Gan saskaroties ar nepatiesas apsūdzības rezultātā saņemtu attaisnojošu tiesas spriedumu, gan vēršoties tiesā par reputācijas aizskārumu, cilvēkam ir cerība reizē ar tiesas spriedumu gūt gandarījumu un atjaunot reputāciju. Tomēr ne vienmēr tas tā notiek. Kādi tam iemesli, un kā panākt, lai reizē ar tiesas spriedumu samazinās kaitējums reputācijai?

Raksta autors: Andris Tauriņš, “Sorainen” partneris, zvērināts advokāts

Demokrātiskā sabiedrībā mediji nešaubīgi pilda nozīmīgu lomu, ne velti tos mēdz dēvēt par ceturto varu, kas pastāv līdzās tiesu varai, Saeimai un izpildvarai. Medijiem ir gan tiesības, gan pienākumi celt trauksmi par sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem, tai skaitā par amatpersonu negodprātīgu rīcību vai pārkāpumiem. Un vairumā gadījumu teiciens “nav dūmu bez uguns” ir vietā un celtā trauksme rezultējas atstādinātās amatpersonās, procesu izmeklēšanā vai notiesājošā spriedumā.

Citkārt, tikai pateicoties mediju neatlaidībai, nozīmīgi jautājumi nonāk lēmējpersonu dienaskārtībā un procesi mainās sabiedrības interesēs. Vienlaikus mediju vara uzliek lielu atbildību, tostarp par godīgu, likumīgu, ētisku rīcību pret katru sabiedrības locekli, tai skaitā skandālā iesaistīto.

Lai arī tiesībsargājošo iestāžu publiskajos paziņojumos ir atsauce uz nevainīguma prezumpciju, mediju virsrakstos tā nekad nenonāk, cīņā par klikšķiem der skaļāki virsraksti. Ja izmeklēšana ir uzsākta, stereotipizētā apziņā cilvēks ir vainīgs. Līdz brīdim, kad būs attaisnojošs spriedums, būs pagājis ilgs laiks, un tas būs daudz klusāks nekā pasludināšana par aizdomās turamo. Sabiedrībā būs iesakņojies vainīgā tēls, un, iespējams, līdz ar to būs sagrauta reabilitēšanās iespēja.

Kaitējums reputācijai var kļūt neatgriezenisks

Šeit ir vērts arī pieminēt bijušās veselības ministres Ilzes Viņķeles gadījumu. Viņai bija celtas apsūdzības kriminālprocesā par rīcību krīzes gadījumā ar vakcīnu iepirkumiem. Lai gan pirmajā instancē atzīta par nevainīgu, neatgriezeniski bojāta reputācija un maz cerību uz politiskās karjeras turpinājumu.

Ilgstoši procesi nozīmē arī būt mediju uzmanības lokā, tikt pakļautam viedokļiem interneta komentāros, publiskām linča tiesām. Tā var nonākt situācijā, ka iestājas pilnīga profesionālās darbības pauze, tātad arī palikt bez ienākumiem. Atcerēsimies, cik ilgi risinās digitālās televīzijas krimināllieta – tuvu divām desmitgadēm. Skaļas apsūdzības sabojā reputāciju uz ilgu laiku, arī, ja ir nepatiesas.

Piemēram, Mārtiņš Bondars pirmajā instancē attaisnots lietā par dokumentu viltojumu. Tomēr arī viņa reputācijai nodarīts nozīmīgs kaitējums, un, visticamāk, politiķa karjera ir beigusies.

Vienīgais risinājums – vienādu uzmanību veltīt gan cīņai tiesas zālē, gan publiskajā komunikācijā. Svarīga ir ātra, pragmatiska un sistemātiska juridiski argumentēta viedokļa pārstāvniecība no pirmā brīža. Sekot līdzi faktu tīrībai, vērsties pret spekulācijām, iestāties par nepatiesas informācijas atsaukumu, tā mazinot tiesvedības laikā iespējamo kaitējumu. Jā, nav vienkārši, bet sistemātisks darbs dod rezultātu.

Savukārt, ja cilvēks saskāries ar reputācijas aizskārumu, var šķist, ka tiesa nav risinājums, jo piedzenamā summa no valsts kādam var likties nesamērīgi maza, maksimālā kompensācija – 10 000 eiro – nenovērsīs nodarīto reputācijas kaitējumu. Tomēr šajā gadījumā nauda nav galvenais arguments. Krietni būtiskāks ir pats spriedums, kas ļaus panākt kļūdainu faktu neizmantošanu nākotnē.

Lai arī žurnālistu ētikas normas skaidri nosaka, ka ir nepieļaujami izplatīt nepatiesu, sagrozītu vai maldinošu informāciju, veicināt pārspīlējumu, stereotipizāciju un censties ietekmēt auditoriju aizklātā veidā, nereti tas tiek apiets to pašu iepriekšminēto “klikšķu” dēļ, tāpēc būtiski, ka arī paši mediji daudz aktīvāk ar pašregulatīviem mehānismiem iestājas pret mediju ētikas pārkāpumiem.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.