Pagājušā nedēļa noslēdzās uz pozitīvas nots. Pēc 7 gadu tiesvedības VID zaudēja mūsu klientam PVN strīdu. VID centās pierādīt, ka starpnieks bija lieks. Ko varam mācīties no šīs lietas?.
Kas notika?
Stāsts parastais – VID uzrēķināja Latvijas uzņēmumam (preču pircējam) PVN, UIN un soda sankcijas par it kā neesošiem iekšzemes darījumiem par no Latvijas uzņēmumiem iegādātām precēm (telefoniem, planšetēm). VID apgalvoja, ka piegādes notikušas atarp A un C, bet B pa vidu nebija vajadzīgs, tādēļ “darījumiem ir simulatīvs raksturs, tie noformēti ļaunprātīgos nolūkos.” Tieši ļaunprātība (vai zināšana par to) šādos gadījumos būtībā ir VID galvenais ierocis, kad ir pierādīts, ka preču kustība ir notikusi.
Atšķirības no pircēja ierastā biznesa
Parasti preces nāca uz pircēja noliktavu Rīgā no Lietuvas, bet šoreiz bija otrādi – tas Latvijā iegādātās preces no pārdevēja noliktavas nosūtīja uz Lietuvu. Arī strīdus preču sortiments atšķīrās no ierastā. Par minētajām atšķirībām tiesa korekti pateica, ka tas vien neko nenozīmē, savādāk uzņēmumi nevarētu pievērsties jauniem darbības veidiem.
Transfertcenas kā pierādījums
Neparasti, ka tiesa samērā plaši analizē kopējo pircēja grupas struktūru un ņēma vērā, ka preces pēc to iegādes piegādātas mātes uzņēmumam Lietuvā. Tādēļ tiesa skatījās uz uzņēmumu grupas kopīgām interesēm, ne vien Latvijas uzņēmuma kā starpnieka (nelielo) peļņu. Tādēļ labi, ka uzņēmumiem ir šī dokumentācija un ka tā atbilst praksei. Tomēr bija arī citi, vienkāršāki argumenti, kādēļ nenostrādāja VID mantra par to, ka starpnieks nebija vajadzīgs – varēja taču pa taisno pārdot: puses drīkst izvēlēties darījuma struktūru. VID arī apgalvoja, ka darījumi noformēti caur grupas Latvijas uzņēmumu, lai tas ar peļņu samazinātu iepriekšējo gadu zaudējumus. Taču pašu TC aprēķinu VID nav apstrīdējis. Protams, vieglāk uzbrukt visam darījumam, nevis tikai darījuma cenai, bet tiesa uz šādu absurdu nepavilkās.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
