Rakstu sagatavoja Lūcija Strauta, zvērināta advokāta palīdze, un Kristers Pētersons, jurista palīgs.

Šogad zemeslodes iedzīvotāju skaits pārsniedza 8 miljardus. Vienlaikus tiek prognozēts, ka līdz 2050. gadam sadzīves atkritumu apjoms varētu sasniegt 3,4 miljardus tonnu gadā. Viens no atkritumu veicinošajiem apstākļiem ir esošais patēriņa modelis. Aptaujas rāda, ka liela daļa iedzīvotāju Latvijā izmet savas bojātās mantas atkritumos, jo labošana ir vai nu pārāk dārga vai sarežģīta. Līdzīga tendence ir vērojama arī citās valstīs. Tomēr ilgtermiņā ir nepieciešamas izmaiņas, lai palielinātu resursu izmantošanas ilgumu un samazinātu atkritumu apjomu.

Kas ir tiesības labot?

Tiesības labot (angliski – right to repair) līdz šim vairāk ir saistītas ar sabiedrisko aktīvismu un ideju, kuras pamatā ir centieni mainīt patēriņa kultūru. Proti, veicināt paradumu salūzušas preces vispirms labot, nevis izmest un iegādāt jaunas. Tiesības labot arī saistītas ar remonta pakalpojuma pieejamības veicināšanu, atbalstot neatkarīgus pakalpojumu sniedzējus – remontētājus, kuri nodarbojas ar bojātu preču remontēšanu.

Tiesību labot pirmsākumi ir meklējami 2000. gadu sākumā, kad plaša patēriņa elektronika sāka kļūt arvien sarežģītāka un grūtāk remontējama. Ražotāji sāka ieviest dažādas metodes, lai ierobežotu piekļuvi remonta rokasgrāmatām, diagnostikas rīkiem un rezerves daļām, efektīvi monopolizējot remonta tirgu un samazinot neatkarīgu preču remontētāju iespējas sniegt remonta pakalpojumus.

Kopš 2019. gada, kad Eiropas Komisija pieņēma Eiropas Zaļo kursu, jautājums par preču ilgtspēju Eiropas Savienībā ir kļuvis sevišķi aktuāls. Eiropas Zaļā kursa galvenais mērķis ir līdz 2050. gadam pārveidot Eiropas Savienību par klimatneitrālu un ilgtspējīgu ekonomiku, risinot klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanos un citas vides problēmas, vienlaikus veicinot ekonomisko izaugsmi.

Pašreizējais pārdevēja pienākums novērst preces neatbilstību līguma noteikumiem

Arī šobrīd likums noteic, ka patērētajiem ir tiesības prasīt, lai pārdevējs garantētu preces atbilstību līguma noteikumiem divus gadus no preces iegādes brīža. Ja precei šajā laikā atklājas kāds defekts, tad patērētājam ir tiesības prasīt preces remontu, naudas atmaksu vai maiņu pret tāda paša labuma preci. Vienlaikus patērētajam nav tiesību noteikt, kādā veidā pārdevējam neatbilstība ir jānovērš. Lielā mērā tas, ko izvēlēsies pārdevējs, ir saistīts ar pārdevēja iespējām, kas izriet no līguma ar izplatītāju vai ražotāju, un kādi resursi ir pārdevēja rīcībā. Ja ražotājs vai izplatītājs nepiedāvā preču remontu, tad, visticamāk, pārdevējs piedāvās vai nu preces maiņu vai naudas atmaksu.

Bez šīm likumiskajām tiesībām, patērētajiem nereti tiek piedāvātas komercgarantijas. Proti, papildu iespējas prasīt no ražotāja vai pārdevēja preces atbilstības nodrošināšanu. Piemēram, ražotāja 5 vai 10 gadu garantija novērst preces neatbilstību, nodrošinot remontu vai kā citādi nodrošināt komercgarantijas izpildi. Komercgarantijas bieži tiek piedāvātas pircējiem, iegādājoties lielo sadzīves tehniku, kā ledusskapji vai veļas mašīnas. Tomēr pēc tam, kad konkrētajai precei beidzas garantijas periods, preces labošana pie neatkarīga remontētāja var izrādīties apgrūtinoša tamdēļ, ka nav pieejamas nepieciešamās detaļas vai tehniskā informācija.

Preču remontēšana – patēriņa kultūras transformācija

Lai veicinātu aprites ekonomiku, Eiropas Komisija ir izstrādājusi priekšlikumu jaunai direktīvai “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai par kopīgiem noteikumiem preču remontēšanas veicināšanai un ar ko groza Regulu (ES) 2017/2394, Direktīvu (ES) 2019/771 un Direktīvu (ES) 2020/1828”, kas satur vienotus noteikumus preču remontēšanā, ar mērķi mainīt pašreizējo kārtību, kādā komersanti novērš preču neatbilstību līguma noteikumiem darījumos ar patērētājiem. Direktīvas priekšlikums izstrādāts, lai veicinātu Eiropas Zaļā kursa ilgtspējas mērķu sasniegšanu.

Jaunais Eiropas Komisijas direktīvas priekšlikums paredz gan ražotāju remontēšanas pienākumu, gan arī jaunas tiesības patērētājiem, lai padarītu preču remontu vienkāršu un pieejamu arī pēc likumā noteiktā divu gadu perioda.

Preču remontēšanas direktīvas priekšlikumā paredzēts, ka dalībvalstīm būs jānodrošina, ka pēc patērētāja pieprasījuma ražotājs bez maksas vai par maksu, vai cita veida atlīdzību remontē preces, attiecībā uz kurām ir paredzētas remontējamības prasības, un ja tas ir iespējams. Ražotājs šo pienākumu varēs izpildīt, noslēdzot līgumu par remontu ar ārpakalpojumu sniedzēju. Vienlaikus direktīvas priekšlikums paredz, ka ražotājiem jānodrošina neatkarīgo remontētāju piekļuve rezerves daļām un ar remontu saistītai informācijai un rīkiem.

Savukārt patērētājiem ar direktīvas priekšlikumu tiek plānots ieviest tiesības pieprasīt tādu preču remontu, kas ir tehniski remontējamas, piemēram, veļas mašīnas vai televizorus, kā arī saņemt informāciju par to, kurām precēm ražotājs nedrīkst atteikt remontu kā neatbilstības novēršanas veidu.

Būtiska daļa no direktīvas priekšlikuma satura ir veltīta tieši informācijas pieejamības nodrošināšanai. Plānots, ka dalībvalstij būs jānodrošina, ka valstī ir tiešsaistes platforma, ar kuras palīdzību patērētāji var savā reģionā atrast konkrētās preces remontēšanas speciālistu, kā arī lietotu atjaunoto preču pārdevējus. Tāpat ir iecerēts noteikt vienotas prasības un drošības standartus preču remontam, ieviešot Eiropas kvalitātes standartu preču remonta pakalpojumiem, lai palīdzētu patērētājiem noteikt speciālistus, kuri apņemas nodrošināt augstāku kvalitāti. Arī šādiem remontētājiem tiks noteiktas vienotas prasības. Piemēram, remontētajiem būs jāizsniedz Eiropas remonta informācijas veidlapa, nodrošinot preču remonta nosacījumu un cenu pārskatāmību.

Visi iepriekš minētie ierosinājumi ir vērsti uz to, lai patērētājiem padarītu pieejamāku preču remontēšanas pakalpojumus, vienlaikus arī uzlabojot iespējas remonta speciālistiem iegūt lielāku uzticamību patērētāju acīs.

Kad un kādas pārmaiņas sagaidāmas?

Likumiem, kas noteic tiesības labot, ir gan atbalstītāji, gan kritizētāji. No vienas puses šādi likumi varētu samazināt atkritumu apjomu un veicināt preču ilgtspēju. No otras puses, tiek norādīts, ka likumdevējiem ir rūpīgi jāizvērtē, kādas sekas būs šādiem likumiem attiecībā uz konkrētām preču grupām.

Pētījumā analizēts, ka ražotāji, lai mazinātu paredzamo peļņas zaudējumu, ko radītu likumā noteiktās tiesības uz preču remontu, varētu vai nu samazināt produktu cenas, lai uzturētu patērētāju vēlmi pirkt jaunas preces, kas novestu pie vēl lielāka resursu patēriņa un atkritumu radīšanas, vai arī palielināt cenu, lai paši nodrošinātu bezmaksas remontēšanu. Kā papildus negatīvs apstāklis tiek minēts tas, ka pieejamāks remonts palielinātu to patērētāju skaitu, kuri izmanto vecas, energoneefektīvas elektropreces.

Direktīvas priekšlikums Eiropas Komisijā tika pieņemts 2023. gada 22. martā, taču, lai šāda direktīva patiesi kļūtu dalībvalstīm saistoša, to vēl nepieciešams izskatīt un pieņemt Eiropas Parlamentam un Padomei. Ņemot vērā priekšlikuma agrīno stadiju, ir grūti prognozēt, kā un cik ilgā laikā norisināsies tā izskatīšana.

Jebkurā gadījumā pārmaiņas patēriņa kultūrā ir gaidāmas. Piemēram, preču atkārtota izmantošana un labošana ir viens no piedāvātajiem risinājumiem, kas minēts Latvijas Rīcības plānā pārejai uz aprites ekonomiku 2020.–2027. gada. Kā norādīts plāna ievadā, aprites ekonomika iezīmē ceļu gan uz sistēmisku valsts ekonomikas, gan sabiedrības pārveidi. Tamdēļ pārmaiņu īstenošanai ir nepieciešams ne tikai regulējums, kas uzliek pienākumus ražotājiem, bet arī plašas sabiedrības izpratne un atbalsts šādām pārmaiņām.

Raksts publicēts TVNet portālā un atrodams šeit.