Latvijā novērojama aizvien pieaugoša tendence strīdu risināšanai izvēlēties starptautiskās šķīrējtiesas. Lai arī sākotnēji tā varētu šķist otršķirīga, strīdu izšķiršanas vietas izvēle ir svarīga biznesam, jo tiesas izvēle var būtiski ietekmēt strīda iznākumu, izmaksas, procesa ilgumu vai pat atturēt no mazāku domstarpību eskalācijas. Skaidrojam, kas jāņem vērā, izvēloties starptautisko šķīrējtiesu kā strīdu risināšanas veidu.
Raksta autore: Agita Sprūde, SIA “Sorainen ZAB”, zvērināta advokāte
Līdzautore: Paula Šūtava, SIA “Sorainen ZAB” jurista palīdze
Starptautiskās šķīrējtiesas nodrošina virkni priekšrocību, tostarp pielāgojamu procesu un pieejamu specializētu ekspertu izvēli, kā arī bieži vien ātrāku lēmumu pieņemšanu. Tas ir īpaši svarīgi uzņēmumiem, kuri vēlas nodrošināt efektīvu lietas izskatīšanu sarežģītos un pierādījumiem apjomīgos strīdos.
Kad izdarīt izvēli?
Izvēli par strīda risināšanu šķīrējtiesā labāk izdarīt pirms strīda rašanās, vislabāk – noslēdzot darījumu. Lai gan formāli nav aizliegts vienoties par šķīrējtiesu arī jau esošam strīdam, tomēr rast kopēju valodu par strīda risināšanas niansēm būs daudz sarežģītāk, ja starp pusēm jau ir nesaskaņas, nekā darījuma sākumā, slēdzot vienošanos.
Savlaicīgi izstrādāta strīdu risināšanas klauzula ir būtiska uzņēmuma stratēģijas daļa, kas nodrošina labākas pozīcijas potenciālu strīdu gadījumā. Izveidojot skaidru politiku par strīdu risināšanas iespējām, uzņēmums var sagatavoties negaidītām situācijām un precīzāk prognozēt tiesāšanās izmaksas un izredzes. Tādēļ šādas klauzulas jāapsver jau sadarbības partneru izvēlēšanās posmā, lai samazinātu nākotnē radītos riskus un potenciālās izmaksas. Strīdu risināšanas klauzulas var tikt uzskatītas par uzņēmēju rīkiem, kas līdzinās garantijām, nodrošinājumiem un līgumsodiem.
Slēdzot darījumu ar ārzemju partneri, varētu būt sarežģīti vienoties par valsts tiesu, kuras kompetencē būtu strīda risināšana, jo neapšaubāmi tai pusei, kuras valsts tiesa tā ir, pastāv priekšrocība attiecībā uz likumu pārzināšanu, tulkojumu nepieciešamību, advokātu piesaistīšanu un citām procesuālām niansēm. Tādēļ starptautiskos darījumos izplatīta prakse ir izvēlēties kādu no starptautisko šķīrējtiesu institūcijām. Tās ir autonomas, nav piesaistītas nevienai valstij neatkarīgi no to atrašanās vietas, kā arī organizē un administrē strīdu risināšanu un piemērotu šķīrējtiesnešu iecelšanu, ja puses par tiem nav vienojušās.
Nosakot strīdu risināšanas vietu, nebūtu jāņem vērā tikai tādi apsvērumi kā neitrāla valsts vai sasniedzamība. Tā vietā būtu vērtējams tiesiskais procesuālais ietvars, kas regulē šķīrējtiesas procesa norisi, šķīrējtiesas spriedumu kontroli, kā arī tiesu atbalsta pieejamību dažādos ar prasības nodrošināšanu saistītos jautājumos.
Plānojot darījumus, ir svarīgi arī prognozēt iespējamos domstarpību veidus, piemēram, par preču vai pakalpojumu kvalitāti, kavējumiem, maksājumu problēmām, intelektuālā īpašuma pārkāpumiem, u.tml. Izvērtējot šos riskus, uzņēmumam jāizlemj, vai, kā un kur ir nepieciešams tiesāties.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
