Kopš liela daļa mūsu dzīves ir pārcēlusies uz virtuālo vidi, ne tikai publiskas diskusijas, bet arī asi komentāri par aktuāliem notikumiem un publiskām personām, un uzbrukumi internetā ir kļuvuši par ikdienišķu parādību. Cilvēki izmanto internetu ne tikai, lai komentētu sev interesējošas tēmas, bet arī lai asi nosodītu citu cilvēku rīcību. Viens nesens šāds publisks konflikts izcēlies starp publicistu Krišjāni Kļaviņu un “Latvijas Radio” galveno redaktori Anitu Braunu. Tas licis uzdot jautājumu, vai un kādos gadījumos aizskartā persona var rēķināties ar policijas aizsardzību?

Raksta autors: Andris Tauriņš, zvērināts advokāts, “Sorainen” partneris

Konflikta būtība

Neiedziļinoties konflikta detaļās un necenšoties sniegt novērtējumu vienas vai otras puses rīcības pamatotībai, īsumā jārezumē konflikta būtība. Anitai Braunai nebija pieņemams, ka saistībā ar viņas profesionālo nostāju par priekšvēlēšanu rīkošanu krievu valodā Krišjānis Kļaviņš viņu nicīgi bija nosaucis par “kremļa aģenti.” Tāpēc Anita Brauna vērsās Valsts policijā, lūdzot uzsākt kriminālprocesu par neslavas celšanu. Tas saniknoja Krišjāni Kļaviņu, kurš publiski komentēja Anitas Braunas rīcību, kā arī nosodīja policijas amatpersonu darbības, veicot viņa pratināšanu. Šis konflikts ātri guva plašu rezonansi. Daudzi aizstāvēja Anitu Braunu, norādot, ka pret viņu vērstie publiskie uzbrukumi nav pieņemami. Savukārt citi aizstāvēja Krišjāni Kļaviņu, uzstājot uz viedokļu brīvību un pat atkārtojot, ka Anita Brauna ir “kremļa aģente.”

Tiesiskie risinājumi verbāliem uzbrukumiem

Šāds konflikts iezīmē svarīgu jautājumu – kā verbālu uzbrukumu gadījumā tiesiskā ceļā var risināt konfliktus un aizstāvēties?

Jāatzīmē, ka Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu, un ka cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Šīs tiesības piemīt ikvienam. Tādējādi aizskartajai personai bez šaubām ir tiesības meklēt valsts aizsardzību, ja tā sajūt pret sevi vērstu cieņu pazemojošu izturēšanos.

Civiltiesiskais ceļš

Latvijā likumdevējs ir paredzējis divus ceļus, kā šādus konfliktus risināt. Pirmais ceļš ir civiltiesisks. Tas nozīmē, ka aizskartā persona risina strīdu privāto tiesību jomā, izmantojot Civillikumā paredzētos instrumentus. Persona var prasīt tiesas aizsardzību, ja noticis goda un cieņas aizskārums – ja par personu publiski ir izplatītas nepatiesas, godu un cieņu aizskarošas ziņas vai nesamērīgi aizskarošs viedoklis bez jebkādas faktiskās bāzes. Ja izteiktie apgalvojumi ir pārbaudāmi fakti un tie neatbilst patiesībai, tos var vērtēt kā cieņu pazemojošas ziņas. Taču, ja izteikumi nav pakļaujami faktu pārbaudei, tie tiks interpretēti kā viedoklis. Lai varētu prasīt tiesas aizsardzību pret aizskarošu viedokli, izteikumiem jābūt rupjiem un klaji aizskarošiem.

Juridiski izaicinoši ir novērtēt izteikumus, kad tie atkarībā no konteksta var saturēt gan pārbaudāmu faktu pazīmes, gan spilgtus epitetus, kas pastiprina vārdu nozīmi. Piemēram, nosaucot kādu personu par “korumpētu, zaglīgu mērgli”, jāvērtē, vai apgalvojums izteikts tādā nozīmē, ka persona veikusi konkrētas nelikumīgas darbības (pārbaudāmi fakti) vai arī izteikumi pausti ar mērķi sniegt subjektīvu personas vērtējumu. Tiesības uz vārda brīvību ir pārkāptas, ja uzbrūkošo izteikumu galvenais mērķis ir bijis bez jebkādas faktiskās bāzes pazemot un aizvainot. Vērtējot atbildību, tiek pārbaudīts izteikumu konteksts, izteikumu autora nodoms, kā minētos izteikumus uztvēra izteikumu adresāts, un kā to uztvertu neitrāla persona.

Krimināltiesiskais ceļš

Otrais ceļš ir aizvainojumu gadījumā vērsties policijā un lūgt uzsākt kriminālprocesu par neslavas celšanu. Šajā gadījumā Krimināllikums paredz atbildību par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu. Robeža starp goda un cieņas aizsardzību civiltiesību jomā un neslavas celšanu krimināltiesībās nav viegli novelkama. Lai sauktu personu pie Krimināllikumā paredzētās atbildības, izteikumiem jābūt klaji ļaunticīgiem izdomājumiem. Šādi apgalvojumi izpaužas kā apzināti izdomājumi jeb fakti par personas tagadni vai pagātni, kas neatbilst īstenībai un apkauno cietušo, un tie tiek izplatīti citām personām. Būtiski, ka izteikumu paudējs apzinās savu izteikumu kaitīgumu un vēlas celt otrai personai neslavu ar saviem apkaunojošajiem izdomājumiem.

Piemēram, ja persona publiski apgalvo, ka otrs cilvēks ir “pērkama mauka bez sirdsapziņas, kura piesedz un atbalsta noziegumus”, tad šādi izteikumi var tikt uzskatīti par neslavas celšanu. To var pierādīt ar faktiem, ka persona nesniedz seksuālus pakalpojumus par maksu un nav veikusi vai atbalstījusi noziegumus. Turklāt ir acīmredzams, ka šādi izteikumi būtu apkaunojoši jebkurai saprātīgai personai.

Šādā gadījumā izteikumu autoram piemērojama kriminālatbildība, jo nodarītais aizskārums ir būtiski kaitīgāks par godu un cieņu aizskarošiem izteikumiem, par kuriem būtu piemērojama tikai civiltiesiska atbildība. To, vai ziņas ir apkaunojošas, novērtē, ievērojot morāles un tikumības vispārpieņemtās normas. Apkaunojošu izdomājumu izplatīšana ir kaitīga un sociāli nepieņemama, jo tā var izraisīt cilvēkam smagus emocionālus pārdzīvojumus un negatīvas ilgtermiņa sekas cilvēka sociālajai dzīvei, profesionālajai karjerai un reputācijai.

Naida runa

Ja persona vārdiski uzbrūk citām personām, izsakot klaji nievājošus, vulgārus un pazemojošus apgalvojumus, šādas darbības var tikt kvalificētas arī kā naida runa. Naida runa no neslavas celšanas atšķiras ar to, ka aizskāruma motīvs ir nevis apkaunojošu izdomājumu pavairošana, bet gan personas no dzimšanas piemītošas īpašības, piemēram, ādas krāsa, tautība vai seksuālā orientācija. Arī šādā gadījumā verbālo uzbrukumu paudēju var saukt pie kriminālatbildības. Lai kriminālatbildību konstatētu, jāizvērtē izteikumu saturs kopumā, konteksts, kādā izteikumi pausti, un kā izteikumus vērtētu neitrāls cilvēks.

Nobeigumā

Tā kā cilvēks ir sociāla būtne, un mūsu klātbūtne virtuālajā telpā tikai palielinās, var prognozēt, ka domstarpības starp citādi domājošajiem tikai palielināsies. Šo strīdu risināšana nebūs viegla, jo vienmēr būs atkarīga no vairākiem faktoriem, tādiem kā izteikumu konteksts, pušu nodoms un sekas, un tam nebūs iespējams piemērot standarta šablonus. Tomēr neatkarīgi no juridiskiem izaicinājumiem, ir būtiski nodrošināt līdzsvaru starp vārda brīvību un personas cieņas aizsardzību, lai veicinātu atbildīgu un cieņpilnu komunikāciju interneta vidē.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.