Ieskatu par to, kā Valsts ieņēmumu dienestam (VID) veicas ar labas pārvaldības principa ievērošanu, labi redzam Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas judikatūrā. Piemēram, lietā A420153922 tiek risināts VID darbinieka strīds pret darba devēju (ko tiesā pārstāv Finanšu ministrija (FM)) par algas samazināšanu tādēļ, ka darbinieks ir nepamatoti novilcinājis uzņēmuma auditu. Darbinieka pieļauto pārkāpumu dēļ VID uz deviņiem mēnešiem samazinājis darbinieka algu par 20%.

Pārkāpuma būtība

VID ir skaidrojis darbinieka pārkāpuma būtību: darbinieks nekvalitatīvi un nepilnīgi veicis sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) “Pirmdiena” un SIA “Piektdiena” nodokļu auditus, nenodrošinot, ka nodokļu auditos savlaicīgi veikti saņemtās informācijas no ārvalstu nodokļu administrācijām izvērtējumi un no tiem izrietošas secīgas audita darbības, proti, pieprasījumu sagatavošana un nosūtīšana ārvalstu nodokļu administrācijām, tādējādi darbinieks apzināti ir pārkāpis normatīvajos aktos noteiktās prasības audita veikšanai. SIA “Piektdiena” gadījumā, nodokļu audita pēcpārbaudē secināts, ka nodokļu auditu bija iespējams pabeigt laicīgi, nepieļaujot noilguma iestāšanos.

Konkrētāki lietas apstākļi šajā spriedumā nav aprakstīti, no sprieduma var tikai nojaust, ka auditā tikusi vērtēta SIA “Piektdiena” pievienotās vērtības nodokļa (PVN) pārmaksa par 2017.gada septembri 187 311,74 eiro un par 2017.gada jūniju atskaitīto PVN priekšnodokli 187 094,89 eiro apmērā.

Tiesas spriedums un darbinieka argumenti

Lai arī 20% algas samazinājums kopumā nav īpašas uzmanības vērts, šajā spriedumā uzmanība jāpievērš tiesas citētajiem fragmentiem no FM lēmuma:

  • arguments, ka noilgums nodokļu auditos ir ierasta prakse dienestā, neattaisno apzinātu tā veicināšanu. Noilguma iestāšanās nodokļu auditā nav uzskatāma par pārkāpumu, ja noilgums ir pieļauts pamatoti un nebija iespējams kvalitatīvi pabeigt nodokļu auditu bez noilguma iestāšanās;
  • tas vien, ka, iespējams, kādreiz ir iestājies noilgums audita lietās, kā arī, iespējams, ir pieļauti kādi normatīvo aktu pārkāpumi, nenozīmē, ka dienestam ir tiesības turpināt kļūdaino praksi, pamatojoties uz vienlīdzības principu, un attaisnot pieteicēju disciplinārpārkāpuma izdarīšanā;
  • izvērtējot pārkāpumu raksturu un radītās sekas (vairāku audita veikšanā paredzēto pienākumu nepildīšanu) un to, ka pārkāpumu sekas vairs nav iespējams novērst, tika piemērots samērīgs disciplinārsods. Mazliet pameklējot datus valsts amatpersonu deklarācijās, lai apsvērtu soda samērīgumu, kā piemēru minēsim, ka VID audita ierēdņa mēnešalga 2020.–2021.gadā bija 1870 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tātad, tiesāšanās notika par algas samazinājumu uz laiku par 374 eiro mēnesī. Atgādināsim – uzņēmējam aizkavētās PVN pārmaksas apmērs pārsniedza 187 tūkst. eiro.

Darbinieka argumenti, apstrīdot disciplinārsodu ir vēl pārsteidzošāki:

  • nevienā ārējā vai dienesta iekšējos normatīvajos aktos nav noteikts, cik ilgā laikā būtu izvērtējama saņemtās atbildes, cik ilgā laikā būtu sagatavojami informācijas pieprasījumi, līdz ar to nav saprotams, pēc kādiem kritērijiem VID vadījās, lai noteiktu, vai šajā jautājumā ir noticis pārkāpums;
  • normatīvajos aktos nav norādīti kritēriji, pēc kuriem būtu nosakāms, vai nodokļu audits veikts nekvalitatīvi un nepilnīgi;
  • iekšējās pārbaudes ziņojuma noformēšanas laikā nodokļu audits ne vien nebija pabeigts, bet pat vēl nebija ne tuvu noslēguma fāzei (t.i., ierēdnis jau bija pieļāvis, ka ir beidzies nodokļa aprēķina koriģēšanai atvēlētais trīs gadu periods, bet auditu pabeigt vēl negatavojās);
  • pieteicējs uzskata, ka pret pieteicēju un kolēģiem uzsāktā disciplinārlieta ir saistīta ar personisku nepatiku no dienesta amatpersonas puses, nevis objektīvi konstatētiem faktiem.

Ko mēs no šiem pušu argumentiem varam secināt?

Lietā minētas pietiekami satraucošas tendences. Pirmkārt, spriedumā gan FM, gan VID, gan arī konkrētais VID ierēdnis ir atzinuši, ka noilgumi un citi pārkāpumi VID auditos diemžēl notiek pietiekami bieži. Audita perioda noilgumi pat tiek iedalīti “pamatotos” un “nepamatotos” noilgumos.

Pušu apspriestais “noilgums” nozīmē, ka beidzas trīs gadu termiņš deklarāciju pārbaudei, kas savukārt nozīmē, to, ka auditu ilgums ir nesaprātīgi ilgs. Ar to arī ir nācies saskarties darbā – ja likums “Par nodokļiem un nodevām” paredz maksimālo audita laiku līdz četriem mēnešiem, tad praksē, izsūtot dažādus ārvalstu informācijas pieprasījumus, audita ilgums turpinās līdz pat 2,5 gadiem un, kā redzams apskatītajā spriedumā, pat trīs gadiem. Tāpat VID nav izstrādājis pienācīgas vadlīnijas darbam nodokļu auditos.

Ko nosprieda tiesa?

Lasītājam droši vien interesē, ko nosprieda tiesa par protestējošā ierēdņa algu. Īsumā – tiesa nosprieda, ka disciplinārsoda piemērošana ir bijusi tiesiska un pamatota. Atsaucoties uz Latvijas tiesu judikatūru, tiesa arī atgādina valsts amatpersonas lomu sabiedrībā, to būtu lietderīgi pat ierāmēt:

“Valsts amatpersonai, kas sabiedrībā tiek asociēta ar valsti, ir jāapzinās savs uzdevums – ar savu rīcību neapkaunot valsts pārvaldi un secīgi valsti kopumā. Sabiedrība katru atsevišķu valsts amatpersonu visbiežāk neasociē pat ar konkrēto iestādi, kur amatpersona ir nodarbināta, bet asociē ar valsts varu, valsti kopumā. Tādējādi neatkarīgi no tā, vai šādu necienīgu rīcību izdara ierēdnis, speciālā dienestā dienējoša persona, tiesnesis, prokurors u.c., sabiedrības acīs šāda amatpersonas rīcība tiek attiecināta uz valsts varu kopumā. Tādējādi katrs šāds amatpersonas nodarījums atstāj “nospiedumu” valsts varas reputācijā un veido un ietekmē Latvijas sabiedrības ilgtermiņa uzticību valsts varai.

Līdz ar to valsts amatpersonām ir jāapzinās, ka ar necienīgu rīcību tās nodara kaitējumu daudz plašākā mērogā, nekā tikai sev vai tai iestādei, kur amatpersona strādā. Latvijā, kur, kā zināms no vispārpieejamiem statistikas datiem, uzticība valsts varai nav augsta, katra šāda necienīga rīcība vēl vairāk situāciju pasliktina un uzticību nevairo. Tādējādi valsts dienestā esošām personām ar īpašu rūpību ir jādomā par to, lai ar savu ikdienas rīcību nedotu pamatu sabiedrībai šaubīties par valsts pārvaldes amatpersonu rīcības tiesiskumu un ētiskumu.”