Jaunumiem sekoja līdzi un tos apkopoja jurista palīgs Kristiāns Dzeraļs.

 

Nodokļi

Grozījumi likumā Par nekustamā īpašuma nodokli

Likumprojekta Nr.: 669/Lp14. Iesniegts: 19.07.2024.

Likums tiek papildināts ar aizliegumu pašvaldībai grupēt nekustamā nodokļa maksātājus pēc to valstspiederības vai Latvijas nepilsoņa statusa.

 

Dažādi

Par Latvijas Republikas valdības un Mongolijas valdības nolīgumu par gaisa satiksmi

Likumprojekta Nr. 666/Lp14. Iesniegts: 11.07.2024.

Likumprojekts sagatavots, lai pieņemtu un apstiprinātu Latvijas Republikas valdības un Mongolijas valdības nolīgumu par gaisa satiksmi. Likumisko pamatu regulārai gaisa satiksmei ar trešajām valstīm nodrošina starpvaldību nolīgumi par gaisa satiksmi. Jauni nolīgumi tiek slēgti, lai paplašinātu regulāro lidojumu maršrutu tīklu.

Grozījumi Invaliditātes likumā

Likumprojekta Nr. 668/Lp14. Iesniegts 11.07.2024.

Pilnveidot normatīvo regulējumu par aprūpes pakalpojuma tiesiskā nodrošinājuma pamatojumu, kā arī par īsāko invaliditātes noteikšanas termiņu, veikt redakcionālas izmaiņas iestādes nosaukumā, nodrošināt biedrībai “Zelda” tiesības pārliecināties Invaliditātes informatīvajā sistēmā par personas invaliditātes statusu atbalsta personas lēmumu pieņemšanā pakalpojuma piešķiršanai, iekļaut normas par Eiropas Savienības zilās kartes turētāju un viņu ģimenes locekļu tiesībām uz invaliditātes statusu un precizēt asistenta pabalsta saņemšanas iespējas.

 

Grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā

Likumprojekta Nr. 667/Lp14. Iesniegts: 11.07.2024.

1) Precizēt normas par aprūpes mājās pakalpojumu, lai skaidri noteiktu aprūpes mājās pakalpojumu, tai skaitā bērniem ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem, un nodrošinātu, ka tiesību aktos ir novērsta neskaidrība attiecībā uz jēdzieniem aprūpes pakalpojums un aprūpes mājās pakalpojums.

2) Noteikt Latvijas Republikā izsniegtās ES zilās kartes turētāja un viņa ģimenes locekļu tiesības uz sociālajiem pakalpojumiem.

 

Projekta ID: 23-TA-2402. Pieņemts: 16.07.2024.

Projekta mērķis ir precizēt dzelzceļa stacionāru iekārtu pieņemšanas ekspluatācijā praktiskās procedūras, nodrošināt pieteikuma iesniedzēja efektīvu darbību un procesu atbilstību visā stacionāro iekārtu ekspluatācijas atļaujas saņemšanas procesā, kā arī samazināt riskus stacionāras iekārtas izveides, modernizācijas vai atjaunošanas laikā.

 

Satversmes tiesa

Ierosināta lieta par uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķina un apmaksas kārtību un šī nodokļa piemērošanu caurplūstošajām dividendēm

Pieteikuma iesniedzēja ir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja un uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja. Tā ietilpst uzņēmumu grupā, un tai ir vairāki ārvalstu meitas uzņēmumi, kā arī mātes uzņēmums. No saviem meitas uzņēmumiem pieteikuma iesniedzēja saņem caurplūstošās dividendes, kas citstarp tiek sadalītas ar mātes uzņēmumu. Šādas caurplūstošās dividendes saskaņā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. panta pirmo daļu neesot apliekamas ar uzņēmumu ienākuma nodokli.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka savukārt apstrīdētās normas noteic pienākumu veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu, no piemaksas aprēķina bāzes neatņemot iepriekšējos taksācijas gados uzkrāto caurplūstošo dividenžu summas, kas tikušas sadalītas pirmstaksācijas gadā. Vienlaikus apstrīdētās normas liedz samazināt maksājamā uzņēmumu ienākuma nodokļa apmēru par iepriekšējos taksācijas gados uzkrāto caurplūstošo dividenžu summām. Tādējādi, lai gan viens no apstrīdēto normu ieviešanas mērķiem esot bijis noteikt uzņēmumu ienākuma nodokļa avansa maksājumu, ar apstrīdētajām normām faktiski esot ieviests jauns uzņēmumu ienākuma nodokļa objekts – caurplūstošās dividendes.

Satversmes tiesa uzaicināja institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeimu – līdz 2024. gada 9. septembrim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2024. gada 8. decembris. Par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu tiesa lemj pēc lietas sagatavošanas.

 

Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā privātajās izglītības iestādēs atbilst Satversmei

Satversmes tiesa atzina par Satversmei atbilstošām normas, saskaņā ar kurām privātajās izglītības iestādēs vispārējās izglītības saturs ir jāapgūst valsts valodā. Tiesa uzsvēra, ka valstij ir jāveicina un jāstiprina latviešu valodas lietojums ikvienā izglītības pakāpē, lai tā varētu efektīvi pildīt valsts valodas funkcijas. Valsts valodas prasmēm ir būtiska nozīme personas tiesību nodrošināšanā un saliedētas sabiedrības veidošanā. Savukārt privātajām izglītības iestādēm ir plaša rīcības brīvība nodrošināt ar mazākumtautību identitāti saistītu saturu citstarp interešu izglītības ietvaros.

Vienlaikus Satversmes tiesa secināja, ka privāto izglītības iestāžu darbība atšķiras no valsts un pašvaldību dibināto izglītības iestāžu darbības, un tām ir lielāka autonomija attiecībā uz mācību programmām un mācību metodēm. Privātajām izglītības iestādēm ir pienācīgas iespējas nodrošināt ar mazākumtautību valodas, kultūras un etnisko savdabību saistītu saturu izglītības procesā, tostarp interešu izglītības nodarbībās, tādējādi īstenojot šādu nodarbību un obligātā vispārējās izglītības satura mijiedarbību. Turklāt valsts ir paredzējusi privātajām izglītības iestādēm iespēju saņemt finansiālu un metodoloģisku atbalstu mazākumtautību interešu izglītības programmas īstenošanai. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa atzina, ka valsts ir nodrošinājusi atbilstošu līdzsvaru starp valsts valodas lietojuma veicināšanu un pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesībām uz kvalitatīvu izglītību un savas identitātes un kultūras saglabāšanu un attīstīšanu privātajās izglītības iestādēs gan pirmsskolas, gan pamatizglītības pakāpē. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu.

Satversmes tiesa norādīja, ka apstrīdētās normas stājās spēkā pēc aptuveni desmit mēnešiem no to izsludināšanas dienas, un šajā laika posmā bija iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Savukārt izglītojamiem, kuriem konkrētajā mācību gadā norisinājās pāreja uz vispārējās izglītības ieguvi tikai valsts valodā, bija nodrošināts atbalsts, kam likumdevējs bija piešķīris arī papildu finansējumu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantā noteiktajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.

 

Trešo valstu pilsoņu izslēgšana no nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu saņēmēju loka neatbilst Satversmei

Satversmes tiesa par Satversmei neatbilstošu atzina normu, saskaņā ar kuru noteiktu valstu pilsoņi var saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus Jūrmalas pilsētā. Tiesa uzsvēra, ka pašvaldībai ir tiesības noteikt atvieglojumus nekustamā īpašuma nodokļa maksātājiem, ja tie tiek grupēti pēc objektīviem kritērijiem. Tomēr šādi kritēriji ir nosakāmi, ievērojot nodokļu tiesību normu sistēmu, Latvijas starptautiskās saistības un Eiropas Savienības tiesības, kas neļauj pašvaldībai grupēt nekustamā īpašuma nodokļa maksātājus pēc to valstspiederības vai Latvijas nepilsoņa statusa.

Lieta tika ierosināta pēc Senāta pieteikuma, kura izskatīšanā ir lieta par tāda administratīvā akta atcelšanu, ar kuru personai aprēķināts nekustamā īpašuma nodoklis, nepiemērojot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu. Pēc Senāta ieskata, Jūrmalas pilsētas domes saistošo noteikumu Nr. 37 “Par nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas kārtību” 3. punkts diskriminējot pieteicēju administratīvajā lietā uz pilsonības pamata, un tādējādi esot pretrunā ar diskriminācijas aizlieguma principu.

Satversmes tiesa atzina, ka pilsonība ir uzskatāma par vienu no kritērijiem, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Turklāt nekustamā īpašuma nodokļa maksātāji, kas maksā šo nodokli par Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā esošu nekustamo īpašumu un ir deklarējuši savu pamata dzīvesvietu Jūrmalas valstspilsētas administratīvajā teritorijā, neatkarīgi no to pilsonības atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. Taču apstrīdētā norma pret šādām personām paredz atšķirīgu attieksmi.

Satversmes tiesa secināja, ka vienīgi valsts kompetencē ietilpst savas nodokļu ārpolitikas noteikšana attiecībā uz citām valstīm. Šī politika ietver arī diskriminācijas novēršanu nodokļu uzlikšanā rezidentiem un nerezidentiem. Pašvaldību kompetence grupēt nodokļu maksātājus vēl pēc to valstspiederības nonāktu pretrunā ar minēto valsts kompetenci. Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma izdota, pārkāpjot likumā “Par nekustamā īpašuma nodokli” ietverto pilnvarojumu, jo nosaka tādu atsevišķu nekustamā īpašuma nodokļa maksātāju kategoriju, kura neatbilst šajā likumā minētajam objektīvā grupējuma kritērijam. Tādējādi apstrīdētā norma nav izdota pienācīgā kārtībā un neatbilst Satversmes 91. pantā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam.

Nolūkā aizsargāt visu to personu pamattiesības, kurām apstrīdētā norma ir piemērota un kuras sprieduma spēkā stāšanās dienā ir uzsākušas un turpina savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

 

Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā valsts un pašvaldību izglītības iestādēs atbilst Satversmei

Satversmes tiesa atzina par Satversmei atbilstošām normas, saskaņā ar kurām valsts un pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenojamas tikai valsts valodā. Tiesa secināja, ka valsts izveidotā mazākumtautību valodas un kultūrvēstures interešu izglītības programma, kuru trīs akadēmisko stundu apjomā nedēļā bez maksas ir iespēja apmeklēt ikvienam izglītojamam pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, pienācīgi nodrošina mazākumtautību valodas, kultūras un etniskās savdabības saglabāšanu un attīstīšanu.

Satversmes tiesa secināja, ka valsts ir izpildījusi savu pozitīvo pienākumu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu personu interesēm atbilstošu izglītības procesu, kas ietver pienācīgas pie mazākumtautībām piederošu personu iespējas apgūt, saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību, kā arī atbilst izglītības pieejamības, pieņemamības un pielāgošanās principiem. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 114. pantam kopsakarā ar 112. panta pirmo teikumu.

Apstrīdētās normas stājās spēkā vairāk nekā desmit mēnešus pēc to izsludināšanas dienas, bet attiecībā uz dažām klašu grupām tās vēl pat nav stājušās spēkā. Tiesa atzina, ka šādā laika posmā ir iespējams pienācīgi sagatavoties apstrīdēto normu ietekmei. Līdz ar to apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantā noteiktajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.

 

Ierosināta lieta par Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domes atlaišanu

Pieteikuma iesniedzēja ir Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības dome. Ar Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domes atlaišanas likuma 1. pantu dome tikusi atlaista. Savukārt Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības domes atlaišanas likuma 4. pants un Pašvaldības domes vēlēšanu likuma 1. panta trešās daļas 2. punkts noteic, ka līdz kārtējām domes vēlēšanām Rēzeknes valstspilsētas pašvaldībā darbojas pagaidu administrācija.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar apstrīdētajām normām ir izbeigta domes darbība un iecelta pagaidu administrācija, kas darbosies līdz kārtējām domes vēlēšanām 2025. gada 7. jūnijā. Šajā laikā Rēzeknes valstspilsētas pašvaldībā nedarbošoties demokrātiski leģitimēta dome kā vietējo iedzīvotāju ievēlēta pašpārvaldes institūcija. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā apstrīdētās normas nav samērīgas un pārkāpj pašvaldības principu, jo liedz tai tiesības pašai pārvaldīt savu administratīvo teritoriju iedzīvotāju interesēs.

Satversmes tiesa uzaicināja institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, – Saeimu – līdz 2024. gada 23. septembrim iesniegt Satversmes tiesai atbildes rakstu ar lietas faktisko apstākļu izklāstu un juridisko pamatojumu. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2024. gada 22. decembris. Par lietas izskatīšanas procesa veidu un datumu tiesa lemj pēc lietas sagatavošanas.

 

Augtstākā tiesa

 

Senāts strīdā par uzņemšanu pilsonībā skaidro likuma prasību pēc pastāvīgas dzīvesvietas Latvijā

09.07.2024. Senāta spriedums lietā Nr. SKA-138/2024

Pieteicējs bija iesniedzis iesniegumu Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, lai tiktu uzņemts Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā. Iestāde iebilda, ka neizpildās likuma prasība pēc pastāvīgās dzīvesvietas ilguma Latvijā. Pieteicējs vērsās tiesā. Apgabaltiesa pieteikumu apmierināja, laiku, kad pieteicēja dzīvesvieta bija deklarēta ārpus Latvijas, neatzīstot par šķērsli pieteicēja uzņemšanai Latvijas pilsonībā. Tiesa ņēma vērā, ka pieteicējs ir dzimis, audzis un ieguvis izglītību Latvijā, kā arī šeit dzīvo viņa tuvinieki. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde nepiekrita, ka minētie apstākļi attaisnotu atkāpšanos no likuma prasībām, un apgabaltiesas spriedumu pārsūdzēja.

Senāts norādīja, ka Pilsonības likumā ietvertie naturalizācijas noteikumi prasa, lai personai noteiktu laiku (ne mazāk kā piecus gadus) pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas būtu pastāvīgā dzīvesvieta Latvijā. Pastāvīgās dzīvesvietas konstatēšanai likumdevējs apzināti izvirzījis divus priekšnoteikumus, kam jāizpildās vienlaikus. Pirmkārt, personai jābūt deklarētai dzīvesvietai Latvijā. Otrkārt, personai tajā faktiski jādzīvo. Tāpat likumdevējs apzināti ir piešķīris tiesisku nozīmi tieši piecu gadu periodam pirms naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas, pieļaujot gan zināmu pārtraukumu, gan īslaicīgu izbraukšanu. Šāds regulējums apzināti attiecināts arī uz nepilsoņiem.

Konkrētajā gadījumā apgabaltiesas konstatētais periods, kurā pieteicējs bija deklarējis savu dzīvesvietu ārpus Latvijas, pārsniedz likumā atļauto. Šādā situācijā ir būtiski, ka prasība pēc juridiskas dzīvesvietas deklarēšanas Latvijā nav formāla. Tā apliecina personas gribu labprātīgi apmesties un veidot savu dzīvi tieši Latvijā, iesakņojoties vietējā sabiedrībā un labprātīgi deklarējot saikni. Dzīvesvietas deklarēšana ārzemēs, lai arī kādu iemeslu dēļ tā veikta, norāda uz juridiskas saiknes pārtraukšanu ar Latviju un arī zināmu attālināšanos no iekļaušanās vietējā sabiedrībā.

 

Senāts vērtē, vai Eiropas Savienības pilsoņiem pensija par darbu bijušās PSRS teritorijā aprēķināma vienādi ar Latvijas pilsoņiem

09.07.2024. Senāta spriedums lietā Nr. SKA-44/2024

Lietuvas pilsonis bija iesniedzis Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā iesniegumu par vecuma pensijas piešķiršanu. Lai gan tā viņam tika piešķirta, radās strīds par apdrošināšanas stāžu, no kura rēķināms pensijas apmērs. Iestāde apdrošināšanas stāžā neiekļāva atsevišķus periodus, kas padomju laikos bija uzkrāti ārpus Latvijas teritorijas. Pieteicējs uzskatīja, ka salīdzinājumā ar Latvijas pilsoņiem tiek diskriminēts, un vērsās tiesā.

Senāts uzsvēra, ka Eiropas Savienības tiesības neievieš kopēju sociālā nodrošinājuma shēmu, bet gan ļauj pastāvēt dažādām valstu shēmām. Proti, dalībvalstis saglabā kompetenci organizēt savas sociālā nodrošinājuma shēmas, un, tā kā Eiropas Savienības līmenī nav veikta saskaņošana, katrai dalībvalstij savos tiesību aktos tostarp jānosaka tiesību uz sociāliem pabalstiem iegūšanas nosacījumi. Īstenojot šo kompetenci, dalībvalstīm tomēr jāievēro Eiropas Savienības tiesības, it īpaši noteikumi par visiem Savienības pilsoņiem atzītajām tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Tādējādi Latvijas likumdevēja kompetencē ir noteikt vecuma pensijas piešķiršanas noteikumus, vienlaikus ievērojot Eiropas Savienības tiesības.

Senāts atzina, ka ar lietā piemērojamo nacionālo tiesību normu tiek radīta nevienlīdzīga attieksme pilsonības dēļ. Proti, saskaņā ar likumu “Par valsts pensijām” Latvijas pilsoņiem apdrošināšanas stāžā tiek ieskaitīti arī tādi līdz 1990.gada 31.decembrim ārpus Latvijas uzkrāti darba un darbam pielīdzināti periodi, kas netiek ieskaitīti ārvalstniekiem, bezvalstniekiem un Latvijas nepilsoņiem.

Vienlaikus Senāts atzina, ka nevienlīdzīgā attieksme ir objektīvi pamatota un samērīga.  Secinājums balstīts Satversmes tiesas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņās, kas izteiktas, vērtējot piemērojamās tiesību normas atbilstību vienlīdzības principam. Atšķirīga attieksme neskar pieteicēja tiesības saņemt Latvijas vecuma pensiju, kā arī saņemt tādus pabalstus, kuru pamatā veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Senāts papildus vērsa uzmanību, ka pieteicējs nav ierobežots ar iesniegumu vērsties Lietuvas kompetentajā iestādē, ja Lietuvas normatīvie akti paredz šādu periodu ieskaitīšanu savas valsts pilsoņu apdrošināšanas stāžā.

Senāts atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru pieteikums noraidīts.

 

Senāts: zvērinātiem advokātiem pienākumi jāpilda godprātīgi un kvalificēti

11.07.2024. Senāta lēmums lietā Nr. SKC-709/2024

Advokāts, kas pārstāvēja atbildētāju, sagatavoja un iesniedza dokumentus, lai pārsūdzētu vispirms rajona tiesas, bet pēc tam apgabaltiesas spriedumu. Abas reizes tika izteikts lūgums daļēji atbrīvot no tiesāšanās izdevumiem (sākumā no valsts nodevas un pēc tam no drošības naudas samaksas). Pirmajā reizē rajona tiesas tiesnesis lūgumu apmierināja. Otrajā reizē apgabaltiesas tiesnesis, kuram nebija iesniegts neviens dokuments par atbildētāja materiālo stāvokli, ņēma vērā publiski pieejamo amatpersonas deklarāciju un lūgumu noraidīja, jo personas alga bija dubultojusies. Lēmumu par lūguma noraidīšanu atbildētāja advokāts pārsūdzēja Senātā, tam pievienojot jaunus pierādījumus.

Izvērtējis situāciju, Senāts konstatēja, ka advokāta rīcība šajā tiesvedībā liecina ne tikai par profesionālās ētikas normu, bet arī par iespējamu likuma pārkāpumu.

Persona, kas specializējusies civilprocesuālo tiesību jautājumos, nevar nezināt prasību, ka lūgumam par atbildētāja daļēju atbrīvošanu no tiesāšanās izdevumu samaksas ir jāpievieno atbilstoši pierādījumi. Pretēji likuma prasībām advokāts ne apelācijas sūdzībai, ne kasācijas sūdzībai nebija pievienojis pierādījumus par aktuālo situāciju.

Nav pieļaujams, ka advokāts sagatavo tādus acīmredzami nekvalitatīvus juridiskos dokumentus, kas nepamatoti novilcina lietas izskatīšanu. Šāda rīcība nav saskanīga ar tiesisko regulējumu. Advokātam ir jāveic no viņa saprātīgi sagaidāmās darbības efektīvas tiesvedības norises nodrošināšanai. Ja tas netiek darīts, advokāts ne vien grauj uzticību tiesu sistēmai, bet arī saņem no klienta atlīdzību par papildu darbībām, kas, pildot pienākumus savlaicīgi un profesionāli, nebūtu nepieciešamas.

Senāts atcēla pieteicējam labvēlīgo Administratīvās apgabaltiesas spriedumu un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai.