Šī gada februāra sākumā apgabaltiesa izskatīja visai sarežģītu lietu A420226619 par to, vai Latvijas uzņēmuma piemērotā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) 0% likme bija pamatota. Apgabaltiesas izteiktie secinājumi ir pārsteidzoši vienkārši. Apskatām tos!

Rkasta autors: Oļegs Spundiņš, SIA “Sorainen ZAB”, vecākais jurists

Lietas apstākļi

Latvijas uzņēmums “A” veica akcīzes preču piegādes (realizācijas) darījumus ar Igaunijas un Lielbritānijas uzņēmumiem, kas bija reģistrēti PVN maksātāji.  Saņemtās preces šie uzņēmumi tirgoja tālāk saviem sadarbības partneriem, kas bija reģistrēti PVN maksātāji citās Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs (Lietuvā, Polijā, Slovākijā u.tml.).

Tā kā minēto preču izvešanu no Latvijas uzņēmās un organizēja “A” darījumu partneri, šiem darījumiem “A” piemēroja PVN 0% likmi.

Lietā Valsts ieņēmumu dienests (VID) izmantoja vairākus argumentus:

  • “A” ļaunprātība;
  • preču piegāde noslēdzās Latvijā, tādējādi darījumam ir piemērojams iekšzemes PVN 21% apmērā.

Tiesu spriedumi

Spriežot pēc pirmās instances tiesas sprieduma apjoma un detalizācijas, tiesa paveica milzīgu darbu, nopratinot lieciniekus, izvērtējot Latvijas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūru, kā arī Eiropas Komisijas sarežģīto (quick fixes) PVN jautājumu piemērošanas skaidrojumus, un nonāca pie secinājuma, ka VID apsvērumi par iekšzemes PVN 21% apmērā piemērošanu strīdus darījumiem nav pamatoti, kā rezultātā apmierināja “A” pieteikumu.

Pēc rajona tiesas sprieduma analīzes, otrās instances tiesas spriedums izskatās diezgan dīvaini, jo vienīgais apstāklis, kura noskaidrošanai tiesa pēc būtības pievērsa uzmanību, bija vieta, kur ir notikusi īpašuma tiesību nodošana uz preci. Apgabaltiesa atzina, ka īpašuma tiesību pāreja notika Latvijā, tādējādi atbalstot VID pozīciju. Savukārt nākamais darījums – degvielas realizācija tālākiem darījumu partneriem – ir sācies Latvijā pirms transportēšanas. Apgabaltiesas secinājumu pamatā ir īpašuma tiesību pārejas problemātikas novērtēšana no civiltiesiskā skatu punkta.

No lietā izteiktā Finanšu ministrijas (FM) viedokļa secināms, ka PVN piemērošanas vajadzībām īpašuma tiesību pāreja notiek vienīgi pēc visu ar konkrēto preci saistīto risku pārejas. Arī VID uzziņā pausta līdzīga tiesiskā regulējuma interpretācija. Lai arī lietā esošie – gan VID, gan FM – viedokļi par īpašuma tiesību pāreju pēc būtības atbalsta “A” argumentus, apgabaltiesa norādīja, ka šī informācija nav ņemama vērā, jo ministrijas viedoklis nav uzskatāms par oficiālo tiesiskā regulējuma interpretāciju, savukārt publiski pieejamā VID uzziņa citam uzņēmumam nav saistoša ne VID, ne tiesai.

Secinājumi

Šāda apgabaltiesas abstrahē šanās no lietā noskaidrotiem apstākļiem nešķiet korekta, jo, vērtējot darījumus ar akcīzes precēm (degvielu), nevar ignorēt, ka konkrēto preču aprite ES teritorijā ir pakļauta īpašai nodokļu administrācijas kontrolei, uzturot akcīzes preču pārvietošanas un kontroles sistēmu – Excise Movement and Control System (EMCS). Šis apstāklis ir saistīts arī ar šāda tipa preču pārdevēja atbildību par realizējamo preci – riski par akcīzes nodokļa (AN) samaksu saglabājas pārdevējam, līdz konkrētās preces tiek reģistrētas kā saņemtas citā ES dalībvalstī, par ko šīs dalībvalsts nodokļu iestādes informē pārdevēja dalībvalsts nodokļu iestādi.

Tikai pēc tam ir uzskatāms, ka pārdevējs ir nodevis visus ar preci saistītus riskus. Respektīvi, izskatāmajā lietā pirmā preču piegāde (realizācija) nevar būt uzskatāma par pabeigtu, kamēr riski par AN samaksu ir Latvijas pārdevējam. Līdz ar to nākamais realizācijas darījums var sākties tikai tad, kad pirmais ir noslēdzies. Tādēļ otrs piegādes darījums ir uzskatāms par uzsāktu pēc tam, kad akcīzes preces ir reģistrētas kā saņemtas citā ES dalībvalstī. Tas izskatāmajā lietā nozīmē, ka Latvijā otrs piegādes darījums nevarēja būt uzsākts, jo faktiski pārdevējam bija tikai valdījuma tiesības.

Kā papildu pamatojumu preču īpašumtiesību pārejai Latvijā apgabaltiesa spriedumā ir norādījusi FCA Incoterms piegādes noteikumus. Šim apgabaltiesas pamatojumam arī grūti piekrist, jo FCA ir noteikumi, ko izmanto starptautiskajā tirdzniecībā. Tie ir vērsti uz pircēja un pārdevēja pienākumu sadalījumu attiecībā uz preču transportēšanu, un nosaka atbildības pāreju no pārdevēja uz pircēju, nevis īpašuma tiesību pāreju.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.