Ja no vairākiem virzieniem atkārtojas tas pats jautājums dažādās situācijās, tad jāraksta blogu. Iespējams, ka VID ķēries pie kārtējās kampaņas.

It kā jau viss izrunāts jau sen..

Te arī raksts, kur jau 2011.g. par to diezgan detalizēti rakstīju Bilancē. Turklāt brutālas situācijas, kad  darba līguma vietā tiek slēgts uzņēmuma līgums, jau sen vairs nav redzētas. Redzētas ir dažādas pelēkā nokrāsas.

Situācijas šai ziņā var būt ļoti dažādas

Piemēram, ja cilvēks strādā priekš vairākiem klientiem, tad viņam nerodas t.s. ekonomiskā atkarība no viena ‘klienta’. Tāda atkarība var rasties, ja cilvēks saņem visus vai gandrīz visus ienākumus no viena avota. Kopumā būtu katram jāvelk ar pirkstu līdz 6 likumā iekļautām pazīmēm, pēc kurām VID var viņu uzskatīt par attiecīgā ‘klienta’ darbinieku. Un nav svarīga cilvēka juridiskā forma – pašnodarbinātais, SIA, personālsabiedrība, u.t.t. Uzņēmuma līgums parasti nosaka konkrētu darba rezultātu, nevis vispārīgu darba veikšanu.

Vai iespējams neizpildīt 6 pazīmes?

Tagad iedomāsimies, ka mēs savā SIA tiešām gribam nopirkt ārpakalpojumu. Piemēram, es savā advokātu birojā vēlos, lai konkrēto klienta projektu izpilda apakšuzņēmējs. Jāuzskata, ka cilvēks gūst ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis, ja tiek konstatēta vismaz viena no šādām 6 pazīmēm.

  1. Ekonomiskā atkarība no personas, kurai tas sniedz pakalpojumus nebūs – viņš gūst ievērojamu daļu savu ienākumu arī citur. Taču, kā es kā pasūtītājs par to varu pārliecināties? Pieļauju, ka arī pats apakšuzņēmējs, kad slēdz ar mani līgumu, vēl nezina vai šajā mēnesī viņam būs arī citi būtiski līgumi.
  2. Finansiālā riska neuzņemšanās peļņu nenesoša darba izpildes vai zaudētu debitoru parādu gadījumā – apakšnieks parasti saņem naudu neatkarīgi no tā vai mans klients man samaksā. Tā ir mana atbildība – neuzņemties darbus, par ko man nesamaksās, tāpēc nebūtu godīgi apakšniekam par to atbildēt.
  3. Integrācija uzņēmumā, kuram viņš sniedz savus pakalpojumus (darba vai atpūtas vietas esamība, pienākums ievērot uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumus) – es gribētu, lai apakšnieks ievēro mūsu kvalitātes prasības – lai tiktu nodrošināts darbu 6 acu pārbaudes princips.
  4. Faktisko brīvdienu un atvaļinājumu esamība un to ņemšanas kārtības saistība ar uzņēmuma iekšējo darba kārtību vai citu uzņēmumā nodarbināto fizisko personu darba grafiku – diezgan loģiski, ka es ESG un cilvēku psiholoģisko sarežģījumu laikmetā nevēlos, lai apakšnieks strādātu brīvdienās vai sazinātos ar mūsu darbiniekiem brīvdienās vai viņu atvaļinājuma laikā.
  5. Darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē, maksātājam nav iespējas piesaistīt darbu izpildē savu personālu vai izmantot apakšuzņēmējus – par manu kontroli skaidrs, bet arī santehniķi es gribētu kontrolēt un aizdzīt mājās, ja viņš atnāk nošmulējies vai smirdīgs un ar dubļainiem zābakiem piegružo māju. Es arī vēlos, lai tulko manu dokumentu tieši tas biroja aiz stūra (vai Fiver aplikācijā atrastais) tulks, kurš labi izprot nodokļu jautājumus, nevis viņa apakšnieks.
  6. Maksātājs nav pamatlīdzekļu, materiālu un citu saimnieciskajā darbībā izmantoto aktīvu īpašnieks – tā kā ar software as a service arī strādāt nedrīkst? Man likās, ka daudzi jaunieši un stratapu vide tagad daudz ko labāk nomā, nevis pērk.

Līdz ar to sanāk, ka jebkura neatkarīga apakš-uzņēmēja pielīgšana vismaz teorētiski var būt riskanta pēc katra no punktiem. Lai risks piepildītos, pietiek tikai ar vienu no tiem! Tad es jau esmu atbildīgs par algas nodokļu neieturēšanu tur, kur tos jāietur. Esmu pārliecināts, ka tiesa galu galā nolemtu pēc būtības par labu nodokļu maksātājam, bet vai VID to saprot?

Ar pilno rakstu varat iepazīties Jāņa Taukača nodokļu blogā!