Uzņēmumiem, izmantojot degvielas kartes, līdz šim nebija skaidrs, kā šiem darījumiem piemērot pievienotās vērtības nodokli (PVN) – vai kā degvielas piegādei? Pagājušā gadā Eiropas Komisija (EK) ir radusi vienotu skaidrojumu, lai turpmāk nevienam nav jālauza galva par nodokļa piemērošanu.

Viedokļu daudzveidība par to, kā pareizi piemērojams PVN darījumiem ar degvielas kartēm, radās jau pirms vairākiem gadiem – Eiropas Savienības Tiesai (EST) 2019.gada 15.maijā pieņemot spriedumu lietā C-235/18 “Vega International Car Transport and Logistic – Trading GmbH”.

“Vega” lieta

“Vega International” (Austrija) nodarbojas ar pazīstamu ražotāju komerciālo transportlīdzekļu nogādāšanu klientiem no izgatavotājrūpnīcas. Šo pakalpojumu nodrošināja “Vega” meitasuzņēmumi, to vidū arī “Vega Poland” (Polija).

“Vega International” organizēja un pārvaldīja visu meitasuzņēmumu apgādi ar degvielas kartēm, kuras izdevuši dažādi degvielas piegādātāji. “Vega Poland” nogādātie transportlīdzekļi tiek uzpildīti, izmantojot personalizētas, transportlīdzekļu vadītājiem izsniegtas degvielas kartes. Visi darījumi, kas veikti, izmantojot degvielas kartes, tiek centralizēti mātesuzņēmumā Austrijā, kas no degvielas piegādātājiem saņem rēķinus, kuros ir uzrādīti degvielas pirkumi ar PVN. Pēc tam katra mēneša beigās “Vega International” izraksta saviem meitasuzņēmumiem rēķinus par izmantoto degvielu, lai sniegtu transportlīdzekļu nogādāšanas pakalpojumu. Rēķinos tiek iekļauta arī papildu maksa 2% apmērā.

“Vega International” ieskatā tās veiktie degvielas karšu darījumi, nodrošinot degvielu meitasuzņēmumiem pakalpojumu sniegšanai, bija jāuzskata par preču (degvielas) piegādes darījumiem, savukārt nodokļu administrācija un zemākās instances tiesa uzskatīja, ka “Vega International” šādā veidā veic finansēšanas pakalpojumu, kas ir atbrīvots no PVN.

EST, izvērtējot lietu, nosprieda, ka situāciju, kad mātesuzņēmums meitasuzņēmuma rīcībā nodod degvielas kartes, var kvalificēt kā kredītu piešķiršanas pakalpojumu, kas atbrīvots no PVN. Tiesas ieskatā, to apstiprina apstāklis, ka “Vega International” saņem 2% kā atlīdzību par degvielas iegādes priekšfinansēšanu, tātad darbojas kā finanšu iestāde vai kredītiestāde.

Kā reaģēja nodokļu administrācija?

Pēc sprieduma pieņemšanas daudzās dalībvalstīs, arī Latvijā, notika degvielas karšu darījumu pārvērtēšana. Ja līdz šim nebija šaubu par to, ka degvielas karšu darījumi ir preču piegādes darījumi, tad pēc sprieduma publicēšanas nodokļu administrācijas arvien biežāk degvielas karšu kompānijas uzlūkoja kā finansēšanas pakalpojumu sniedzējus. Daudzviet nodokļu administrācijas ieņēma nogaidošu pozīciju, gaidot papildu skaidrojumus par pareizu EST sprieduma ieviešanu.

Latvijas Valsts ieņēmumu dienests (VID) rīkojās proaktīvi un 2021.gadā uzrunāja degvielas karšu pakalpojumu sniedzējus, lielas starptautiskas kompānijas, lūdzot veikt PVN deklarāciju labojumus, uzrādot darījumus kā finanšu pakalpojumus, vai paskaidrot, kādēļ to darījumiem piemērojams PVN. VID pauda viedokli, ka situācijās, kad komersanti norēķinās degvielas uzpildes stacijās ar degvielas kartēm, par degvielas piegādātājiem atzīstami degvielas tirgotāji, nevis degvielas karšu emitenti.

Lai veiktu darbības ar naftas produktu vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību, nepieciešama speciālā atļauja (licence), savukārt degvielas karšu kompānijām šādas licences netiek izsniegtas (tas arī nebūtu iespējams, jo viņiem nav konkrētas darbības vietas, kur notiek darbības ar degvielu, un tās nekontrolē degvielas krājumus degvielas uzpildes stacijās). Tomēr pēc paskaidrojumu saņemšanas sankcijas pret degvielas karšu kompānijām bez akcīzes licencēm nesekoja.

Degvielas karšu darījumi bija apdraudēti

Galvenā problēma, kas radās no spriedumā “Vega” lietā notikušās degvielas piegādes darījumu pārkvalificēšanas par finanšu pakalpojumiem,– ja degvielas karšu kompānija transporta uzņēmumiem sniedz finanšu pakalpojumus, nevis preču (degvielas) piegādes darījumus, tad kartes lietotājam nav iespējas atskaitīt priekšnodokli par degvielas iegādi.

Proti, biežāk izmantotajā darījumu modelī ar degvielas kartēm notiek šādi:

  • degvielas uzpildes stacijas izraksta rēķinu par degvielu starpniekam – degvielas karšu kompānijai;
  • savukārt starpnieks savam klientam sniedz finanšu pakalpojumu, kas atbrīvots no PVN.

Līdz ar to uzņēmumam, kas ar degvielas karti uzpilda degvielu, nav rēķina, uz kura pamata tas varētu atskaitīt priekšnodokli. Rēķinu no degvielas uzpildes stacijas tas nesaņem, savukārt saskaņā ar spriedumu darījums ar starpnieku atbrīvots no PVN. Tādējādi, izmantojot degvielas kartes, transporta uzņēmumiem degvielas iegāde faktiski sadārdzinātos par PVN tiesu. Protams, arī starpniekam nav tiesību uz priekšnodokli, jo degviela tiek saņemta ar PVN neapliekamu darījumu nodrošināšanai.

Lieki piebilst, ka EST spriedums “Vega” lietā ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā (ES) draudēja izbeigt degvielas karšu tirgu. Pret to īpaši iebilda starptautiskā transporta nozares uzņēmumi, jo tieši degvielas kartes ļāva nodrošināt neatsveramas darba devēju un autovadītāju ērtības – iespēju uzpildīt degvielu plašos degvielas uzpildes tīklos, nodrošināt normatīvajos aktos noteiktajā kvalitātē noformētus darījumu dokumentus un ērtas atlaižu sistēmas, veikt darījumu izsekojamību un detalizētu izdevumu uzskaiti, ierobežot autovadītāju iespējas degvielas uzpildei paredzētos līdzekļus izmantot privātiem pirkumiem, kā arī, protams, novērst situācijas, kad degvielas iegādei paredzētā skaidrā nauda tiek nozagta vai pazaudēta.

Šīs bažas, neizpratne un pārmetumi sasniedza ne tikai vietējās nodokļu administrācijas, bet arī ES institūcijas. Tika rīkotas vairākkārtējas ekspertu apspriedes, sprieduma seku izvērtēšana. Citiem vārdiem, jāatzīst, ka, visticamāk, tika meklēts veids, kā saglabāt degvielas karšu tirgu, vienlaikus neradot situāciju, kad tiek klaji ignorēts EST spriedums.

Rasts vienots skaidrojums

Pēc vairāku gadu darba 2023.gada 22.septembrī EK PVN komiteja nāca klajā ar darba dokumentu Nr.1067. Komiteja dokumentā norāda, ka ar šo vēlas pabeigt diskusijas, kas aizsākās ar spriedumu “Vega” lietā, turklāt šis dokuments attiecas tikai un vienīgi uz jautājumiem saistībā ar degvielas piegādēm un tam nav paredzēta plašāka piemērošana.

Izvērtējumā tika ņemts vērā, ka EST spriedums “Vega” lietā attiecas uz darījumiem, kas notiek starp “Vega International” un “Vega Poland”, bet netika analizēta tieši degvielas karšu kompānijas loma un tās veikto darījumu būtība.

EK PVN komitejas nonākusi pie šādiem secinājumiem:

  • degvielas karšu sistēmas ietvaros veiktās piegādes raksturs atkarīgs no personas, kurai kā īpašniekam tiek nodotas tiesības rīkoties ar degvielu;
  • ja var konstatēt, ka tiesības rīkoties ar degvielu kā īpašniekam tiek nodotas degvielas kartes izdevējam, var uzskatīt, ka tas pērk un pēc tam piegādā degvielu;
  • vairākās situācijās, neraugoties uz to, ka degvielas kartes izdevējam nav nodotas tiesības rīkoties ar degvielu kā īpašniekam, tomēr var uzskatīt, ka tas veic degvielas piegādi. Tā tas ir, ja piegāde tiek veikta saskaņā ar direktīvas 2006/112/EK par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 14.panta 2.punkta c) apakšpunktu, jo tad pietiek ar degvielas īpašumtiesību nodošanu formālā juridiskā nosaukuma nozīmē, lai to uzskatītu par ar nodokli apliekamu preču piegādi.

Vienkāršāk sakot, EK PVN komiteja piedāvā, ka degvielas karšu darījumus uzskata par degvielas piegādēm tāpat kā līdz šim. Pat ja degvielas uzpildes stacijas tiesības rīkoties ar degvielu nenodod degvielas karšu kompānijai, ir pietiekami, ja pušu noslēgtie līgumi paredz, ka degvielas karšu kompānija iegādājas un pārdod degvielu kā starpnieks, par to saņemot komisiju.

Degvielas karšu darījumi – ko var secināt?

Ar šo EK PVN komitejas dokumentu pielikts punkts piecu gadu garumā apspriestajam jautājumam. Netipiski, bet nākas secināt, ka ieguldītā darba rezultātā lielākais sasniegums bija panākt kopīgu izpratni, ka līdzšinējā PVN piemērošana bija pareiza. Tas ļāva saglabāt degvielas karšu tirgus darbību, kā arī transportēšanas kompānijām – turpināt baudīt degvielas karšu nodrošinātās priekšrocības.

Galvenais secinājums, kā to nereti uzsvēruši tiesneši, skaidrojot savus spriedumus – tiesu spriedumi tiek gatavoti konkrēta uzņēmuma konkrētas situācijas risināšanai. Tiesu spriedumi nav jāuztver un jāpiemēro kā normatīvie akti. Jā, tajos tiek interpretēta likuma, direktīvas vai noteikumu normu būtība un piemērošanas principi, tomēr bieži vien tiesas secinājumi spriedumā nav vispārināmi visām situācijām.

Principā atzinīgi būtu jāvērtē arī VID gatavība sekot EST spriedumam, pat ja tā rezultāts noved pie būtiskām izmaiņām līdzšinējā darījumu praksē. Šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad VID paudis gatavību sekot EST judikatūrai. Tomēr rūgtumu atstāja tas, ka VID nekavējās ķerties pie nodokļu maksātāju konfrontēšanas, pat necenšoties iegūt plašākus skaidrojumus vai uzzināt citu valstu nodokļu dienestu praksi līdzīgās lietās, kamēr citās dalībvalstīs turpinājās diskusijas ar nozares uzņēmējiem, tika vērtēta iespēja noteikt pārejas periodus prakses maiņai un meklēti risinājumi, kas neradītu uzņēmējiem papildu izmaksas un slogu.

Ja vēl ir uzņēmēji, kas, saņemot VID vēstules 2021.gadā, izvēlējās neiesaistīties diskusijās ar VID un paklausīja ieteikumam labot PVN deklarācijas, samazinot savu atskaitāmo priekšnodokli par degvielas iegādi – vēl ir daži mēneši laika līdz trīs gadu atmaksas pieprasīšanas termiņa beigām, lai atprasītu VID nepamatoti ierobežoto priekšnodokli. Lai arī deklarāciju labojumi tika veikti, sekojot VID ieteikumiem “konsultē vispirms” ietvaros, nevis pamatojoties uz VID lēmumu, nodokļu maksātājiem jābūt tiesībām saņemt kompensāciju par šādu pārsteidzīgu “konsultāciju” radīto finansiālo kaitējumu iesaldētu naudas līdzekļu dēļ.

Raksta autore: Dace Everte, SIA “Sorainen ZAB”, vecākā nodokļu menedžere