktus, kas atbilst Kombinētās nomenklatūras 2204 10., 2204 21 06., 2204 21 07., 2204 21 08., 2204 21 09., 2204 29 10. un 2205.preču pozīcijām, savukārt ar terminu “citi dzirkstošie raudzētie dzērieni” apzīmē visus produktus, kas atbilst Kombinētās nomenklatūras 2206 00 31. un 2206 00 39.preču pozīcijai, kā arī produktus, kas atbilst Kombinētās nomenklatūras 2204 10., 2204 21 06., 2204 21 07., 2204 21 08., 2204 21 09., 2204 29 10. un 2205.preču pozīcijai.

Ja Jums ir jautājumi par iepriekš minēto informāciju, lūdzam sazināties ar kristine.erele@sorainen.com vai tel.nr. 26 139 383.

 

Jauns uzbrukums holdingiem

ASV investori ieguldīja Kanādas biznesā, caur Luksemburgas holdingu. Nekas netipisks, arī Latvijā daudzi, pat latvieši vai krievi investē caur Luksemburgas, Nīderlandes, Kipras u.c. holdingiem. Pēc kāda laika Luksemburgas holdings pārdeva Kanādas uzņēmuma akcijas.

Mūsu uzmanībai nepaskrēja garām šis darījums ne vien tādēļ, ka viens no ASV investoriem bija Blackstone un ka kapitāla pieaugums bija mērām simtos miljonu. Galvenais, Kanādas nodokļu administrācija apgalvoja, ka ASV – Kanādas nodokļu konvencijā nav tāda atbrīvojuma neaplikt kapitāla pieaugumu no nekustamā īpašuma uzņēmumu akciju pārdošanas, kāds ir Luksemburgas – Kanādas nodokļu konvencijā. Tā vietā jāpiemēro vispārīgo pret-izvairīšanās normu (GAAR).

Arī Latvijas – Luksemburgas nodokļu konvencija paredz šādu atbrīvojumu un arī Latvijas likums paredz, ka VID ir tiesības skatīties uz darījumu vai korporatīvo struktūru ekonomisko būtību. Tātad – vai bez labvēlīgās nodokļu konvencijas ir vēl kādi iemesli, kādēļ holdings ir tieši Luksemburgā? Vai tas var novest pie situācijas, kur Latvijas PLG ar holdingu Luksemburgā un operatīvo biznesu Latvijā VID var ’skatīties cauri’ un uzskatīt to par Latvijas akcionāru Latvijas uzņēmumam nodokļu piemērošanas vajadzībām?

Pēdējais vārds šajā Kanādas strīdā vēl nav pateikts – tas sagaidāms gada otrajā pusē, bet līdzšinējās tiesu instancēs nodokļu administrācijai nav veicies. Tā argumentē, ka Augstākās tiesas nelabvēlīgs spriedums t.s. nodokļu konvenciju pirkšanas (treaty shopping – kur tiek atrasta labvēlīga nodokļu konvencija un tādēļ attiecīgajā valstī tiek veidots starpnieks) legalizēšanu nozīmēs pretizvairīšanās normu nepiemērošanu vairāk kā 90 Kanādas noslēgtajām nodokļu konvencijām. Arī otrai pusei ir būtiski argumenti, piemēram – tiesiskā noteiktība nelabvēlīga sprieduma gadījumā būtu satricināta kā minimums attiecībā uz jebkurām nodokļu konvencijām. Uzbrukumi dažādās valstīs holdingiem aizsākās 2019.gadā ar ES tiesas diviem spriedumiem t.s. Dānijas lietās.

 

Dānijas inovācija – bankas līdzatbildīgas par nodokļiem

Arī šis stāsts saistās ar skandālu. Pirms vairākiem gadiem Dānijas nodokļu administrācija kļūdaini izmaksāja ieturējuma nodokļa par dividendēm atmaksu.. ap EUR 1.6 MILJARDU apmērā! Izkrāpta prātam neaptverama summa. Nav brīnums, ka Dānija ķērusies pie ārkārtas paņēmieniem, lai nekas tāds vairs nevarētu atkārtoties.

Līdz šim dividenžu izmaksai no Dānijas piemēro 27% ieturējuma nodokli, bet to iespējams samazināt ar vairumu nodokļu konvenciju, tādējādi prasot pārmaksas atmaksu.

Jaunajā sistēmā būs atbrīvojums no nodokļa, ne atmaksa. Lai piemērotu atbrīvojumu, akcionāram būs jāreģistrējas nodokļu administrācijā, ko veiks akcionāra banka. Taču pats interesantākais – banka būs līdzatbildīga gan par korekti piemērotu nodokļa likmi, gan par to, ka akcionārs, kurš saņem dividendes, ir arī patiesā labuma guvējs.

Mūsdienu situācijā samērā loģisks solis, jo bankas tāpat uzkrāj informāciju par klientu beneficiāriem, tomēr tas vēl platāks solis banku nodokļu administrēšanas iesaistē, kas arī rada daudz jautājumus. Piemēram, par akcionāriem, kur PLG nav nosakāms (visticamāk, šādiem gadījumiem nepiemēros banku līdz-atbildību, ja administrācija tam piekritusi).

Latvijas situācijā pirmšķietami ne pārāk aktuāls jautājums, jo mums vairumā gadījumu nav ieturējuma nodokļa dividenžu izmaksai uz ārzemēm. Tomēr, ir, piemēram, uz vadības un konsultāciju pakalpojumiem. Turklāt, gan jau arī līdz Latvijai atnāks nu jau plaši citur redzamā tendence, ka maksājumiem skatās līdzi – uz kurieni tad tie galu galā aiziet (kas ir to beneficiārs).  Bankām jābūt iespējai atgūt attiecīgos līdzekļus arī no ārzemju bankām, tātad tas var padarīt arī tās līdzatbildīgas (arī Latvijas bankas), pretējā gadījumā Dānijas banka un klients nevarēs piemērot atbrīvojumu no ieturējuma nodokļa.

Likumprojekts nodots sabiedriskai apspriešanai un plānots, ka tas stāsies spēkā ar 2023.gadu. Arī tas ir labs piemērs, kā jāievieš grozījumus nodokļu sistēmā – ne ātrāk kā pēc gada, pusotra. Šim noteikti pasekosim līdz – būs interesanti. Prognozējam, ka šī inovācija varētu iedzīvoties ne tikai Dānijā vien.

Informācija sagatavota, balstoties uz mūsu starptautiskā tīkla WTS Dānijas kolēģu Lundgrens publikācijas pamata: https://wts.com/global/publishing-article/20210408-denmark-fsnl~publishing-article?language=en

Ja Jums ir jautājumi par iepriekš minētajām ziņā, lūdzam sazināties ar janis.taukacs@sorainen.com vai tel.nr. 29 139 300.