Raksts autori: Sorainen partneris, zvērināts advokāts Valts Nerets un jurista palīdze Gabriela Mora Petroviča

Eiropas Enerģētikas hartas nolīguma (EHN) modernizācijas centieni ir cietuši neveiksmi, un ES dalībvalstis masveidā izstājas no EHN. Vai arī Latvijai būtu jāizstājas no EHN jau šobrīd?

Kam bija vajadzīga Eiropas Enerģētikas harta?

EHN tika izstrādāts 90.gadu sākumā ar mērķi aizsargāt rietumu investorus, kas gribēja ieguldīt bijušo padomju republiku enerģijas tirgos, bet kurus atturēja bailes galvenokārt no īpašumu piespiedu nacionalizēšanas. Pētnieciskās žurnālistikas organizācija Investigate Europe uzskata, ka EHN aizsargā ieguldījumus fosilā kurināmā nozarē vairāk nekā 344,6 miljardu euro apmērā. Mūsdienās EHN ir viens no vispretrunīgāk vērtētajiem ieguldījumu aizsardzības mehānismiem, jo tā ietvaros investori ir ierosinājuši vairāk nekā 150 starptautiskās šķīrējtiesas procesu, t.sk. pēdējos gados apstrīdot valstu mēģinājumus ierobežot fosilā kurināmā un veicināt atjaunojamās enerģijas patēriņu.

Latvijai arī “paveicās” saņemt pirmo spriedumu lietā par EHN pārkāpumu ar Zviedrijas Nycomb. Toreiz tas valstij maksāja 1,6 miljonus latu zaudējumu kompensācijā un vēl 260 000 latu tiesāšanās izdevumos. Salīdzinoši nesen par strīdu pret Latviju paziņoja arī Šveices RSE Holding, kas no valsts par EHN pārkāpumu prasot 11 miljonus euro. Pēdējos gados Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis atbildētāju pusē aizstāja Rietumeiropas valstis, it īpaši Spānija saistībā ar neizpildītiem solījumiem atjaunojamās enerģijas nozarē.

Kāpēc valstis izstājas no EHN?

Jau vismaz pēdējos 10 gadus ir skaidrs, ka EHN ir novecojis un vairs neatbilst valstu enerģētikas politiku mērķiem attiecībā uz klimata pārmaiņām un pāreju uz atjaunojamajiem enerģijas avotiem. Taču šobrīd mēģinājumi modernizēt EHN ir cietuši neveiksmi. Daudzas ES dalībvalstis ir neapmierinātas ar modernizācijas procesu, it īpaši iebildumi ir pret turpinātu aizsardzību ieguldījumiem fosilā kurināmā nozarē. 2022.gada nogalē par izstāšanos no EHN paziņoja Beļģija, Francija, Vācija, Nīderlande, Spānija un citas valstis. Savukārt Kipra, Ungārija un Slovākija jau paziņoja, ka neatbalsta izstāšanos no EHN, tādējādi parādot, ka ES dalībvalstīs šis jautājums nav viennozīmīgs. Savukārt Šveice, Latvija un citas ieņem nogaidošu pozīciju.

Eiropas Komisijas vārdiem izsakoties, ES izstāšanās no EHN esot “neizbēgama”, atstājot dalībvalstīm iespēju individuāli palikt EHN. Pagaidām gan nav sīkākas informācijas par to, kad ES izstāšanās varētu notikt un vai būs vēl kāds mēģinājums vienoties par modernizēto EHN.

Ja arī valstis vienosies pamest EHN, tā aizsardzība vēl 20 gadus attieksies uz jau izdarītajiem ieguldījumiem, t.sk. fosilā kurināmā nozarē. Lai atceltu šo noteikumu, būtu nepieciešamas tādu valstu kā Azerbaidžānas, Japānas un Lielbritānijas piekrišana, kas ir maz ticama. Tāpat tiesību eksperti ir izteikuši viedokļus, ka šāda vienošanās kā pretēja EHN būtībai pat nebūtu iespējama.

Ko darīt Latvijai?

Latvijai nav būtisku ieguvumu turpināt tās EHN dalībvalsts statusu. Kopš Latvija kļuva par EHN dalībvalsti, tās enerģētikas vide ir būtiski mainījusies, un Eiropas Enerģētikas harta vairs nepalīdz Latvijai sasniegt tās enerģētikas politikas mērķus. EHN nav piemērots arī ES Zaļā kursa un Parīzes nolīguma mērķu sasniegšanai. Tāpat Latvijai nav pamata turpināt aizsargāt ārvalstu ieguldījumus fosilā kurināmā nozarē, ko paredz EHN, savukārt ES investoru ieguldījumu aizsardzību, t.sk. atjaunojamās enerģijas nozarē, nodrošinātu ES tiesiskais ietvars. Visbeidzot, ES izstāšanās no EHN process varētu nenoslēgties vēl gadiem ilgi, neizslēdzot arī atgriešanos pie EHN modernizācijas centieniem. Jau iepriekš minēto iemeslu dēļ Latvijai ir vērts nopietni apsvērt izstāties no EHN vēl pirms to izdara ES.