Nodokļu vēstis. Februāris 2025

Publikācijas / 10 marts 2025 / Aija Lasmane, Dace Everte, Oļegs Spundiņš, Kristīne Erele, Edgars Hercenbergs, Elza Gusāre, Natālija Ķīse, Raivis Liberts, Jānis Taukačs

Latvijas tiesību akti

Raksta autors: Raivis Liberts

Grozījumi IIN likumā

2025.gada 20.februārī Saeima 1.lasījumā apstiprināja grozījumus likumā “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”. Kā jau iepriekš norādījām ar likumprojektu tiek papildināti IIN likuma pārejas noteikumi, paredzot, ka piemērojot IIN likuma 3.panta trešās daļas 7.1 punktu no 2025. gada 1. janvāra līdz 2027. gada 31. decembrim ar nodokli neapliek ārvalsts nodokļa maksātāja (nerezidenta) gūto ienākumu no publiskā apgrozībā esošu kriptoaktīvu atsavināšanas. Ar publiskā apgrozībā esošiem kriptoaktīviem saprotami tādi kriptoaktīvi, kas atsavināti, izmantojot kriptoaktīvu pakalpojumus, kurus sniedz persona, kas saskaņā ar MiCA regulas prasībām saņēmusi atļauju sniegt kriptoaktīvu pakalpojumus Eiropas Savienībā.

Likumprojekts izstrādāts ar mērķi, lai padarītu pievilcīgu uzņēmējdarbības vidi kriptoaktīvu nozarei, nepiemērojot ārvalsts nodokļa maksātājam kriptoaktīvu atsavināšanas ienākumam trīs procentu likmi no izmaksātās atlīdzības apmēra.

Ar likumprojektu noteiktie sasniedzamie mērķi:

Līdz 2027.gada 31.decembrim izveidotas vismaz 100 jaunas darba vietas kriptoaktīvu nozarē;

Nomaksāto nodokļu apmērs no papildu radītajām 100 darba vietām laika periodā no 2025. gada 1. janvāra līdz 2027. gada 31. decembrim sasniedz vismaz 7 milj. EUR.

Raksta autors: Edgars Hercenbergs

Plānots atvieglot vietējās transfertcenu (TC) dokumentācijas sagatavošanas prasības

Finanšu ministrija, t.sk. ņemot vērā biedrības “Fintech Latvija Asociācija“ izteikto atbalstu, uz otro lasījumu Saeimā likumprojektam par grozījumiem likumā “Par nodokļiem un nodevām” ir iesniegusi priekšlikumu, ka vietējo TC dokumentāciju drīkst sagatavot arī angļu valodā. Jebkurā gadījumā paredzams, ka VID drīkstēs pieprasīt iesniegt vietējās transfertcenu dokumentācijas iesniegšanu latviski. Priekšlikumus vēl jāapstiprina Saeimai, priekšlikuma teksts pieejams šeit.

Latvijas tiesu prakse

Rakstu autors: Oļegs Spundiņš

Vai var paļauties uz VID telefonsarunā sniegto informāciju? (A420220023)

2025. gada februāra sākumā Administratīvās apgabaltiesa aktualizēja tiesiskās paļāvības principa interpretāciju, kā arī skaidroja muitas procedūru īpatnības un dienesta lēmumu sekas.

Fakti un strīda būtība

Pieteicēja apstrīdēja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) lēmumu par preces klasificēšanu neatbilstošā muitas tarifā un ar to saistītiem papildu nodokļu maksājumiem un sankcijām.

Pieteicēja argumentēja ar to, ka tā bija sazinājusies ar muitas amatpersonu, kas telefoniski esot apstiprinājusi, ka pareizais klasifikācijas kods ir tas, kuru Pieteicēja piemēroja konkrētai strīdus precei. Tomēr VID muitas dienests vēlāk konstatēja, ka precēs apraksts atbilst citam muitas kodam, kuram ir noteikti augstāki nodokļu maksājumi. Tādēļ pieteicēja uzskatīja, ka tai bija radusies tiesiska paļāvība uz amatpersonas norādījumiem, un tā nevar tikt sodīta par iestādes pieļauto kļūdu.

Tiesas argumentācija

Tiesa noraidīja pieteicējas prasību, pamatojoties uz vairākiem apsvērumiem:

Telefoniskā konsultācija nav juridiski saistoša

Tiesa atzina, ka telefoniskas konsultācijas muitas jautājumos ir informatīvas un tās nevar radīt tiesisku paļāvību, kas ietekmētu nodokļu maksājumu pienākumu. Pieteicēja nebija pieprasījusi rakstveida uzziņu, kas būtu saistoša VID.

Paļāvības principa ierobežojumi

Tiesa norādīja, ka tiesiskā paļāvība nevar pastāvēt situācijās, kad persona pati nav izmantojusi visas iespējas precīzai informācijas iegūšanai. Paļāvība uz neoficiālu telefonisku sarunu nav pietiekams pamats, lai izvairītos no nodokļu saistībām.

Muitas dienestam ir tiesības pārskatīt deklarācijas un veikt kontroles

Saskaņā ar ES Muitas kodeksa 46. un 48. pantu muitas dienestiem ir tiesības pārbaudīt muitas deklarācijas un veikt korekcijas, ja atklājas neprecizitātes. Tādējādi VID bija tiesīgs veikt pēcmuitas pārbaudi un noteikt papildu maksājumus.

Secinājumi un nozīme

Spriedums skaidri definē tiesiskās paļāvības robežas, norādot, ka telefoniskas konsultācijas nevar aizstāt oficiālas procedūras, kas nodrošina tiesisko skaidrību. Tas ir būtisks precedents, kas uzsver nepieciešamību izmantot tādus formālus instrumentus kā uzziņa.

Izskatāmais gadījums ilustrē, ka ar nodokļiem saistītas procedūras nav balstāmas uz neformāliem ieteikumiem (VID neoficiālām konsultācijām), bet gan uz objektīviem kritērijiem un juridiski saistošiem dokumentiem.

PVN atmaksa Lietuvas komersantam (A420268619)

2025. gada 3. februārī administratīvā apgabaltiesa atkārtoti izskatīja Lietuvas uzņēmuma UAB „EKOBANA” pieteikuma lietu par PVN pārmaksas atmaksu nepilnu 200 k. EUR apmērā.

Faktiskie apstākļi un VID pozīcija

Pieteicēja 2018. gadā importēja preces no Ukrainas un piegādāja to AS “Augstsprieguma tīkls”. Pieteicēja kā Latvijā reģistrēta PVN maksātāja iesniedza PVN deklarāciju par 2018.gada jūliju un tajā norādīja pārmaksāto nodokli 199 995,39 EUR par preču importu.

2019. gada aprīlī pieteicēja lūdza atmaksāt pārmaksāto PVN, taču VID atteica norādot uz šādiem iemesliem:

Pieteicējas filiāles pastāvēšana – VID uzskatīja, ka pieteicēja nevar saņemt PVN atmaksu kā citas dalībvalsts nodokļu maksātājs, jo tai Latvijā bija filiāle, kas veica saimniecisko darbību. Uz minēto norāda fakts, ka PVN deklarācijā par 2018. gada jūliju pieteicēja ir deklarējusi nodokli ne tikai par preces importu, bet arī par iegādes darījumiem no SIA,,LDZ CARGO” un SIA,,K.I.F.”.
Reģistrācija PVN maksātāju reģistrā – VID norādīja, ka pieteicēja attiecīgajā periodā bija reģistrēta Latvijas PVN maksātāju reģistrā, tādēļ tai nebija tiesību uz atmaksu saskaņā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 113. pantu.
PVN atmaksa tika prasīta novēloti – VID norādīja, ka pieteicēja ir nokavējusi četru mēnešu termiņu PVN atmaksas pieprasījuma iesniegšanai.
Nepietiekama informācija – VID atteicās apstiprināt PVN atmaksu, jo pieteicēja neiesniedza pieprasīto informāciju un dokumentus, kas pierādītu PVN atskaitīšanas pamatotību.

Pieteicējas argumenti

Pieteicēja norādīja, ka 2018. gada jūlijā par importētajām precēm Latvijas budžetā samaksāja PVN 199 995,39 EUR.
Pieteicēja nav veikusi saimniecisko darbību Latvijā, bet tikai importējusi preces.
Pieteicēja atsaucās uz EST spriedumiem, uzsverot, ka PVN atmaksas atteikums nevar pamatoties tikai uz formāliem PVN reģistrācijas aspektiem, ja materiāltiesiskie apstākļi ir izpildīti.

Tiesas secinājumi un pamatojums

Tiesa konstatēja, ka pieteicēja filiāle Latvijā nav veikusi saimniecisko darbību, kas atbilst Pievienotās vērtības nodokļa likuma 113. panta prasībām PVN atmaksai.

Tiesa piekrita, ka reģistrācijas fakts PVN maksātāju reģistrā pats par sevi nevar būt par pamatu atteikumam, ja pieteicēja faktiski neveica saimniecisko darbību Latvijā.

Tiesa norādīja, ka PVN neitralitātes princips pieprasa, lai priekšnodokļa atskaitīšana notiktu, ja ir izpildītas materiālās prasības, pat ja formālās prasības nav pilnībā ievērotas.

Tiesa konstatēja, ka VID atteikums pamatots ar formālām prasībām, nevis materiālo apstākļu analīzi. VID nebija pienācīgi izvērtējis, vai pieteicējai bija tiesības uz PVN atmaksu pēc būtības.

Tiesa secināja, ka pieteicēja ir izpildījusi materiālās tiesību normas prasības un tai ir tiesības uz pārmaksātā PVN atmaksu.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, tiesa atcēla VID lēmumu un uzdeva atmaksāt pieteicējai pārmaksāto PVN.

Secinājumi

Šis spriedums nostiprina principu, ka nodokļu iestādes nedrīkst atteikt PVN atmaksu, balstoties tikai uz formāliem kritērijiem, bet tām jāvērtē darījumu būtība un ekonomiskā realitāte. Tas rada precedentu turpmākajās nodokļu tiesvedībās, uzsverot, ka ES tiesību normas par PVN atmaksu ir piemērojamas primāri pēc materiālajiem, nevis formālajiem nosacījumiem.

Senāts atteica VID kasācijas tiesvedības ierosināšanu (A420114823)

Nesenajā nodokļu strīda lietā, kurā Senāts atteica VID ierosināt kasācijas tiesvedību, izraisījis plašu interesi juridiskajā sabiedrībā. Šajā rakstā aprakstīšu galvenos argumentus, klupšanas akmeņus un tiesas motīvus, uz kā pamata apgabaltiesa izdarīja savus secinājumus. Tiks arī norādīti spriedumi un tiesu prakse, uz kuriem apgabaltiesa tiesa atsaucās izskatot lietu pēc būtības, lai pamatotu savus secinājumus.

Galvenie argumenti un klupšanas akmeņi

Izskatāmajā lietā VID argumenti balstījās uz diviem galvenajiem aspektiem: aizdevuma izmantošanu un nesamērīgi augsto nomas maksu par ražošanas iekārtām. VID apgalvoja, ka pieteicēja izmantoja 125 000 eiro aizdevumu, lai atmaksātu parādu citam uzņēmumam, un ka šis darījums bija fiktīvs. Turklāt VID norādīja, ka pieteicēja maksāja nesamērīgi lielu nomas maksu šim darījuma partnerim par ražošanas iekārtu nomu, kas tika organizēta, lai šis darījuma partneris gūtu labumu naudas plūsmas veidā.

Tiesa, izvērtējot liecinieku liecības un pieteicējas pārstāvja paskaidrojumus, secināja, ka strīdus darījumi ir notikuši un to ekonomiskā būtība ir saprotama. Tiesa arī konstatēja, ka pieteicēja un tās sadarbības partneris nav saistītas personas, un to saista tikai ilgstoša sadarbība. Tiesa nepiekrīt VID apgalvojumam, ka ražošanas iekārtu noma būtu ar mākslīga darījuma raksturu.

Tiesas motīvi un secinājumi

Tiesa izdarīja vairākus būtiskus secinājumus, pamatojoties uz lietas materiāliem un liecinieku liecībām:

Aizdevuma izmantošana: Tiesa konstatēja, ka aizņēmums un tā cedēšana nav piekritīga PVN regulējošām normām, kas būtu par pamatu, lai liegtu pieteicējai atskaitīt priekšnodokli. Tiesa uzsvēra, ka nodokļu maksātāja pienākums nav pierādīt, kā citas personas organizē savu saimniecisko darbību.
Nomas maksa par ražošanas iekārtām: Tiesa secināja, ka nesamērīgi augstā nomas maksa par ražošanas iekārtām ir ekonomiski pamatota. Tiesa piekrita, ka nomas maksas aprēķina kritēriji atbilst ekonomiskai loģikai, un darījuma iniciatīva nāca no pieteicējas, kas saskarās ar finansiālām grūtībām.
Ļaunprātība: Tiesa nesaskatīja, ka pieteicējas strīdus darījumu rezultātā tiktu iegūtas nodokļu priekšrocības, kuru piešķiršana būtu pretēja PVN regulējuma noteikumiem. Lietā nebija objektīvu elementu, kas norādītu, ka darījumu galvenais mērķis ir nodokļu priekšrocības iegūšana.
Saistība starp uzņēmumiem: Tiesa konstatēja, ka Pieteicēja un tās sadarbības partneris nav saistītas personas, un to saista tikai ilgstoša sadarbība. Tiesa nepiekrīt VID apgalvojumam, ka ražošanas iekārtu noma būtu ar mākslīga darījuma raksturu.

Spriedumā izdarītos secinājumus apgabaltiesa apstiprināja ar atziņām EST praksē, atsaucoties uz 2013. gada 20. jūnija spriedumu lietā C-653/11, kurā tika atzīts, ka līgumiskā situācija parasti atspoguļo darījumu ekonomisko un komerciālo realitāti. Tāpat apgabaltiesa atsaucās uz 2008. gada 21. februāra spriedumu lietā Nr. C-425/06, kurā EST atzina, lai konstatētu PVN atskaitīšanas tiesību izmantošanas ļaunprātīgumu, ir jākonstatē fakts, ka darījumu galvenais mērķis ir nodokļu priekšrocības iegūšana, kas konkrētajā gadījumā nav konstatējams.

Ievērojot minēto, apgabaltiesa nolēma atcelt VID lēmumu un atzīt pieteicējas tiesības atskaitīt priekšnodokli par saņemtajiem pakalpojumiem no strīdus darījuma partnera. VID iesniedza kasācijas sūdzību. APL 328.panta pirmās daļas 6. punkts noteic kasācijas sūdzības saturs jeb prasības – kādu materiālo vai procesuālo tiesību normu tiesa ir pārkāpusi un pamatojums, kā izpaužas šis pārkāpums. Izskatot VID kasācijas sūdzības saturu, senatoru kolēģija atzina, ka tā neatbilst minētajām prasībām un atteica ierosināt kasācijas tiesvedību. Tādējādi apgabaltiesas spriedums ir stājies spēkā.

Manipulāciju ar EKA sekas (A420192023)

Faktu izklāsts un strīdus jautājumi

VID veica pārbaudi pieteicējas kafejnīcā un konstatēja elektroniskā kases aparāta (EKA) datu manipulāciju. No EKA SD kartēm atgūtie dati liecināja par nereģistrētiem darījumiem par kopējo summu 165 929,70 EUR apmērā. VID uzlika arī soda naudu 100% apmērā no šīs summas.

Pieteicējas galvenie iebildumi bija:

Pieteicēja neesot veikusi iejaukšanos EKA sistēmā.
Nav skaidrs soda naudas aprēķina pamatojums.
VID neesot veicis soda naudas individualizāciju un samērīguma vērtējumu.
Pieteicēja neesot tikusi pienācīgi uzklausīta pirms lēmuma pieņemšanas.

Tiesas secinājumi un sprieduma motivācija

Tiesa noraidīja pieteicējas argumentus un atzina VID lēmumu par pamatotu. Svarīgākie tiesas secinājumi:

Faktisko apstākļu konstatācija – VID, izmantojot atbilstošas tehniskās metodes, konstatēja, ka EKA sistēmā notikusi iejaukšanās un ar nodokļiem apliekamie darījumi tika dzēsti. Pieteicēja nevarēja ticami izskaidrot, kādēļ SD kartēs nebija atbilstošu datu.
Atbildība par EKA lietošanu – lai gan pieteicēja norādīja, ka EKA apkalpoja trešā persona, tiesa uzskatīja, ka nodokļu maksātājs pats atbild par savas grāmatvedības uzskaites rīkiem, turklāt šāda iejaukšanās ir izdevīga tikai pieteicejai.
Soda naudas aprēķins – tiesa apstiprināja VID izmantoto metodiku, kas paredz nereģistrēto darījumu proporcijas attiecināšanu uz visu pārbaudes periodu. Pieteicējas iebildumi par sezonalitātes neņemšanu vērā tika noraidīti, jo VID aprēķinos izmantoja datus par pilnu gadu.
Tiesiskuma un samērīguma princips – tiesa secināja, ka soda naudas apmērs bija pamatots, jo pieteicēja jau iepriekš bija vairākkārt sodīta par līdzīgām darbībām.
Pieteicējas uzklausīšana – tiesa atzina, ka pieteicējai bija iespēja paust savu viedokli gan pieteikumā, gan tiesvedības laikā un tas neietekmēja lietas rezultātu.

Secinājumi

Spriedums nostiprina VID tiesības izmantot administratīvā pārkāpuma lietā iegūtos datus nodokļu aprēķinos un precizē pienākumus, kas gulstas uz nodokļu maksātājiem attiecībā uz EKA izmantošanu. Tas uzsver, ka nodokļu maksātāja pienākums ir nodrošināt korektu grāmatvedību un nepieļaut manipulācijas ar fiskālajiem datiem.

Konkrētā lieta demonstrē, ka nodokļu administrācija var efektīvi izmantot tehniskus pierādījumus, lai identificētu nereģistrētus darījumus, un apliecina, ka tiesas atbalsta stingru pieeju pret izvairīšanos no nodokļu nomaksas.

Spriedumā tam nav pievērsta uzmanība, jo tas nav administratīvās tiesas kompetencē, bet šāds pārkāpums noteikti atbilst Krimināllikumā 2018. pantā noteiktiem kritērijiem. Minētais būtiski ietekmē uzņēmēju tiesiskās intereses un var kļūt par patstāvīgu pamatu krimināllietas ierosināšanai, ar visām izrietošajām sekām.

Nekustamais īpašums un priekšnodoklis (A420218420)

Izskatāmā lietā ir nonākusi apgabaltiesā jau otrreiz, bet atkal spriedums ir pieteicējai nelabvēlīgs. Strīda būtība ir par priekšnodokļa atskaitīšanu par darījumu, kuru VID uzskatīja par pakārtotu lietotā nekustamā īpašuma iegādes darījumam, un secīgi atzinis, ka pieteicējai nav tiesības uz priekšnodokli.

Lietas faktiskie apstākļi

Lietas pamatā ir Pieteicējas veikts nekustamā īpašuma iegādes darījums un ar to saistītie juridiskie un finansiālie apstākļi. 2019. gada 7. oktobrī Pieteicēja izsolē no uzņēmuma X iegādājās lietotu nekustamo īpašumu ar mērķi to iznomāt, tādējādi veicot ar PVN apliekamus darījumus. Īpašums iegādes brīdī bija apgrūtināts ar SIA D nomas tiesībām, kuras ietvēra pirmpirkuma tiesības, kas bija noteiktas attiecīgajā nomas līgumā starp X un D.

Lai iegūtu SIA D atteikumu no pirmpirkuma tiesībām, Pieteicēja 2019. gada 12. novembrī noslēdza vienošanos ar SIA D, saskaņā ar kuru SIA D atteicās no pirmpirkuma tiesībām par atlīdzību 100 000 EUR piemērojot šim darījumam PVN. Tajā pašā dienā tika parakstīts papildinājums pie vienošanās, kurā iesaistījās arī SIA A – Pieteicējas iegādātā nekustamā īpašuma nomniece. Saskaņā ar šo papildinājumu SIA A uzņemas samaksāt atlīdzību un PVN SIA D Pieteicējas vietā, un faktiski veica maksājumus, ko apliecina lietā esošie pierādījumi.

2020.gada 10. janvārī SIA D izrakstīja Pieteicējai rēķinu par atteikumu no pirmpirkuma tiesībām. Pieteicēja iekļāva šo darījumu savā 2020. gada janvāra PVN deklarācijā, pieprasot atskaitīt priekšnodokli. VID, veicot pārbaudi, atteica priekšnodokļa atskaitīšanu, uzskatot, ka darījums ar SIA D nav tieši saistīts ar Pieteicējas ar PVN apliekamajiem darījumiem. Pieteicēja vērsās tiesā, lai panāktu labvēlīga administratīvā akta izdošanu un pārmaksātā PVN atmaksu.

VID argumenti

VID uzskatīja, ka Pieteicējai nav tiesību atskaitīt priekšnodokli par darījumu ar SIA D, jo tas ir saistīts ar lietota nekustamā īpašuma iegādi, kas saskaņā ar PVN likuma 52. panta 1. daļas 24. punktu nav apliekams ar PVN. VID argumentēja, ka šāds darījums neattiecas uz ar PVN apliekamiem darījumiem, un tādējādi priekšnodokļa atskaitīšana nav pieļaujama. Turklāt VID norādīja, ka faktisko samaksu veica SIA A, nevis Pieteicēja, kas vēl vairāk apšauba Pieteicējas tiesības uz atskaitījumu.

Pieteicējas argumenti

Pieteicēja apgalvoja, ka darījums ar SIA D bija nepieciešams, lai iegādātos nekustamo īpašumu no uzņēmuma X un to iznomātu SIA A, kas ir ar PVN apliekams darījums. Tādējādi pastāv tieša un tūlītēja saikne starp vienošanos ar SIA D un Pieteicējas saimniecisko darbību. Pieteicēja uzsvēra, ka izmaksas par pirmpirkuma tiesību atteikšanos tika iekļautas nomas maksā, ko maksā SIA A, veidojot daļu no nomas pakalpojumu cenas, kas apliekama ar PVN. Lai pamatotu savu pozīciju, Pieteicēja iesniedza nomas pakalpojuma pašizmaksas aprēķinu, norādot, ka maksa par atteikšanos no pirmpirkuma tiesībām ir iekļauta nomas maksas kalkulācijā.

Tiesas izvērtējums un secinājumi

Izvērtējot lietas faktiskos apstākļus un dokumentus tiesa atzina, ka šis darījums bija vērsts uz nekustamā īpašuma iegādes nodrošināšanu, tādējādi pastāv tieša un tūlītēja saikne ar iegādes darījumu, kas saskaņā ar PVN likuma nosacījumiem nav apliekams ar PVN. Līdz ar to tiesa atzina par pamatotu VID secinājumu, ka šāds darījums nedod tiesības atskaitīt priekšnodokli.

Vērtējot Pieteicējas argumentāciju tiesa, atsaucoties uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, tomēr norādīja, ka priekšnodokli var atskaitīt, ja izmaksas veido daļu no nodokļa maksātāja vispārējām izmaksām un ir iekļautas sniegto pakalpojumu cenā, tādējādi saistoties ar saimniecisko darbību kopumā. Tiesa piekrita, ka kalkulācija teorētiski varētu liecināt par izmaksu iekļaušanu nomas maksā, taču norādīja, ka faktisko samaksu veica SIA A, nevis Pieteicēja.

Atbilstoši Senāta norādījumiem tiesa pieprasīja Pieteicējai pierādījumus, kas apliecinātu, ka SIA A maksājumi ir atzīstami par Pieteicējas izdevumiem. Pieteicēja argumentēja, ka no darījumu noslēgšanas un rēķinu izrakstīšanas izriet fakts, ka maksājumi, kurus veido samaksa SIA D ir pieteicējas izdevumi. Taču tiesa uzsvēra, ka juridiskie apstākļi vien nenozīmē, ka izmaksas ir Pieteicējas grāmatvedībā atspoguļotas kā tās izdevumi.

Tiesa secināja, ka Pieteicēja nav pierādījusi, ka SIA A veiktie maksājumi ir atzīstami par tās izdevumiem, jo trūkst grāmatvedības dokumentu vai citu pierādījumu, kas apstiprinātu šādu saikni.

Interesantas nianses

Izskatot lietu otrreiz apgabaltiesa sajauca faktus – kas ir aizdevējs un kas ir aizņēmējs aizdevumam, kas tika izmantots strīda pakalpojuma apmaksai, tātad šim faktam ir būtiska nozīme lietas pareizai izspriešanai. No iepriekšējiem spriedumiem, uz visticamāk no lietas materiāliem, tomēr ir iespējams izsecināt kurš ir bijis aizņēmējs un kurš – aizdevējs. Ņemot vērā šo apstākli, nav šaubu, ka šī lieta tiks atkārtoti sūtīta kasācijas instancei, bet vai šī kļūda palīdzēs pieteicējai vinnēt, parādīs laiks. Sekosim līdzi tiesu praksi veidojošai lietai…

Nodokļu optimizācija vai darba attiecību maskēšana? (A420260819)

Pēdējā laikā juridiskajā praksē arvien vairāk tiek apspriests jautājums par to, kā formāli veidoti pakalpojumu līgumu struktūras var tikt izmantotas kā nodokļu optimizācijas instruments. SIA „NOMEDA” (pieteicēja) lieta, kuru analizēja Administratīvā apgabaltiesa, ir spilgts piemērs tam, kā uzņēmuma mēģinājums juridiski pārdēvēt esošās darba attiecības var tikt pārskatīts.

Lietas faktiskie apstākļi

Lietā tika analizēti darījumi, kuros pieteicēja ar saviem partneriem – mikrouzņēmumiem, kas dibināti īsi pirms franšīzes līgumu noslēgšanas – noslēdzis līgumus, kuru saturs formāli atspoguļoja franšīzes attiecības. Taču turpmāk norādītie lietas faktiskie apstākļi liecināja par darba tiesisko attiecību slēpšanu.

Līgumu partneri bieži vien bija bijušie vai pašlaik esošie pieteicējas darbinieki, kas norāda uz ciešu ekonomisko un organizatorisko saistību starp pusēm.
Neskatoties uz formālo līgumu saturu, faktiski pieteicēja turpināja organizēt darbinieku atlasi, veikt uzraudzību un kontrolēt operatīvās darbības – piemēram, preču sortimenta noteikšanu, telpu nomas apstākļus un pat kases aparātu reģistrāciju.
Mikrouzņēmumi tika dibināti īsā laika posmā pirms līgumu noslēgšanas, ko interpretēja kā mēģinājumu strukturēt darījumus, lai sasniegtu nodokļu optimizācijas mērķus.

Analītiskā diskusija un svarīgākās nianses

Administratīvā apgabaltiesa sprieduma motīvu daļa detalizēti analizēja gan līgumu saturu, gan praktisko darījumu īstenošanu. Galvenie secinājumi ir šādi:

Formālais līgumu saturs vs. faktiskais darījuma raksturs

Tiesa uzskatīja, ka, neskatoties uz formālo dokumentāciju, darījumi ar mikrouzņēmumiem atbilst darbaspēka nodrošināšanas pakalpojumu definīcijai. Tas nozīmē, ka, pat ja līgumos redzami franšīzes elementi, faktiski notiekošā darbība ir vērsta uz esošo darba attiecību maskēšanu.

Nodokļu optimizācijas mērķis

Sprieduma pamatojums liecina, ka pieteicēja ar izveidoto darījumu struktūru mēģināja samazināt budžetā maksājamās nodokļu apmēru. Līgumi tika noformēti tā, lai radītu iespaidu par neatkarīgu komercdarbību, taču praktiski darbinieku atlase un operatīvā kontrole palika pieteicējas atbildībā. Tiesa uzsvēra, ka, lai gan līgumos noteiktie franšīzes elementi ir acīmredzami, to praktiskā īstenošana neatbilst patiesai franšīzes attiecību būtībai. Reālie ekonomiskie un organizatoriskie nosacījumi norāda uz mēģinājumu formāli pārdēvēt esošās darba attiecības, lai izvairītos no pilna nodokļu sloga.

“Take away” nodokļu maksātājiem:

Šī lieta sniedz vairākas svarīgas atziņas un mācības, kas var būt noderīgas nodokļu maksātājiem:

Reālā darbības būtība ir svarīgāka nekā formālais līgumu saturs

Nodokļu iestādes pievērš uzmanību tam, kādi ir ekonomiskie un praktiskie darījuma apstākļi, nevis tikai tam, kā tie ir noformēti dokumentos.

Riska faktors

Ja uzņēmums izmanto sarežģītas juridiskās struktūras, lai samazinātu nodokļu slogu, pastāv risks, ka nodokļu iestādes pārskatīs darījumus un piemēros papildu nodokļus, soda un nokavējuma naudu.

Līdzsvars starp formu un saturu

Uzņēmumiem ir svarīgi nodrošināt, ka jebkāda restrukturizācija vai pārorientēšanās uz citu sadarbības veidu atspoguļo reālos organizatoriskos un ekonomiskos nosacījumus.

Ieteikumi

Lai izvairītos no līdzīgiem riskiem un juridiskām neskaidrībām, nodokļu maksātājiem var dot sekojošus ieteikumus:

Dokumentu un faktisko apstākļu saskaņotība

Nodrošināt, ka līgumu saturs pilnībā atbilst faktiskajai darbības īstenošanai. Jebkādi līgumu grozījumi vai restrukturizācijas rūpīgi jāanalizē, vai tie nemaina darījuma ekonomisko būtību, kam VID un tiesas dod priekšroku.

Reālā neatkarība starp partneriem

Ja tiek izmantots uzņēmuma līguma modelis, jānodrošina, ka uzņēmēji darbojas kā pilnīgi neatkarīgi ekonomiski subjekti ar savām vadības struktūrām un atbildību.

Iekšējā kontrole un pārraudzība

Izstrādāt iekšējos noteikumus un kontroles sistēmas, kas ļauj objektīvi novērtēt, vai darījumu struktūras nav veidotas vienmērīgi nodokļu optimizācijas nolūkos.

Juridiskā konsultācija un riska novērtējums

Pirms jebkādas restrukturizācijas veikšanas ir ieteicams konsultēties ar speciālistiem gan no juridiskā, gan no nodokļu jomas aspekta, lai izvairītos no neparedzētiem riskiem.

Secinājumi

Šī lieta uzsver, cik svarīgi ir ņemt vērā ne tikai formālo līgumu saturu, bet arī darījuma reālo ekonomisko un organizatorisko būtību. Nodokļu maksātājiem ir jābūt uzmanīgiem, mēģinot strukturēt savas darbības tā, lai tās atbilstu gan uzņēmējdarbības vajadzībām, gan normatīvajiem aktiem. Konkrētais gadījums kalpo kā atgādinājums, ka nodokļu optimizācija, kas balstās uz mākslīgi veidotu darījumu struktūru, var novest pie būtiskiem finansiāliem riskiem un pat krimināltiesiskajām sekām.

Uzvaras precedents: Nodokļu maksātāja tiesības pret VID pieņēmumiem (A420149318)

Lietas faktiskie apstākļi

Pieteicēja ir uzņēmums, kas nodarbojas ar metāla sietu tirdzniecību. VID veica PVN auditu un konstatēja, ka pieteicēja nepamatoti atskaitīja priekšnodokli par darījumiem ar 2 Latvijas komercuzņēmumiem, uzskatot, ka šie darījumi nebija reāli notikuši un pieteicēja iegādājās preces pa taisno no ES darījumu partneriem. VID lēmums tika pārsūdzēts, taču Administratīvā rajona tiesa pieteikumu noraidīja, pamatojot, ka pieteicēja nav pierādījusi darījumu reālo norisi. Pieteicēja iesniedza apelācijas sūdzību, un Administratīvā apgabaltiesa lietu izskatīja no jauna.

Apgabaltiesas izdarītie secinājumi un to pamatojums

Apgabaltiesa, izskatot lietu, apmierināja pieteikumu, pamatojot savu lēmumu ar vairākiem secinājumiem. Zemāk ir izklāstīti galvenie secinājumi un to pamatojums.

Darījumu reālā norise

Apgabaltiesa atzina, ka pieteicēja iesniedza pietiekamus pierādījumus, lai apstiprinātu darījumu ar Latvijas komercuzņēmumiem reālo norisi.

Tiesa analizēja pieteicējas iesniegtos pierādījumus, tostarp:

Pavadzīmes, kas apliecina strīdus preču piegādi.
Transporta pavaddokumentus, kas pierāda preču pārvietošanu.
Bankas izrakstus, kas apstiprina samaksu piegādātājiem.
Dokumentus par preču uzglabāšanu.

Šie dokumenti apgabaltiesas vērtējumā kopumā veido ticamu pierādījumu kopumu, kas apstiprina darījumu faktisko esamību. Tiesa uzsvēra, ka rajona tiesa nav pienācīgi izvērtējusi šos pierādījumus.

Pieteicējas labticība

Apgabaltiesa konstatēja, ka pieteicēja rīkojās labticīgi, veicot darījumus ar minētajiem piegādātājiem. Savus secinājumus tiesa balstīja uz tā, ka:

Pieteicēja veica pienācīgu pārbaudi par saviem piegādātājiem, tostarp: Pārbaudīja to reģistrāciju PVN maksātāju reģistrā, un iesniedza citus dokumentus, kas apliecina piegādātāju legālo statusu.
Turklāt, tiesa norādīja, ka lietā nav pierādījumu, kas liecinātu, ka pieteicēja zināja vai tai vajadzēja zināt par iespējamu krāpšanu. Šāda labticīga rīcība atbilst Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai (piemēram, lieta C-277/14, PPUH Stehcemp), kas nosaka, ka priekšnodokļa atskaitīšanas tiesības var liegt tikai tad, ja nodokļu maksātājs apzināti piedalās krāpšanā.

VID pierādīšanas pienākums

Apgabaltiesa uzsvēra, ka VID ir pienākums pierādīt, ka nodokļu maksātājs zināja vai tam vajadzēja zināt par krāpšanu PVN jomā, un šajā gadījumā tas nav izdarīts.

VID balstījās galvenokārt uz pieņēmumiem, nevis konkrētiem faktiem vai tiešiem pierādījumiem par pieteicējas iesaisti krāpšanā.

Tiesa norādīja, ka dienesta arguments par darījumu fiktīvumu nav pietiekami pamatots, jo trūkst pierādījumu, kas apstiprinātu pieteicējas vainu vai apzinātu līdzdalību.

Pirmās instances tiesas kļūda

Apgabaltiesa atzina, ka rajona tiesa pieļāva kļūdu, nepienācīgi izvērtējot visus lietā esošos pierādījumus un neņemot vērā pieteicējas argumentus.

Pirmās instances tiesa koncentrējās uz pieteicējas pienākumu pierādīt darījumu reālo norisi, bet neanalizēja pieteicējas iesniegtos dokumentus (pavadzīmes, bankas izrakstus u.c.) un argumentus par labticību.

Apgabaltiesa uzskatīja, ka šāda pieeja neatbilst PVN likuma normām un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai, kas prasa visaptverošu pierādījumu izvērtēšanu.

Galvenie atzinumi

Analizējot spriedumu, ir vērts izcelt vairākus apstākļus, kas ir nozīmīgi līdzīgajos strīdos.

Pierādījumu kopuma nozīme

Apgabaltiesa uzsvēra, ka darījumu reālās norises pierādīšanai nav nepieciešams viens konkrēts dokuments, bet gan ticams pierādījumu kopums (pavadzīmes, transporta dokumenti, bankas izraksti u.c.).

Tas atkārtoti uzsver, ka šāda veida strīdos nodokļu maksātājiem ir svarīgi nodrošināt pēc iespējas plašāka informācija un dokumenti par darījumu norisi, bet tiesai ir pienākums to rūpīgi izvērtēt.

Labticības pārbaudes standarts

Pieteicējas veiktā piegādātāju pārbaude (reģistrācija PVN maksātāju reģistrā un citi dokumenti) tika atzīta par pietiekamu labticības apliecinājumu.

Tas norāda, ka nodokļu maksātājiem nav jāveic pārmērīgas pārbaudes, ja nav acīmredzamu aizdomu par krāpšanu.

VID pierādīšanas slogs

Apgabaltiesa skaidri norādīja, ka VID ir jāsniedz konkrēti pierādījumi par nodokļu maksātāja vainu, nevis jāpaļaujas uz vispārīgiem pieņēmumiem.

Šis tiesas atzinums stiprina nodokļu maksātāju tiesības uz taisnīgu procesu un var kalpot kā arguments citās lietās, kur dienests piemēro sankcijas bez pietiekama pamatojuma.

Judikatūras pielietojums

Atsauce uz Eiropas Savienības Tiesas judikatūru (piemēram, PPUH Stehcemp) apliecina, ka Latvijas tiesām ir jāievēro ES tiesību principi PVN lietās, īpaši attiecībā uz priekšnodokļa atskaitīšanas tiesībām un krāpšanas pierādīšanu.

Raksta autors: Edgars Hercenbergs

Senātā izskatīs nozīmīgu strīdu par transfertcenu korekcijas sekām

Š.g. 28.martā rakstveida procesā Senāta Administratīvo lietu departaments izskatīs VID kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Strīda būtība ir par to, vai VID, ņemot savstarpējās saskaņošanas procedūrā panākto vienošanos (Latvijas un Lietuvas nodokļu administrācijas vienošanās par darījuma tirgus vērtību kontrolētam darījumam), ir jāatmaksā piedzītā soda nauda un nokavējuma nauda, kura būtu bijusi mazāka, ja savstarpējās saskaņošanas procedūrā panāktais rezultāts būtu tāds pats, kā transfertcenu audita rezultāts.

Ja tiesa noraidīs VID kasācijas sūdzību, tad stāsies spēkā Administratīvās apgabaltiesas spriedums, ar kuru VID uzdots pārrēķināt atmaksājamo soda naudu un nokavējuma naudu. Šāds precedents aizpildīs robu Latvijas likumos, kas neparedz apturēt nodokļa, soda naudas un nokavējuma naudas iekasēšanu, ja ir ierosināta savstarpējās saskaņošanas procedūra. Piemēram, Lietuvas likumi šādu iekasēšanu aptur.

ES tiesību akti

Raksta autore: Natālija Ķīse

ES Padome pieņem elektronisku PVN atbrīvojuma sertifikātu

2025. gada 18. februārī ES Padome pieņēma direktīvu un īstenošanas regulu, kas aizstās papīra formāta PVN atbrīvojuma sertifikātus ar elektronisku sistēmu. Jaunā sistēma attieksies uz precēm, kas tiek importētas vēstniecību, starptautisko organizāciju un bruņoto spēku vajadzībām.

Elektroniskais sertifikāts stāsies spēkā 2031. gada 1. jūlijā, paredzot viena gada pārejas periodu, kura laikā dalībvalstis varēs izmantot gan papīra, gan elektronisko formātu. No 2032. gada 1. jūlija papīra sertifikāti vairs netiks izmantoti.

Jaunā sistēma samazinās birokrātiju un administratīvo slogu uzņēmumiem un valsts iestādēm. Direktīvas ieviešana arī paredz, ka atbrīvojuma saņēmējam būs jānodrošina, ka preces un pakalpojumi tiek izmantoti paredzētajam nolūkam, un, ja nosacījumi netiks ievēroti, tam būs jāmaksā PVN.

Raksta autore: Aija Lasmane

Eiropas Komisija sagatavo FASTER direktīvas īstenošanas regulu

Eiropas Komisija 2025. gada 21. februārī paziņoja, ka gatavo īstenošanas regulu, lai veicinātu Direktīvas par ātrāku un drošāku atbrīvojumu no pārmērīga ieturējuma nodokļa (2025/50) (FASTER) vienotu ieviešanu.

Konkrēti, īstenošanas regulā tiks noteiktas galvenās tehniskās prasības attiecībā uz:

ES mēroga digitālā nodokļu rezidences sertifikāta izveidi;
standartizēta formāta piemērošanu:
- attiecīgās informācijas paziņošanai;
- atvieglojumu pieprasīšanai, lai izvairītos no iespējamas nodokļu dubultās uzlikšanas.

Komisija plāno pieņemt īstenošanas regulu 2026. gada ceturtajā ceturksnī. Ieinteresētajām personām būs iespēja sniegt atsauksmes pirms tās galīgās pieņemšanas.

ES tiesu prakse

Raksta autore: Dace Everte

Jautājumi EST: Trijstūrveida darījuma kritēriji (C-646/24 (Slovēnija))

Šajā lietā Eiropas Savienības Tiesai tiek uzdoti jautājumi par trīsstūrveida darījumiem, konkrēti – kad tiek uzskatīts, ka šim vienkāršojumam noteiktie kritēriji ir izpildīti:

Vai par trīsstūrveida darījumu uzskatīs arī darījumu, kur transports tiek veikts no dalībvalsts A uz C, tomēr prece tiek piegādāta nevis pircējam C dalībvalstī, bet šī pircēja klientiem?
Vai ir nozīme faktam, ka darījumu puse, kura izmanto trijstūra darījumu vienkāršošanu, zina par turpmāko piegādi?
Vai PVN var aprēķināt tā nodokļa maksātāja identifikācijas valstī, kurš ir otrais darījumu ķēdē (Slovēnijā), ja tiek konstatēts, ka nodokļa maksātājs zināja, ka viņš piedalās darījumos, kas veido PVN sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu?

Spriedums lietā gaidāms pēc 1,5 gadiem.

Ārzemēs

Raksta autore: Aija Lasmane

Eiropas Komisija pieņem 2025. gada Komisijas darba programmu

2025. gada 11. februārī Eiropas Komisija pieņēma Komisijas darba programmu 2025. gadam ar nosaukumu “Virzība uz priekšu kopā: drosmīgāka, vienkāršāka un ātrāka savienība”.

Darba programmā galvenā uzmanība pievērsta vissvarīgākajām iniciatīvām, ko Komisija veiks 2025. gadā. Tas arī informē sabiedrību un likumdevējus par plāniem iesniegt jaunas iniciatīvas, atsaukt neizlemtos priekšlikumus un pārskatīt esošos ES tiesību aktus.

Tiešo nodokļu jomā Komisija:

plāno līdz 2025. gada ceturtajam ceturksnim pabeigt Nodokļu apiešanas novēršanas direktīvas (ATAD) izvērtējumu;
nolēma atsaukt šādus priekšlikumus:
- priekšlikums Padomes direktīvai par kopēju nodokļu sistēmu, kas piemērojama procentu un autoratlīdzību maksājumiem, kas veikti starp dažādu dalībvalstu asociētajiem uzņēmumiem; un
- priekšlikums Padomes direktīvai par administratīvo sadarbību nodokļu jomā (kodifikācija). Komisija pamatoja, ka priekšlikums ir novecojis, un Komisija sagatavos jaunu kodificētu priekšlikumu;
nolēma saglabāt un nodrošināt pienācīgu likumdošanas procedūru priekšlikumiem Padomes direktīvām par:
- administratīvā sadarbība nodokļu jomā (DAC9 grozījums);
- uzņēmējdarbība Eiropā: Ienākuma nodokļu sistēma (BEFIT);
- galvenā biroja nodokļa (HOT) sistēmas izveide mikrouzņēmumiem, maziem un vidējiem uzņēmumiem;
- parāda un pašu kapitāla novirzes samazināšanas pielaide un procentu atskaitīšanas ierobežošana uzņēmumu ienākuma nodokļa vajadzībām (DEBRA);
- ar ko paredz noteikumus, lai novērstu čaulas vienību ļaunprātīgu izmantošanu nodokļu vajadzībām, un groza Direktīvu 2011/16/ES (Unshell Directive);
- vienota digitālo pakalpojumu nodokļa sistēma par ieņēmumiem, kas gūti no noteiktu digitālo pakalpojumu sniegšanas (digitālo pakalpojumu nodoklis);
- paredzēt noteikumus par uzņēmumu ienākuma nodokli nozīmīgai digitālajai klātbūtnei (SDP);
- ciešāka sadarbība finanšu darījumu nodokļa (FDN) jomā.

Darba programmu papildina paziņojums par ieviešanu un vienkāršošanu, kurā izklāstīts, kā Komisija plāno samazināt administratīvo slogu un vienkāršot ES noteikumus.

Raksta autore: Dace Everte

Slovākija: Skaidrojums par PVN piemērošanu ar nekustamā īpašuma īri saistītiem pakalpojumiem

Slovākijā ir publicēts skaidrojums par PVN piemērošanu nekustamā īpašuma nomai, kas parasti ir saistīta arī ar elektroenerģijas, gāzes, ūdens, siltuma, dzesēšanas, kā arī papildu pakalpojumu sniegšanu, piemēram, uzkopšanu, dežuranta nodrošināšanu, sētnieku darbu, sniega tīrīšanu. Tiek vērtēts, vai šis uzskatāms par vienu kompleksu darījumu.

Ja īrniekam ir iespēja ietekmēt enerģijas (piemēram, ūdens, siltuma, elektrības un dzesēšanas) patēriņa apjomu un viņš maksā par faktiski patērēto piegādāto preču daudzumu, šo preču piegādes tiks uzskatītas par atsevišķām piegādēm un PVN vajadzībām tiks uzskatīts atsevišķi no nomas maksas. Ja tas nav piemērojams, jo īrnieks maksā vienotas likmes maksu bez rēķina par patēriņu, tad šo preču piegādes uzskatīs par nomas pakalpojuma papildpakalpojumu, t.i., tām piemēros tādu pašu PVN režīmu kā nomas maksai.

Attiecībā uz citiem pakalpojumiem, kas parasti tiek sniegti papildus nekustamā īpašuma nomas pakalpojumam (uzkopšana, dežurants u.c.), ja īrniekam ir iespēja izvēlēties pakalpojumu sniedzējus, šos papildu pakalpojumus PVN vajadzībām uzskatīs par atsevišķām piegādēm. Tas attiecas pat tad, ja īrnieks neizmanto šo iespēju vai izvēli vai par pakalpojumu sniedzēju izvēlas izīrētāju.

Tomēr, ja īrniekam ir pienākums attiecīgos pakalpojumus saņemt no iznomātāja, šādi pakalpojumi būs daļa no viena salikta pakalpojuma, uz kuru attiecas tāds pats PVN režīms kā uz īres maksu.

Raksta autors: Edgars Hercenbergs

ESAO konsolidē Pillar One Amount B rekomendācijas

Turpinot iepriekš publicēto, informējam, ka Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO) izdevusi konsolidēto versiju visiem dokumentiem, kas ir saistīti ar vienkāršotu un racionalizētu pieeju izstieptas rokas (arm`s length) principa piemērošanu attiecībā uz mārketinga un izplatīšanas darbībām. Ziņojums pieejams šeit.

Informē VID

Rakstu autore: Elza Gusāre

Galvojuma izmantošana citas personas parāda nodrošināšanai

No 2025.gada 25.marta tiks mainīta līdz šim piemērotā prakse attiecībā uz vispārējā un vienreizējā galvojuma izmantošanu citas personas muitas maksājuma parāda nodrošināšanai.

Atbilstoši regulējumam muitas dienesti pieprasa sniegt galvojumu parādniekam vai personai, kas var kļūt par parādnieku. Tie var arī atļaut, ka galvojumu sniedz persona, kas nav persona, kurai galvojums tiek pieprasīts.

Tomēr Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Muitas pārvalde ir vērtējusi neseno Latvijas tiesu praksi kontekstā ar pastāvošo praksi vispārējā un vienreizējā galvojuma, kas sniegts kā galvinieka saistības, piemērošanā muitas maksājumu parāda nodrošināšanai gadījumos, kad galvojumu sniedz persona, kas nav parādnieks un par tādu nevar kļūt, (piemēram, pārstāvis, kas darbojas tiešajā pārstāvībā).

Lai pieņemtu citas personas, kas nav un nevar kļūt par parādnieku, galvojumu, muitas iestādei ir jākonstatē, ka tiek iesniegts tāds galvojums, kas attiecas uz parādnieku un tā muitas parādu. Proti, ja šī cita persona sniedz galvojumu par parādnieka vai personas, kas par tādu var kļūt, parādu, ir jākonstatē, ka galvinieks galvojuma ņēmējam (citai personai) ir ļāvis galvojumu izmantot trešās personas muitas parāda nodrošināšanai.

Ja muitas iestāde nevar konstatēt, ka galvinieks galvojuma ņēmējam ir ļāvis galvojumu izmantot trešās personas – parādnieka vai personas, kas par tādu var kļūt – muitas parāda nodrošināšanai, šādu galvojumu trešās personas muitas parāda nodrošināšanai muitas iestādei nav pamata pieņemt.

Ņemot vērā minēto, VID Muitas pārvalde aicina gan galviniekus, gan galvojuma ņēmējus un pārstāvības pakalpojumu sniedzējus pārskatīt galvojumu tvērumu un nepieciešamības gadījumā līdz 2025. gada 11. martam Eiropas Komisijas Lēmumu pārvaldības sistēmā iesniegt grozījumus vispārējā galvojuma atļaujā, sniedzot galvinieka apstiprinātu dokumentu, kurā norādīta atļauja galvojuma izmantošanai citas personas saistību nodrošināšanai.

Vēršam uzmanību, ka no 2025. gada 25. marta Latvijas muitas iestāde vairs nepieņems tādas personas, kura nav galvojuma ņēmējs, iespējamā vai esošā muitas parāda nodrošināšanai iesniegtus galvojumus, kurā nebūs ietverta nepārprotami skaidra norāde, ka galvinieks (banka vai apdrošināšanas sabiedrība) to atļāvis izmantot citas personas finansiālo saistību nodrošināšanai.

Raksta autore: Kristīne Erele

PVN piemērošana darījumiem tiešsaistes platformās

VID ir publicējis informatīvo materiālu par PVN piemērošanu darījumiem tiešsaistes platformās. Materiāls ir visaptverošs un ieskicē visus iespējamos PVN jautājumus, kas attiecas uz iekšzemes nodokļa maksātājiem, kas izmanto dažādu tiešsaistes platformu pakalpojumus (interneta veikala pakalpojumus vai citus pakalpojumus no saziņas platformām, sociālajiem tīkliem, tirdzniecības platformām, lietotņu veikaliem, rezervēšanas platformām utt.).

VID norāda, ka tiesiski nav iespējams slēgt darījumu ar neidentificējamu darījuma partneri. Līdz ar to pirms platformas pakalpojuma izmantošanas nodokļa maksātājam ir pienākums iepazīties ar tās lietošanas noteikumiem vai tās līgumā ietvertajiem nosacījumiem. Jāņem vērā, ka platformas loma darījumos var būt dažāda – tā var būt faktiskais pakalpojuma sniedzējs vai preču pārdevējs, bet citos gadījumos – tikai starpnieks.

Tāpat VID arī atgādina, ja Latvijas nodokļa maksātājs saņem pakalpojumus no platformas, ir jāizvērtē šī nodokļa maksātāja – pakalpojuma saņēmēja PVN reģistrācijas pienākums. Piemēram, ja saimnieciskās darbības veicējs saņem platformas pakalpojumus no citā valstī reģistrēta uzņēmuma (Amazon, Etsy, Ebay, Booking, Facebook, Instagram, Google), tad jāreģistrējas PVN reģistrā pirms pakalpojuma saņemšanas. Pēc reģistrēšanās PVN reģistrā, PVN ir jāpiemēro sniegtajiem pakalpojumiem un veiktajām preču piegādēm PVN likumā noteiktajā kārtībā.

Ja Latvijas nodokļa maksātājs veic preču piegādes vai sniedz pakalpojumus uz citām ES dalībvalstīm, tad tas ir tiesīgs izmantot PVN atbrīvojumus citās ES dalībvalstīs, ja tiek ievēroti noteikti kritēriji (nav pārsniegts PVN reģistrācijas slieksnis konkrētajā ES dalībvalstī un kopējais apgrozījums ES nepārsniedz 100 k. EUR, kā arī jāaizpilda pieteikums EDS).

VID paskaidro arī par rēķina izrakstīšanas pienākumiem:

Vispārējā gadījumā nodokļa rēķins ir jāizraksta par jebkuru veiktu preču piegādi vai pakalpojuma sniegšanu, saņemtu avansa maksājumu (izņemot par preču piegādi ES teritorijā un tālpārdošanas darījumiem, ja ir reģistrācija OSS režīma izmantošanai).
Ja darījuma partneris ir persona, kas nav nodokļa maksātāja (piemēram, fiziskas personas), tad nodokļa rēķins ir jāizraksta pēc šīs personas pieprasījuma. Tajā pat laikā, VID norāda, lai ievērotu Grāmatvedības likumā noteikto, par veikto darījumu ir jānoformē grāmatvedības attaisnojuma dokuments[1].

Ja iekšzemes nodokļa maksātājs veic saimniecisko darbību, izmantojot platformu, kurā klients var pasūtīt vai iegādāties preci vai pakalpojumu, neatkarīgi no tā, vai šis nodokļa maksātājs ir platformas īpašnieks, tad tā ir jāreģistrē kā struktūrvienība VID.

Papildus VID ir sniedzis skaidrojumu par pakalpojuma sniegšanas vietas noteikšanu elektroniski sniegtiem pakalpojumiem:

Ja pakalpojuma saņēmējs ir citas dalībvalsts persona, kas nav nodokļa maksātājs – saskaņā ar PVN likuma 27.pantu – šīs personas mītnes vieta vai deklarētā dzīvesvieta, bet, ja tādas nav, — pastāvīgās uzturēšanās vieta;
Ja pakalpojuma saņēmējs ir citas dalībvalsts reģistrēts vai nereģistrēts nodokļa maksātājs, tad pakalpojuma sniegšanas vieta ir nosakāma pēc PVN likuma 19.panta nosacījumiem.

Papildus materiālā ir arī apkopota informācija ar piemēriem par PVN reģistrācijas sliekšņa noteikšanu un reģistrēšanos OSS režīmā.

[1] Saskaņā ar Grāmatvedības likuma 11.pantu uzņēmuma saimnieciskā darījuma esību apliecina attaisnojuma dokuments (tostarp, iekšējais attaisnojuma dokuments), kurā jābūt ietvertiem noteiktiem rekvizītiem.

Raksta autors: Raivis Liberts