Veicot būvdarbus vai teritorijas labiekārtošanas darbus, gadās atrast kādu senu priekšmetu – monētas, rotaslietas, sadzīves priekšmetus. Ir svarīgi zināt, kā pareizi rīkoties, ja atrasta senlieta, jo par nelikumīgām darbībām ar senlietām draud kriminālatbildība, bet likuma nezināšana, kā zināms, neatbrīvo no atbildības!

Raksta autore: Jūlija Triščuka, SIA “Sorainen ZAB” juriste

Kas ir senlieta?

Likums “Par kultūras pieminekļu aizsardzību” nosaka, ka senlietas ir cilvēka apzinātas darbības rezultātā radīti priekšmeti, piemēram, rotaslietas, ieroči, darbarīki, sadzīves priekšmeti, monētas, keramikas izstrādājumi, kas veselā vai fragmentārā veidā atrasti zemē, virs zemes, ūdenī, būvēs vai to daļās un atliekās. Proti, senlietas ir priekšmeti ar kultūrvēsturisko vērtību, kuri palīdz atjaunot informāciju par cilvēces senāko vēsturi.

Senlietas, piemēram, monētas, Latvijas teritorijā tiek atrastas diezgan bieži. Tā 2020.gadā netālu no Baldones tika atrasts 380 senu monētu depozīts, kas sastāvēja no dažāda nomināla 16.–18.gadsimta monētām. Monētu depozīta izveidi vēsturnieki saista ar Ziemeļu kara sākumu. Sākotnēji monētas tika ieraktas zemē nelielā dziļumā, taču pēc tam, uzarot zemi, depozīts, visticamāk, tika aizķerts ar arklu un izsvaidīts pa lauku, tāpēc monētas tika atrastas izklaidus.

Tiek atrasti arī unikāli priekšmeti, piemēram, 2011.gadā Limbažu novada iedzīvotāja, izjaucot bebru aizsprostu, atrada ap 2000 gadu senu bronzas titulsaktu. Atrastā rota, tāpat kā monētu depozīts, tika nodota Latvijas Nacionālajam vēstures muzejam.

Kā rīkoties, ja atrasta senlieta?

Likums nosaka, ka senlietas, kas atrastas valsts aizsargājama vai jaunatklāta kultūras pieminekļa statusu ieguvušās senvietās, kā arī to aizsardzības zonās, ar datējumu līdz 17.gadsimtam (ieskaitot), pieder valstij. Tas nozīmē, ka atradējam par šāda objekta atrašanu ir noteiktā kārtībā jāpaziņo. Protams, ka pašam atradējam nav jānovērtē atrastā objekta atrašanas vieta, datējums un kultūrvēsturiskā vērtība. Likuma 17.pants nosaka, ka par jebkuru seno objektu, kuram varētu būt kultūrvēsturiska vērtība, kā arī par tā atrašanas vietu un apstākļiem atradējam ir pienākums nekavējoties, bet ne vēlāk kā 5 dienu laikā rakstveidā paziņot Nacionālajai kultūras mantojuma pārvaldei. Ir iespējams vispirms paziņot par savu atradumu telefoniski vai e-pastā, tomēr pēc tam būs nepieciešams iesniegt arī oficiālu rakstisku iesniegumu.

Paziņojot par atrasto senlietu, ir jāapraksta gan pats atrastais objekts, gan tā atrašanas vieta un apstākļi, pēc iespējas pievienojot objekta un tā atrašanas vietas fotogrāfijas. Sniegt precīzu informāciju par senlietas atrašanas vietu un apstākļiem ir svarīgi, jo senākās vēstures faktu atjaunošanai arheologi un vēsturnieki pēta ne tikai pašu senlietu, bet arī senvietu, kurā tā tika atrasta. Piemēram, visu arheoloģisko pazīmju kopums var likt secināt, ka konkrētajā vietā senajos laikos ir bijis tirdzniecības ceļš, pilskalns vai apbedījumi.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.