Tiem uzņēmējiem, kuri importē preces no trešajām valstīm, kuras neievēro Eiropas Savienībai līdzvērtīgus CO2 emisijas ierobežojumus (nosacījumus), no 2026. gada būs jāmaksā attiecīgs nodoklis, kurš papildinās ES maku. Pagaidām tikai jāiesniedz attiecīgs pārskats.

Kādēļ nepieciešams CO2 nodoklis?

To paredz pērn spēkā stājusies Eiropas Savienības CBAM (Carbon Border Adjustment Mechanism) regula.

“Tā ir ļoti būtiska līdzšinējo spēles nosacījumu maiņa, kuras reālo ietekmi varēs novērtēt tikai pēc 2026. gada, kad stāsies spēkā prasība veikt attiecīgos maksājumus (tehniski – jāpērk importēto preču ražošanas procesam atbilstošo izmešu atļaujas),” regulas nozīmi skaidro Sorainen partneris nodokļu un muitas jautājumos Jānis Taukačs. Viņš skaidro, ka regulas galvenā ideja ir aplikt ar papildu maksājumiem to preču importu, kuras ES CO2 izmešu ierobežošanas nosacījumu dēļ ir izdevīgāk ražot ārpus ES. Būtībā šādā veidā ES cenšas līdzsvarot spēles noteikumus tiem, kas ražo ES, ar ražotājiem ārpus ES, arī atturot ES ražotājus no idejas pārcelt ražošanu uz valstīm ārpus ES ar relaksētākiem izmešu ierobežojumiem. Pagājušā gada augustā pieņemta arī Ieviešanas regula par detalizētiem ziņošanas pienākumiem, kā arī Eiropas Komisija publicējusi attiecīgās vadlīnijas, IT risinājumus utt.

Regula paredz pienākumu preču (izejmateriālu, komplektējošo detaļu) importētājiem, kas ieved preces no trešajām valstīm, iesniegt atskaiti par atsevišķu kategoriju importēto preču CO2 izmešiem to ražošanas procesā. Pašlaik regula attiecas uz siltumnīcefektu izraisošo gāzu tiešajām emisijām, kas rodas cementa, dzelzs un tērauda, alumīnija, mēslošanas līdzekļu, ūdeņraža, kā arī elektroenerģijas produktu ražošanā, taču ir paredzēts, ka līdz ar pārejas perioda beigām Eiropas Komisija izvērtēs attiecīgā mehānisma darbību un vērtēs, vai paplašināt tā darbības jomu, tajā iekļaujot vairāk produktu un pakalpojumu, kā arī vērtēs, vai tajā aptvert tā dēvētās netiešās emisijas, kas rodas, piemēram, no preces ražošanai patērētajiem energoresursiem.

Par ziņojumu nesniegšanu paredzētas sankcijas

“Pārskats par 2023. gada ceturtajā ceturksnī veikto preču importu jau bija jāiesniedz līdz 2024. gada 31. janvārim, un arī importētāji Latvijā šo atskaiti sagatavoja un iesniedza,” skaidro J. Taukačs. Viņš brīdina, ka tiem importētājiem, kas nesniedz ziņojumus, paredzētas sankcijas – no sākuma administrācijai jāatgādina, bet ignorēšanas gadījumā sods paredzēts no 10 līdz 50 eiro par katru nedeklarētu izmešu tonnu. Tāpat viņš atzīst, ka nosacītā pārejas periodā 2024. un 2025. gadā importētāji pārvērtēs savas piegādes, ja vien to jau nav veikuši līdz šim. Jāņem vērā, ka šī prasība neattiecas uz tām trešajām valstīm, kuras piedalās emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā, – uz Šveici, Norvēģiju, Islandi, Lihtenšteinu.

“Visās pārējās valstīs ražotajām precēm piemērojama CBAM sistēma,” tā J. Taukačs. Viņaprāt, valstis, kuras nav iesaistījušās emisiju kvotu tirdzniecības sistēmā, varētu to uzsākt darīt, jo pretējā gadījumā pastāv drauds zaudēt kādas ražotnes vai iespējas piegādāt šajās zemēs izaudzēto vai to radīto produkciju uz Eiropas Savienību, tādējādi zaudējot noieta tirgu un līdz ar to gan darba vietas, gan arī nodokļu ieņēmumus. “Laiks rādīs,” uz jautājumu, vai šāda ES prasība varētu mainīt kopējās importa plūsmas ģeogrāfiju, atbild J. Taukačs. Viņš norāda, ka pašlaik par kaut kādu migrāciju nav iespējams runāt.

Laužņi ražotņu pārcelšanai

Jāatgādina, ka līdz ar ES izvirzīto mērķu par siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu un attiecīgu samazinājuma apmēra plāna noteikšanu ikvienai ES dalībvalstij radās risks, ka jo īpaši apstrādes rūpniecības kompānijas savas ražotnes no Eiropas vienkārši pārcels uz valstīm, kurās nav tādu prasību, kādas attiecībā uz izmešiem ir vai būs ES. “Tā bija sava veida aizsargreakcija no ES puses – ja pārcelsiet rūpnīcas ar lielām emisijām uz valstīm, kurās nav vai arī ir ļoti zemi salīdzinājumā ar ES uzstādījumiem klimata prasību standarti, tad par tajās saražoto preču (produktu) ievešanu ES būs jāmaksā nosacīts CO2 nodoklis, jo pretējā gadījumā šādu importēto produktu konkurētspēja ir ievērojami augstāka salīdzinājumā ar analogiem, kuri ražoti ES vai valstīs, kurās ir šādi noteikumi,” norāda J. Taukačs. Viņš skaidro, ka būtībā šādas prasības ieviešana ir skaidrs signāls – emisiju pārvirze no Eiropas uz citiem pasaules reģioniem netiks atbalstīta.

Importēt varēs tikai reģistrētie

J. Taukačs vērš uzmanību, ka turpmāk no 2026. gada 1. janvāra preces (produktus) Eiropas Savienībā varēs importēt tikai tie uzņēmumi, kuri būs reģistrēti kā pilnvarotie deklarētāji. “Lai šādu statusu iegūtu, būs jāatbilst prasībām,” uz jautājumu par importētāju statusu atbild J. Taukačs. Viņš norāda, ka ES regula attiecas uz fiziskām vai juridiskām personām, kas importē (kaut vai uz pārstrādi) šīs pielikumā norādītās preces – cementu, elektroenerģiju, mēslošanas līdzekļus, dzelzi un metālu, alumīniju, ūdeņradi. “Importētājiem būs daudz vairāk jāzina par importēto preču izcelsmi un ražotāju, jo pārskatos jāiekļauj ne tikai ievesto preču daudzums, bet arī tādi rādītāji kā tiešās un netiešās siltumnīcefekta gāzu emisijas, kas saistītas ar attiecīgo preču ražošanu, un arī samaksātie piesārņojuma nodokļi, saņemtās kompensācijas un subsīdijas preču izcelsmes valstī,” brīdina J. Taukačs.

Jāpērk sertifikāti

Regula nosaka, ka importētājiem no 2026. gada būs jāiegādājas maksas emisijas sertifikāti. “Iegādāto CBAM sertifikātu skaitam jābūt vienādam ar siltumnīcefekta gāzu emisiju skaitu pēc aprēķina ekvivalenta: viens sertifikāts = viena tonna ar importētajām precēm saistīto emisiju,” skaidro J. Taukačs. Viņš norāda, ka tehniski ES dalībvalstis pārdos sertifikātus, izmantojot Eiropas Komisijas izveidoto centrālo platformu. “CBAM sertifikātu cena tiek aprēķināta katru nedēļu pēc Eiropas emisijas atļauju vidējās izsoles cenas. Piemēram, 2023. gada pavasarī viena emisijas sertifikāta cena bija 85–90 eiro, bet to, kāda tā varētu būt 2026. gada janvārī, ir grūti prognozēt,” tā J. Taukačs. Viņš vērš uzmanību uz iecerētā mehānisma niansi, proti, dalībvalstis varēs atpirkt liekos sertifikātus, taču atpērkamo sertifikātu skaits nevarēs pārsniegt 1/3 no kopējā attiecīgo sertifikātu skaita, ko iepriekšējā kalendārajā gadā iegādājies pilnvarotais deklarētājs.

Augs izmaksas, augs cenas

Dienas Bizness jau vēstīja, ka 2026.–2027. gadā stāsies spēkā jaunā – paplašinātā – emisiju tirdzniecības sistēma, kura skars arī ēkas un transportu, tādējādi, piemēram, degvielas operatoriem un ne tikai viņiem būs jāpērk emisiju kvotas, kas savukārt atsauksies uz preču un pakalpojumu cenām. Tādējādi pie pērnā rudens emisiju kvotu cenām degvielas litra cena varētu pieaugt par 15 centiem, bet pēc Vācijas speciālistu aplēsēm – ap 40 centiem par litru.

“Tas būtībā ir vēl viens patēriņa nodoklis līdzās jau plaši pazīstamajam pievienotās vērtības nodoklim un akcīzes nodokļiem, kas vērsti uz attiecīgo produktu patēriņa samazināšanu, un mazāk zināmajam dabas resursu nodoklim,” skaidro J. Taukačs.

Viņš norāda, ka Eiropā ir vairākas iniciatīvas, kur viena no tām ir vērsta uz to, lai šis CO2 nodoklis tiktu ieviests Eiropas Savienībā daudz straujāk. “Pagaidām nekādu kustību šajā virzienā nav, taču jārēķinās, ka šogad notiek Eiropas Parlamenta vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Eiropas Komisijas sastāvs, kas var mainīt pašreizējos uzstādījumus,” uz jautājumu, vai iespējama ātrāka vispārējā CO2 nodokļa ieviešana, atbild J. Taukačs. Viņš atzīst, ka izmaksu pieaugums noteikti atsauksies arī uz inflācijas datiem.

Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnāla Dienas Bizness #24 numurā.