Kriminālatbildības noilgums – viens no krimināltiesību institūtiem, kura pareizai izpratnei un piemērošanai ir būtiska nozīme lietas galējā risinājumā. Kļūdas no vienas puses var radīt nozīmīgu personu, kurām ir tiesības uz aizstāvību, tiesību aizskārumu. No otras puses, kļūdas var arī radīt apstākļus iespējai izvairīties no kriminālatbildības, kas, protams, rada visas sabiedrības interešu, tostarp tiesību uz vispārēju drošību, aizskārumu.

Kā jebkurš cits lietas galējam risinājumam nozīmīgs jautājums, šis institūts Latvijas krimināltiesību praksē un doktrīnā daudz apspriests, tomēr likumā pietiekami saprotami regulēts. Proti, Latvijas Krimināllikums skaidri pasaka, ar kuru brīdi sāk skaitīt noilguma termiņu, kādi apstākļi nosaka tā pārtraukumu, un visbeidzot – cik ilgs ir šis termiņš.

Pirmšķietami varētu būt iespaids, ka līdzīgi kriminālatbildības noilguma regulējuma un piemērošanas noilguma noteikumi būtu atrodami visās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.

Tomēr Rumānijas krimināltiesību noteikumu regulējuma un piemērošanas praksē ir atrodams nesens gadījums, kas parāda, ka, ja jautājuma risinājumā vērā jāņem ne tikai materiālās un procesuālās krimināltiesību normas un to piemērošanas prakse, bet arī konstitucionālo tiesību vērtējums par to, izpratne kļūst ievērojami komplicētāka un pat rada riskus būtiskiem procesuālo garantiju pārkāpumiem. Par šādām situācijām ir vērtīgi būt informētiem, jo nevar izslēgt, ka līdzīgi problēmjautājumi var rasties par jebkura cita krimināltiesību institūta izpratni un piemērošanu jebkurā dalībvalstī un jebkurā krimināllietā.

Proti, mūsu uzmanību ir pievērsis Eiropas Savienības tiesas (EST) vērtējums  – atbildes uz Rumānijas apelācijas tiesas prejudiciālajiem jautājumiem par to, kā dalībvalsts tiesām rīkoties gadījumos, kad dalībvalsts Konstitucionālās tiesas sprieduma piemērošana var būt pretrunā ar ES tiesību aktiem, kā arī par to, kā ierobežojama labvēlīgākas krimināltiesību normas retroaktivitāte.

Ieskatu šajā EST spriedumā sagatavoja Korporatīvo noziegumu izmeklēšanas un atbilstības prakses vadītāja, zvērināta advokāte Dr Violeta Zeppa-Priedīte un jurista palīdze Paula Šūtava.

Juridiskais konteksts

Rumānijas Konstitucionālā tiesa atzina par neatbilstošu konstitūcijai normu, kas paredzēja kriminālatbildības noilguma termiņa pārtraukšanu “jebkādas procesuālas darbības” veikšanas gadījumā. Tiesa norādīja, ka “jebkura procesuāla darbība” attiecas arī uz darbībām, par kurām nav paziņots aizdomās turētajam vai apsūdzētajam. Tas nozīmē, ka viņi nevarēja zināt, ka noilguma termiņš ir pārtraukts.

Taču likumdevējs nebija mainījis šo normu un tādēļ četrus gadus Rumānijā nebija skaidru noteikumu par noilguma termiņa pārtraukšanu. Tikai pēc četriem gadiem valdība grozīja likumu, nosakot, ka noilguma termiņu pārtrauc tikai tādas procesuālās darbības, par kurām aizdomās turētajam vai apsūdzētajam paziņo.

Rumānijas Augstā kasācijas tiesa secināja, ka uz šiem noteikumiem ir attiecināms lex mitior princips – lietā ir jāpiemēro norma ar atpakaļejošu spēku, ja tai ir labvēlīgākas sekas nekā spēkā esošajai.

Faktiskie apstākļi pamatlietā

Paralēli pamatlietā prasītāji tika notiesāti par to, ka savos grāmatvedības dokumentos nenorādīja atsevišķus komercdarījumus un ienākumus, tādējādi nodarot zaudējumus valsts budžetam, tostarp saistībā ar pievienotās vērtības nodokli un akcīzes nodokli dīzeļdegvielai. Viņiem tika uzlikts pienākums samaksāt nodokļu zaudējumus aptuveni 3 240 000 EUR apmērā.

Prasītāji iesniedza apelāciju Brašovas apelācijas tiesā, lūdzot atcelt notiesājošo spriedumu, norādot uz kriminālatbildības noilguma termiņa iestāšanos. Viņi apgalvoja, ka laika posmā, kad Rumānijā nebija noteikumu par noilguma termiņa pārtraukšanu, tas esot uzskatāms kā labvēlīgāks likums. Saskaņā ar labvēlīgāka likuma (lex mitior) principu, šis likums jāpiemēro arī viņu gadījumā ar atpakaļejošu spēku, tādējādi paredzot, ka viņu lietā ir iestājies noilgums.

Apelācijas tiesa konstatēja, ka, ja šāda interpretācija tiktu atbalstīta, kriminālprocess būtu jāizbeidz ne tikai pret prasītājiem, bet arī tūkstošiem citās lietās un pastāv “risks, ka tūkstošiem atbildētāju netiks saukti pie kriminālatbildības”.

Tādēļ tiesa apturēja tiesvedību un uzdeva EST šādus prejudiciālos jautājumus:

  1. Gadījumos, kad valsts konstitucionālā tiesa ir atzinusi kādu normu, kas regulē noilguma termiņu, par neatbilstošu konstitūcijai, vai saskaņā ar ES tiesību aktiem ir pieļaujams, ka notiesātie krāpšanas lietās var lūgt notiesājošo spriedumu atcelt, pamatojoties uz jaunākiem likumiem ar īsāku noilguma termiņu?
  2. Vai ES tiesību pārākuma princips atļauj valsts likumus vai praksi, kas liek valsts tiesām ievērot valsts konstitucionālās tiesas un augstākās tiesas nolēmumus, pat ja tie ir pretrunā ar ES tiesību normām?

Kriminālatbildības noilgums – EST atziņas

EST atzina, ka noteikumu pieņemšana par kriminālatbildību, kas aizsargā ES finanšu intereses, ir dalībvalstu kompetencē. Tomēr, īstenojot šo kompetenci, valstīm ir jāievēro ES tiesību prasības, piemēram:

  • Saskaņā ar LESD 325. panta 1. punktu dalībvalstīm ir jāveic efektīvi pasākumi, lai apkarotu krāpšanu un citu nelikumīgu rīcību, kas apdraud ES finanšu intereses.
  • FIA konvencijas 2. panta 1. punkts uzliek dalībvalstīm par pienākumu nodrošināt, ka krāpšana, kas apdraud ES finanšu intereses, tostarp PVN krāpšana, tiek sodīta ar efektīviem, samērīgiem un atturošiem kriminālsodiem.

Ja valsts konstitucionālā tiesa atzinusi, ka likums par noilguma termiņa pārtraukšanu nav spēkā un tas nav labots gandrīz četrus gadus, šāda situācija nav saderīga ar pienākumu nodrošināt, lai lielas krāpšanas gadījumi, kas apdraud ES finanšu intereses, tiktu sodīti efektīvi un atturoši.

Lai noteiktu, vai tiesām ir pienākums nepiemērot spriedumus, kas ir pretrunā ES tiesību aktiem, ir jāpārliecinās, vai šo spriedumu nepiemērošana nebūtu pretrunā pamattiesību aizsardzībai, lex mitior retroaktīvas piemērošanas principam, kā arī pieejamībai un paredzamībai, gan attiecībā uz noziedzīga nodarījuma definīciju, gan noteikto sodu.

EST secināja, ka Rumānijas tiesām nav pienākuma nepiemērot Konstitucionālās tiesas un Augstākās tiesas spriedumus, kaut arī pastāv risks noziedzīgu nodarījumu nesodāmībai, kas apdraud ES finanšu intereses. Tiesa atzina, ka šie spriedumi atbilst likumības principiem un nodrošina tiesību normu skaidrību un precizitāti, it īpaši attiecībā uz noilguma termiņu piemērošanu krimināllietās.

EST spriedums

Līdz ar to EST nosprieda:

  • Dalībvalsts tiesām nav pienākuma nepiemērot Konstitucionālās tiesas spriedumus, kas atceļ valsts tiesību normas par kriminālatbildības noilguma termiņa pārtraukšanu krimināllietās. Tas ir tādēļ, ka šie spriedumi atbilst krimināltiesību skaidrības un precizitātes prasībām, aizsargājot noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu.
  • ES tiesību normas paredz, ka dalībvalstu tiesām ir jāpieņem valsts aizsardzības standarti attiecībā uz krimināltiesību normu labvēlīgākas piemērošanas principu (lex mitior). Tomēr tas neļauj apstrīdēt galīgos spriedumus par kriminālatbildības noilguma termiņa pārtraukšanu, ja procesuālās darbības tika veiktas pirms spēkā neesamības konstatēšanas.
  • ES tiesību pārākuma princips paredz, ka dalībvalstu tiesām ir tiesības pēc savas ierosmes nepiemērot dalībvalsts spriedumus vai judikatūru, ja tās uzskata, ka tie ir pretrunā ES tiesībām.

Šie secinājumi veicina tiesiskumu un efektivitāti krimināltiesību jomā, aizsargājot ES tiesības un intereses visā Savienībā.