Tieslietu ministrijas sagatavotie Šķīrējtiesu likuma grozījumi, kas vienlaikus ar grozījumiem Civilprocesa likumā pieņemti gala lasījumā Saeimā 6. jūnijā, paredz būtiski mainīt šķīrējtiesu procesa regulējumu un ir saistīti ar Satversmes tiesas sprieduma izpildi. Turpmāk šķīrējtiesas spriedumu varēs apstrīdēt Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.
Par šo izmaiņu iespējamajiem ieguvumiem un problemātiskajiem aspektiem gan no šķīrējtiesu, gan to klientu — uzņēmēju — interešu viedokļa vēl pirms likumprojekta pieņemšanas galīgajā lasījumā Saeimā diskusiju bija sarīkojis ZAB . Galvenais diskusijas secinājums – kopumā likuma grozījumi virza šķīrējtiesas procesu pareizā, starptautiskajai praksei pietuvinātā virzienā, tomēr sarežģījumus varētu radīt vēl līdz galam nepārdomātas procesuālās nianses.
Šķīrējtiesu regulējuma izmaiņu apspriešanā piedalījās Valts Nerets, ZAB partneris, zvērināts , Agita Sprūde, ZAB zvērināta , , ZAB Dālderis & Repšs partneris, zvērināts un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) šķīrējtiesas šķīrējtiesnesis, un Viktors Kasjanovs zvērināts , Rīgas starptautiskās komerciālās šķīrējtiesas prezidija loceklis.
Virziens – pareizs, bet „velns slēpjas detaļās”
A. Sprūde ieskicēja galvenās izmaiņas, ko šķīrējtiesu regulējumā paredz grozījumi. Viena no tām – mainīsies šķīrējtiesnešu kvalifikācijas prasības. Šķīrējtiesnesim vairs nebūs jābūt juristam vai , saglabāsies tikai prasība pēc labas reputācijas un augstākās izglītības. Tāpat puses vairs nebūs saistītas ar slēgtiem šķīrējtiesu institūta piedāvātiem šķīrējtiesnešu sarakstiem – tās varēs brīvi izvēlēties jebkuru personu, kas atbilst iepriekšminētajiem nosacījumiem. Mēģināts uzlabot arī prasības šķīrējtiesnešu neatkarībai un objektivitātei – tas gan pirms katra strīda izšķiršanas aprobežojas ar paša šķīrējtiesneša apliecinājuma par šādām viņam piemītošām īpašībām.
Mainīta arī līguma noslēgšanas forma, pielāgojot to starptautiskajai praksei un atceļot nepieciešamību pēc droša elektroniskā paraksta. Palielināta tiesu loma — tās varēs iesaistīties arī dažādu procesuālo jautājumu risināšanā, piemēram, liecinieku nopratināšanā, šķīrējtiesnešu iecelšanā un atcelšanā, pierādījumu vākšanā; tāpat paredzēta iespēja prasības nodrošināšanai arī brīdī, kad strīds atrodas šķīrējtiesā, nevis tikai pirms prasības celšanas.
V. Nerets vērtēja, ka ar jaunajiem grozījumiem Latvijas normatīvais regulējums tuvojas starptautiskajiem šķīrējtiesu regulējuma Standartiem, tomēr tajā aizvien iestrādātas «interesantas lietas”. Kā piemēru minēja prasību, kas paredz šķīrējtiesnesim atturēties no lietu vešanas šķīrējtiesā, kurā viņš bijis šķīrējtiesnešu sarakstā (līdzšinējais piecu gadu aizlieguma termiņš aizstāts ar diviem). A. Repšs piebilda, ka šādu prasību vajadzēja no likuma svītrot, jo tā esot vērtējama kā pamattiesību (tiesību uz nodarbošanos) ierobežojums, kas varētu būt vērtējams pat Satversmes atbilstības kontekstā.
Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnāla Bilances Juridiskie Padomi jūlija numurā.
