Savas domas par aktiera Aleka Boldvina tiesāšanu izsaka Sorainen” Korporatīvo noziegumu izmeklēšanas prakses advokāti Violeta Zeppa-Priedīte, Darius Raulušaitis un Jānis Dobelnieks.

Aleka Boldvina tiesāšanas lieta īsumā

Plašu mediju uzmanību ir izpelnījusies krimināllieta, kurā Holivudas aktieris Aleks Boldvins uz filmēšanas laukuma šāva no filmas rekvizīta pistoles, nogalinot galveno operatori un ievainojot režisoru.

Neiedziļinoties šīs lietas detaļās pēc negadījuma, ir vērts pievērst uzmanību galīgajam iznākumam tiesā.

Šī gada 12. jūlijā medijos tika ziņots, ka Aleks Boldvins izplūda asarās, kad Ņūmeksikas tiesnesis noraidīja pret viņu ierosināto lietu par netīšu slepkavību saistībā ar nāvējošu apšaudi filmas “Rust” uzņemšanas laukumā.

Trīs dienas pēc Aleka Boldvina tiesāšanas procesa Santafē tiesā, kas atrodas tikai dažu kilometru attālumā no vietas, kur ar revolveri, ko Boldvins izmantoja mēģinājumos, tika nošauta kinooperatore Halina Hačinsa, tiesas process izgāzās.

Šī ir otrā reize, kad kopš 2021. gada oktobrī notikušās šaušanas lieta pret aktieri tiek izbeigta. Viņš vairs netiks tiesāts.

Ja viņš tiktu atzīts par vainīgu nogalināšanā aiz neuzmanības, Boldvinam draudētu 18 mēnešu cietumsods. Aprīlī ieroču pārzinei filmā “Rust” Hannai Gutjeresai-Rīdai tika piespriests tāds pats sods par netīšu slepkavību.

Tomēr saskaņā ar mediju ziņojumiem Boldvina advokāti apgalvoja, ka policija un prokurori slēpuši pierādījumus – ložu partiju, kas varētu būt saistīti ar šaušanu.

Boldvina aizstāvju komanda tiesā apgalvoja, ka apsūdzība ir noklusējusi svarīgus pierādījumus – vairākas lodes, kas pirms dažiem mēnešiem nāca gaismā Gutjeresas-Rīdas lietā. Dienā, kad lieta tika izskatīta tiesā, Boldvina prāvas tiesnesim tika iesniegta aploksne ar šīm lodēm.

Prokurori iebilda, ka munīcija nav saistīta ar lietu un nesakrīt ar “Rust” komplektā atrastajām lodēm. Tomēr tiesnesis nolēma, ka neatkarīgi no tā tie bija jādara zināmi Boldvina aizstāvības komandai.

Vai iztiesāšanas rezultāts būtu tāds pats saskaņā ar Latvijas un Lietuvas tiesību aktiem?

Vērtējot Boldvina kunga lietas risinājumu, dabiski rodas jautājums, vai iznākums būtu bijis tāds pats, ja lieta būtu izskatīta Latvijā vai Lietuvā saskaņā ar Latvijas un Lietuvas tiesību aktiem un tiesu praksi.

Īsā atbilde ir, ka, visticamāk, tiesas procesa rezultātā tiktu pieņemts notiesājošs spriedums.

Kāpēc tā? Šeit krimināltiesību advokāti dalās savās pārdomās no Latvijas un Lietuvas tiesību perspektīvas, kas nav saistošas citiem.

Kāpēc no Latvijas tiesību viedokļa mēs nonākam pie atšķirīgiem lietu rezultātiem?

Pirmkārt, Violeta Zeppa-Priedīte un Jānis Dobelnieks norāda, ka, viņuprāt, kriminālprocess Latvijā vairāk atbilst noziedzības kontroles modelim, nevis taisnīga procesa modelim. Tas arī būtu būtisks faktors lietas iznākumā, kas novestu pie notiesājoša sprieduma.

Ja tiesvedības laikā visi konstatētie trūkumi attiecībā uz pierādījumu pieejamību aizstāvībai tiek novērsti un pieļautās procesuālās nepilnības tiesa neuzskata par tik būtiskām, bet ir pietiekami daudz apsūdzošu pierādījumu, notiesājošs spriedums būtu gaidāms ar tādu pašu pārliecības pakāpi.

Tomēr ja nepilnības būtu tādas, ka to būtiskuma dēļ tās vairs nevarētu izlabot tiesas procesa laikā (kā, mūsuprāt, izriet no publicētās informācijas par Boldvina lietu), rezultāts būtu attaisnojošs spriedums pēc būtības. Tomēr, mūsuprāt, šāda iespējamība ir ļoti maza.

Apgalvojot, ka notiesājošs spriedums ir visticamākais iznākums, mēs vēlamies pievērst uzmanību dažiem kriminālprocesuāliem apsvērumiem.

Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem prokuroram ir pienākums un tiesības vadīt apsūdzības pierādījumu pārbaudi un piedalīties citu pierādījumu pārbaudē. Tas nozīmē, ka prokuroram ir ekskluzīvas tiesības izvēlēties atbilstošus, ticamus un pieņemamus pierādījumus, lai pierādītu apsūdzētās personas vainu. Tiesai nav tiesību iejaukties pierādījumu iegūšanā (ar dažiem izņēmumiem).

Lietā esošie pierādījumi ir jāsadala starp tiesai nododamajiem materiāliem un arhīva materiāliem.
Latvijas Kriminālprocesa likums paredz, ka gan aizstāvība, gan prokurors izmeklēšanas laikā var iesniegt pierādījumus tiesai.

Ja tiek atrasti pierādījumi, kurus aizstāvība uzskata par būtiskiem, aizstāvība var tos pieprasīt un iesniegt tiesai vai lūgt tiesu tos pieprasīt.

Ja vairs nav iespējams aizstāvībai iesniegt un tiesai pieprasīt pierādījumus, kas ir būtiski krimināllietas taisnīgai izskatīšanai, tad saskaņā ar nevainīguma prezumpciju personu hipotētiski varētu attaisnot, pamatojoties uz šaubām par tās vainu. Šādā gadījumā pierādījumiem jābūt ļoti svarīgiem un būtiskiem, lai noteiktu objektīvo patiesību.

Pierādījumi

Pirmās instances tiesai nav tiesību izbeigt tiesvedību pirms tiesas procesa beigām. Ja prokurors joprojām uztur apsūdzību un nav no tās atteicies, tiesai jāizskata visi pierādījumi. Tiesai nevajadzētu paust viedokli par kriminālprocesa izbeigšanu, pirms nav pārbaudīti visi lietā esošie pierādījumi, jo tas būtu apspriežu istabas pārkāpums.

Ja pirmās instances tiesa, pārbaudot pierādījumus lietā, konstatē, ka pierādījumi ir slēpti, tai būtu jāpieņem blakus lēmums informēt policiju par iespējamu noziedzīgu nodarījumu – pierādījumu viltošanu, kas ietver pierādījumu slēpšanu. Tomēr atbilstoši informācijai, kas nāk no medijiem, šis nebūtu tas gadījumos, kad tiesa Latvijā varētu pieņemt šādu blakus lēmumu.

Atkarībā no pārkāpumu rakstura iespējamie pārkāpumi pierādījumu iegūšanā notikuma vietā var novest pie pierādījumu pilnīgas nepieņemamības vai ierobežotas pieņemamības. Pamatojoties uz medijos pieejamo informāciju, ir grūti pat provizoriski novērtēt, kā medijos minētie iespējamie procesuālie pārkāpumi pierādījumu iegūšanas laikā varētu ietekmēt pierādījumu izmantošanu Latvijā.

Apelācijas tiesai ir citas tiesības, jo tā jebkurā izmeklēšanas stadijā var nolemt atcelt pirmās instances tiesas lēmumu un nodot lietu atkārtotai izskatīšanai. Šādu lēmumu pieņem, ja tiesa konstatē, ka lietā ir konstatēts, ka pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, kuru apelācijas instances tiesa nevar labot.

Svarīgi ir tas, ka prokurors, kas nodevis lietu tiesai, parasti uztur arī apsūdzību. Šādā gadījumā prokurors nevarētu sniegt liecību un varētu tikai paskaidrot situāciju tiesai. Ja prokurors, kas ierosinājis lietu tiesā, neveic kriminālvajāšanu un šajā procesa stadijā neieņem nekādu citu procesuālu statusu, nav šķēršļu viņa nopratināšanai tiesā.

Kādi būtu rezultāti, ja lieta tiktu izskatīta Lietuvā?

Advokāts Darius Raulušaitis norāda, ka kontinentālās tiesību tradīcijās, tostarp Lietuvā, kriminālprocesā tiek piemērots materiālās (objektīvās) patiesības princips. Tiesām ir pienākums būt aktīvām un censties noskaidrot objektīvo patiesību lietā.

Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa ir interpretējusi, ka saskaņā ar Konstitūciju tiesa nevar tikt saprasta kā pasīva procesa novērotāja un ka taisnīguma izpilde nevar būt atkarīga tikai no tiesai iesniegtajiem materiāliem; tiesai ir tiesības pašai veikt procesuālās darbības vai deleģēt attiecīgās darbības noteiktām iestādēm (amatpersonām), tostarp prokuroriem, lai objektīvi un detalizēti izmeklētu visus lietas apstākļus un noskaidrotu patiesību tajā.

Līdz ar to Lietuvā viss ir līdzīgi kā Latvijā. Pat ja tiek atzīts, ka prokuratūra ir pieļāvusi kļūdas vai pat ļaunprātīgi izmantojusi likumu, vispirms būtu jāizvērtē, vai šīs kļūdas vai pārkāpumus var labot. Tādā gadījumā tas tiktu darīts. Tiesa gandrīz noteikti pieļautu pierādījumus, kas iesniegti vēlākā procesa posmā, ja tā uzskatītu, ka tie varētu palīdzēt noskaidrot objektīvo patiesību lietā.

Tikai būtisks kriminālprocesa pārkāpums, kas būtiski ierobežo tiesības uz aizstāvību, būtu pamats attaisnojošam spriedumam. Tas vien, ka apsūdzība vēlāk iesniedza dažus pierādījumus, nav uzskatāms par būtisku aizstāvības tiesību pārkāpumu. Lietuvas tiesu praksē tas ir bieži sastopams. Šādos gadījumos tiesa piešķirtu pārtraukumu, lai ļautu aizstāvībai iepazīties ar jaunajiem iesniegtajiem pierādījumiem un sagatavoties turpmākai tiesvedībai.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.