Pāraprūpe ir vecāku, biežāk – mammas uzvedības modelis, ko raksturo pārmērīga iesaiste, kontrole un vecumam neatbilstoša bērna patstāvības ierobežošana. Bērnu vietā tiek darīts viss ikdienišķais – mamma sasien apavus, ķemmē matus, tīra zobus, mazgā vai ģērbj, lai gan bērns uz to sen spējīgs pats.

Tiek rūpīgi uzraudzīta katra bērna darbība – skolas gaitas un pulciņi, viņa vietā atrisina visas problēmas – iejaucas strīdos ar draugiem vai skolotājiem, nepārtraukti sazinās ar skolas darbiniekiem, lai apspriestu katru maznozīmīgu jautājumu, gaidot īpašu attieksmi vai risinājumu tūlīt un tagad, utt.

«Pētot šo tēmu, esmu sapratusi, ka pāraprūpe ir pārtikušas sabiedrības fenomens, kas arvien attīstās. Turklāt ārēji labām, turīgām ģimenēm raksturīga tendence savas problēmas slēpt, nenesot uz āru,» saka zvērinātu advokātu biroja Sorainen advokāte Violeta Zeppa-Priedīte.

Viņa prognozē, ka nākotnē šādi bērnu pāraprūpes gadījumi kļūs ja ne saasinātāki, tad noteikti redzamāki: «Lai valsts spētu uz tiem savlaikus un pienācīgi reaģēt patiesi atbilstoši bērnu interesēm, jādornā un jārunā ne tikai par emocionālajiem, bet arī juridiskajiem pāraprūpes aspektiem.

Pietrūkst efektīvu juridisku ieroču

Arī atbildības kontekstā, advokāte piebilst, ka Ziemeļvalstīs un Rietumos šī problēma jau sen ir izgaismota, arī zinātniski pētīta gan no psiholoģiskā, gan juridiskā skatpunkta. Turpretī Latvijā vērojams, ka pāraprūpe apzināti izpratnes trūkuma vai apgrūtinātas pierādīšanas dēl drīzāk tiek atstāta klusēšanas zonā – arī juridiskās atbildības izpratnē.

«Ja tiek veikta rūpīga tiesību normu sistēmiska interpretācija, nav iespējams nonākt pie citāda secinājuma kā Krimināllikuma 174. pantā paredzētās kriminālatbildības viena no izpausmēm ir psihiskā vardarbība, ja tās rezultāts ir bērna psihiskās labklājības apdraudējums, jeb psihiskas ciešanas. Tādējādi pāraprūpe, ja tās rezultāts ir, piemēram, bērna agresija vai attīstības kavējumi ar ietekmi uz visu turpmāko dzīvi, pēc būtības ir noziedzīgs nodarījums, un tā šī norma arī būtu jāpiemēro,» uzskata Violeta Zeppa-Priedīte.

Viņa piekrīt – nav šaubu, ka vardarbība ar šādām sekām nav nedz vienkārši izprotama, nedz vienkārši pierādāma, bet tas lielā mērā būtu atkarīgs gan no psiholoģijas lietpratēju secinājumiem un vērtējuma, gan kriminālprocesu veicošo amatpersonu puses. Tomēr, kā uzsver advokāte, šīs grūtības noteikti nedrīkst kalpot par attaisnojumu vienkāršam atteikumam uzsākt kriminālprocesu un/ vai tā izbeigšanai.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties žurnāla “Klubs” janvāra numurā.