Žurnālistu pienākums ir informēt sabiedrību par aktuāliem, tai skaitā arī nepatīkamiem notikumiem. Viens no šādiem notikumiem ir arī Krievijas Federācijas īstenotais pilna mēroga karš pret Ukrainas Tautas Republiku. Cik droši žurnālisti var justies, atrodoties kara zonā? Vai arī drīzāk šis karš kalpo kā vēl viena ilustrācija žurnālistu neaizsargātībai konflikta situācijās?

Žurnālistu loma demokrātiskā sabiedrībā

Žurnālistu pienākums un tiesības informēt sabiedrību izriet no tiesībām uz vārda brīvību.[1] Žurnālistu uzdevums ir dalīties ar informāciju un idejām par sabiedriski nozīmīgiem jautājumiem,[2] tādēļ žurnālistiem ir būtiska loma demokrātiskā sabiedrībā. Bieži vien žurnālistiem ir piedēvēta tā sauktā sargsuņa (angļu valodā “public watchdog”) loma, ar to saprotot, ka žurnālisti uzrauga amatpersonu un citu sabiedrībā nozīmīgu personu darbības, tādējādi arī informējot par to sabiedrību un veicinot publiskās diskusijas.[3]

Žurnālistu loma ir it īpaši svarīga bruņotu konfliktu situācijās, jo žurnālisti pārējai sabiedrības daļai sniedz informāciju par to, kas notiek kara zonās. Sabiedrībai to ir nozīmīgi zināt, jo tas raisa diskusiju par cilvēktiesību pārkāpumiem un kara noziegumiem, un to, kā ar sankcijām varētu ietekmēt agresorvalsti. Dažkārt žurnālisti ir arī palīdzējuši tiesām iegūt svarīgus pierādījumus, lai sauktu pie atbildības personas par izdarītajiem noziegumiem. Turklāt, saņemot informāciju no žurnālistiem par notiekošo bruņoto konfliktu, ir iespējams labāk saprast, vai un kādēļ ir mainījusies ekonomiskā situācija.[4]

Žurnālistu aizsardzība starptautisko tiesību kontekstā

Visu žurnālistu drošība un iespēja brīvi ziņot par notiekošo ir būtiska, lai nodrošinātu, ka pasaulei veidojas izpratne par notiekošā kara realitāti un faktiem, tostarp humanitārajām sekām.[5]

Kopš Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainas Tautas Republikā, uz konfliktējošām zonām ir devies liels skaits žurnālistu. Pieejamie avoti liecina, ka pagājušajā gadā atspoguļot karu Ukrainas Tautas Republikā kopumā tika pilnvaroti 12 tūkstoši Ukrainas Tautas Republikas un ārvalstu žurnālisti.[6]

Žurnālistus kara zonās aizsargā starptautiskās humanitārās tiesības.[7] Starptautiskās humanitārās tiesības ir noteikumu kopums, kuru mērķis ir ierobežot bruņota konflikta sekas. Tajā ir noteikti valstu un nevalstisko bruņoto grupu pienākumi bruņota konflikta laikā.[8] Tai skaitā arī žurnālisti, kuri masu medijos un citviet atspoguļo notiekošo kara darbību, tiek aizsargāti saskaņā ar starptautiskajām humanitārajām tiesībām.[9]  Starptautisko humanitāro tiesību noteikumi rakstveidā ir nostiprināti četrās Ženēvas konvencijās, kas pieņemtas 1949. gada 12. augustā un kas uzskatāmas par starptautisko humanitāro tiesību pamatu.[10] Tās regulē ne tikai civiliedzīvotāju aizsardzību pret nogalināšanu vai ievainošanu tiešu militāru darbību rezultātā, bet arī attiecas uz dažādiem kultūras objektiem un vidi.[11]

Savukārt 1977. gada 8. jūnija papildu protokolā (I protokols) pie Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautiska rakstura bruņota konflikta upuru aizsardzību, jau konkrētāk ir paredzēta žurnālistu aizsardzība. Proti, šajā protokolā tiek noteikts, ka žurnālisti, kas teritorijā, kur notiek bruņots konflikts, veic bīstamus profesionālus uzdevumus, uzskatāmi par civiliedzīvotājiem saskaņā ar šajā protokolā minēto civiliedzīvotāju definīciju.

Civiliedzīvotāju definīcijā ir noteikts, ka civiliedzīvotāji ietver visas personas, kas ir civilpersonas, savukārt civilpersonas ir jebkura persona, kas nepieder tādām trešajā Ženēvas konvencijā minētajām personu kategorijām, kurām nosakāms karagūstekņu statuss, kā, piemēram, karojošo pušu bruņoto spēku locekļi, organizētas pretošanās kustības locekļi, neokupēto teritoriju iedzīvotāji ar ieročiem.[12] Civiliedzīvotājiem piešķirto aizsardzību žurnālisti var saņemt tik ilgi, kamēr viņi tieši nepiedalās karadarbībā.[13]

Papildus šajā Papildu protokolā ir minēts, ka žurnālistus aizsargā Ženēvas konvencijas un šis Papildu protokols ar noteikumu, ka viņi neveic nekādu kaitīgu darbību, kas varētu ietekmēt viņu civiliedzīvotāju statusu. Vienlaikus tiek paredzēts, ka žurnālisti var saņemt arī personu apliecību, ko izdod attiecīgā valsts, kurā žurnālists ir vai arī kuras teritorijā viņš dzīvo, vai kurā atrodas ziņu aģentūra, kas žurnālistu nolīgusi. Tādējādi tiek apliecināts personas kā žurnālista statuss.[14]

Lai izprastu starptautisko humanitāro tiesību kontekstu ar žurnālistiem nodrošināmo aizsardzību, jānorāda arī uz Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes (ANO DP) pieņemtajām rezolūcijām, kurās tā atsaucās uz trešo Ženēvas konvenciju un Pirmo papildu protokolu. ANO ir starptautiska organizācija, kas tika izveidota pēc Otrā pasaules kara Un kuras viens no galvenajiem mērķiem ir starptautiskā miera un drošības uzturēšana. Par šī mērķa īstenošanu atbildīga ir ANO DP, kura darbojas kā patstāvīga politiska struktūra.[15]

2006. gada 23. decembra pieņemtajā rezolūcijā ANO DP norādīja, ka nosoda tīšus uzbrukumus žurnālistiem, kuri atrodas bruņota konflikta zonās, un aicināja ANO dalībvalstis izbeigt šādu praksi, kā arī atgādināja, lai visas bruņotā konflikta puses pilnībā ievērotu pienākumus, kas tiem piemērojami saskaņā ar starptautiskajām tiesībām saistībā ar civiliedzīvotāju aizsardzību bruņotos konfliktos, tai skaitā pret žurnālistiem.[16] Savukārt 2015. gada 27. maija pieņemtajā rezolūcijā ANO DP mudināja dalībvalstis veikt atbilstošus pasākumus, lai nodrošinātu atbildību par noziegumiem, kas izdarīti pret žurnālistiem bruņota konflikta zonās, mudinot uz objektīvu rīcību, neatkarīgu un efektīvu izmeklēšanu savā jurisdikcijā un tiesāt šādu noziegumu veicējus tiesā. ANO DP arī aicināja nekavējoties un bez nosacījumiem atbrīvot žurnālistus, kuri nolaupīti vai kļuvuši par ķīlniekiem bruņota konflikta situācijās, ievērojot žurnālistu neatkarību un civiliedzīvotāju tiesības.[17]

Žurnālista jēdzienu ir svarīgi nošķirt no kara korespondenta jēdziena. Trešā Ženēvas konvencija “Par izturēšanos pret karagūstekņiem” pamatā regulē ar kombatantiem saistītus jautājumus, proti, personām, kurām ir tiesības atklāti piedalīties karā, vienlaikus nosakot, ka šīs personas var iegūt karagūstekņu statusu. Karagūstekņi ir personas, kuras nokļuvušas ienaidnieka varā un kuras pieder pie vienas no šajā konvencijā minētajām kategorijām. Kā viena no kategorijām ir minētas personas, kas pavada bruņotos spēkus, bet nav to dalībnieki, piemēram, kara korespondenti. Kara korespondenti ir plašsaziņas līdzekļu pārstāvji, kuri starptautiska bruņota konflikta gadījumā ir akreditēti un pavada bruņotos spēkus, nebūdami tajos, ar to saprotot, ka kara korespondenti dodas līdzi bruņotajiem spēkiem kaujās un citās militārās operācijās, dokumentējot visu, kas notiek un pašiem arī atrodoties kaujas laukā. Tādējādi, ja viņi nonāk otras karojošās puses varā, viņi attiecīgi iegūst karagūstekņu statusu.[18] Tomēr šāds karagūstekņu statuss ir nosakāms tikai gadījumos, kad ir starptautisks bruņots konflikts, proti, kad bruņota konfliktā ir iesaistītas divas vai vairākas valstis.[11] Atbilstoši trešajai Ženēvas konvencijai, iegūstot šo karagūstekņu statusu, persona saņem sava veida aizsardzību, proti, šo personu nedrīkst nogalināt, spīdzināt, ir jānodrošina iztika, beidzoties karam, kā arī karagūstekni jānogādā atpakaļ pie ģimenes.

Līdz ar to ir svarīgi nošķirt jēdzienu “kara korespondents” no jēdziena “žurnālists”, jo žurnālisti neatkarīgi no tā, vai viņi ir viņu mediju vai ārštata darbinieki, parasti netiek uzskatīti par kara korespondentiem.[11][18] Šo jēdzienu atšķirīgo nozīmi ir nepieciešams saprast, lai noteiktu, kurā brīdī un atbilstoši kādam dokumentam ir nosakām aizsardzība attiecīgajām personām.

Jānorāda, ka arī Krievijas Federācija ir viena no ANO dalībvalstīm,[15][19] un ANO DP pieņemtās rezolūcijas ir saistošas visām ANO dalībvalstīm. Krievijas Federācija ir arī ratificējusi visas četras Ženēvas konvencijas, kā arī divus no papildu protokoliem, kas tika pieņemti 1977. gadā, savukārt trešo protokolu Krievijas Federācija ir tikai parakstījusi, bet ne ratificējusi. No tā izriet, ka Krievijas Federācijai ir ne tikai jāievēro Ženēvas konvencijā un tās papildu protokolos (kurus Krievijas Federācija ir ratificējusi) noteiktais, bet vēl jo vairāk, esot ANO dalībvalstij, ir jāievēro tās pieņemtās rezolūcijas.

Skaudrā realitāte

Jāpiemin, ka, kopš Krievijas Federācijas iebrukuma Ukrainas Tautas Republikā, ANO DP nav pieņemta neviena rezolūcija saistībā ar Ukrainas Tautas Republikā notiekošo situāciju. Tomēr šāds mēģinājums bija. ASV 2022. gadā iesniedza rezolūcijas projektu neilgi pēc tam, kad Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievijas Federācijai tiks pievienoti četri Ukrainas Tautas Republikas apgabali. Ar rezolūcijas projektu tika mēģināts nosodīt nelikumīgos referendumus, kas tika sarīkoti Krievijas Federācijas okupētajās Ukrainas Tautas Republikas teritorijās, un visas valstis tika aicinātas neatzīt nekādas Ukrainas Tautas Republikas robežu izmaiņas, vienlaikus aicinot Krievijas Federācijai uzlikt par pienākumu izvest savu karaspēku no Ukrainas Tautas Republikas.[20] Lai gan šīs rezolūcijas projekts tiešā veidā neparedzēja žurnālistu tiesības, netieši šo rezolūciju varētu attiecināt arī uz žurnālistiem, proti, žurnālistu tiesībām informēt citus par notiekošo, atrodoties konkrētā apgabalā. Tomēr, Krievijas Federācijai panākot Ukrainas Tautas Republikas četru apgabalu pievienošanu, lai arī šāds referendums ir uzskatāms par prettiesisku, žurnālistiem var būt grūtības ziņot par šajos apgabalos notiekošo.

Tomēr, kā tas arī bija gaidāms, Krievijas Federācija šai rezolūcijai uzlika veto. ANO tika izveidota ar ideju, ka nekad vairs nevienai valstij nebūs ļauts ar spēku ieņemt citas valsts teritoriju, Tomēr gadījumā, kad ANO DP jāpieņem atbilstoša rezolūcija, tas tomēr nevar tikt faktiski realizēts, ja ANO DP kā pastāvīgā locekle ir kāda no valstīm, kas īsteno uzbrukumu. Proti, ANO DP nespēj efektīvi pildīt tai uzliktās funkcijas, t.i., nodrošināt starptautisko mieru un drošību visu valstu starpā, veicināt valstu miermīlīgas attiecības, īstenot starptautisko sadarbību un kalpot par nācijas rīcības saskaņošanas centru.[15]

Ņemot vērā šo situāciju, ir grūti arī iedomāties, ka, Krievijas Federācijai esot ANO un ANO DP, varētu tikt pieņemta jebkāda rezolūcija, kas ne tikai nosodītu Krievijas Federācijas karavīru rīcību pret žurnālistiem, bet arī uzliktu par pienākumu izbeigt šādu rīcību.

Starptautiskais Preses institūts (IPI), kas ir globāls redaktoru, mediju vadītāju un vadošo žurnālistu tīkls,[21] kopš kara sākuma Ukrainas Tautas Republikā ir dokumentējis vairāk nekā 300 preses brīvības draudus vai pārkāpumus, no kuriem lielākā daļa ir Krievijas Federācijas fiziski, verbāli vai tiešsaistes uzbrukumi. No pieejamās informācijas var secināt, ka uzbrukumos karā zonās, vairākos gadījumos žurnālisti Krievijas Federācijas okupētajās Ukrainas Tautas Republikas teritorijās tika aizturēti vai nolaupīti, savukārt citi apšaudē tika nogalināti.[22]

Šobrīd Ukrainas Tautas Republika ir bīstama vieta visiem, jo īpaši žurnālistiem.[23] Četrus mēnešus pēc Krievijas Federācijas uzsāktā kara pret Ukrainas Tautas Republiku jau tika ziņots, ka vismaz septiņi žurnālisti tika nogalināti, kā arī tika izmeklēti vēl pieci nāves gadījumi, vienlaikus norādot, ka patiesais nāves gadījumu skaits iespējams ir vēl lielāks.[24] Turklāt jāmin, ka žurnālisti ir apdraudēti ne tikai kara zonās. ANO neatkarīgie tiesību eksperti, tostarp ANO īpašā ziņotāja vārda brīvības jautājumos, savā ziņojumā[25] minēja, ka ir saņemti daudzi ziņojumi par to, ka uz žurnālistiem tiek mērķēts, kā arī žurnālisti tiek nolaupīti un spīdzināti, liedzot arī droši caurbraukt no pilsētām un reģioniem.[26]

Palīdzība un nepieciešamais aprīkojums žurnālistiem

Nenoliedzami valstis rīkojas un cenšas meklēt risinājumus, lai nodrošinātu arī žurnālistu drošību, atrodoties kara zonās Ukrainas Tautas Republikā. Apzinoties lielo risku, ko žurnālisti uzņemas, dodoties uz Ukrainu, ir svarīgi nodrošināt žurnālistu apmācību pirms došanās uz kara zonām. Tā, piemēram, UNESCO ziņoja, ka vairāk nekā 5000 žurnālistiem, kas tika pilnvaroti atspoguļot frontes līnijas (no kuriem daudziem nebija iepriekšējās pieredzes ziņošanā, atrodoties kara zonās), tika noteikta apmācība par ziņošanu augsta riska vidē, uz traumām balstītu žurnālistiku. Proti, žurnālisti tika apmācīti pirms sazināšanās ar kādu personu, kura ir guvusi traumas, satricinājumu vai bailes kara dēļ, mēģināt izprast, ko šis cilvēks ir piedzīvojis un kā žurnālista darbības varētu šo cilvēku ietekmēt,[27] un sniegt psihosociālo atbalstu. Tāpat tika noteikts, ka žurnālistiem ir jānodrošina drošības aprīkojums.[28] Žurnālistam, kurš dodas uz kara zonu, būtu nepieciešama ložu necaurlaidīga veste, ķivere, pirmās palīdzības aptieciņa, kā arī aizsargapģērbs, kas piemērots attiecīgajai zonai, kurā žurnālists plāno atrasties.[29]

Tiek norādīts, ka žurnālistiem vajadzētu arī:

  • Nodrošināt, ka viņu darba devējs veic atbilstošus riska novērtējumus, lai identificētu iespējamos riskus un veidus, kā tos mazināt;
  • Izpētīt vidi un vietu, kur žurnālists strādās, tostarp visas nesenās vai paredzamās izmaiņas esošajā apgabalā;
  • Būt iespējai no darba devēja iegūt materiālus no reportāžām par bruņotiem konfliktiem.[29]

Kopsavilkums

Lai arī ir ANO DP ir pieņēmusi rezolūcijas, kurās nosodīti tīši uzbrukumi žurnālistiem, kas atrodas bruņota konflikta zonās, acīmredzams, ka Krievijas Federācija šādas rezolūcijas, pašai atrodoties ANO DP, notiekošajā karā Ukrainas Tautas Republikā tās neievēro.

Kaut gan starptautiskā organizācija ANO tika veidota tieši ar mērķi garantēt drošību un mieru, realitātē vērojams tas, ka situācijās, kad uzbrukumu īsteno ANO DP pastāvīgā locekle, ANO nespēj īstenot savas funkcijas un tostarp nodrošināt  žurnālistu aizsardzību.

Ir nepieciešams rīkoties, lai nodrošinātu žurnālistu aizsardzību, jo tieši žurnālisti ir tie, kas var sniegt patiesu informāciju laikā, kad informācija ir kara spēcīgākais ierocis, bet patiesība ir pirmais kara upuris.

Rakstu sagatavoja ZAB “Sorainen” jurista palīdze Hannelora Voiciša ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.