ES tiesa apstiprināja, ka Īrija 1991.- 2014.g. piešķīrusi “Apple” nelikumīgu valsts atbalstu, kas citiem nav bijis pieejams. Šis vakardienas spriedums vairs nav apstrīdams – “Apple” zaudē 13 miljardus EUR.

Par ko bija strīds, plašāk skaidrots Jāņa Taukača publikācijā.

Kāpēc tas ir svarīgi arī pie mums?

Tā droši vien ir galvenā mācība no šīs lietas – nelikumīga valsts atbalsta jautājumus nodokļu kontekstā pie mums nav pieņemts cilāt, taču sekas var būt smagas. Uzņēmumam šādos gadījumos var nākties atmaksāt valstij tā gūto (nodokļu) labumu pat tad, ja visas tiesību aktu un 2 uzziņu (!) prasības ir rūpīgi izpildītas. Šī ir tikai viena no daudzām (Fiat, u.c.) lietām, kur nodokļu labumu piešķiršanu (ar uzziņām apstiprinātu) apšauba Eiropas Komisija, balstoties uz ES Līguma 107.p. (par šo ir labi OECD skaidrojumi):

“..ar iekšējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.”

Kādu valsts atbalstu guva Apple?

Apple struktūra Īrijā

Lieta pat ES līmenī nebija viennozīmīga, jo iepriekšējās instances ES (Vispārējā) tiesa lēma par labu uzņēmumam. Uzziņās Īrijas administrācija apstiprināja 2 dažādiem Apple grupas uzņēmumiem, ka atbilst tiesību aktiem sistēma, kur Īrijā reģistrēts uzņēmums nav Īrijas nodokļu rezidents. Intelektuālais īpašums Apple produktu tirdzniecībai ārpus ASV piederēja abiem Īrijas uzņēmumiem.

Filiāles

Īrijas uzņēmumiem bija arī filiāles Īrijā. Viena no tām atbildēja par Apple produktu iepirkumiem un pārdošanu, loģistiku un pēc-pārdošanas apkalpošanu noteiktos reģionos ārpus ASV. Otra filiāle bija atbildīga par noteikta sortimenta Apple datoru ražošanu un salikšanu, kā arī to piegādi saistītām personām EMEIA reģionā.

Izmaksu dalīšanas līgums

Mātes uzņēmums ASV un tā divas Īrijas meitas bija noslēgušas izmaksu dalīšanas līgumu, g.k. par grupas R&D izmaksām. Māte ASV, saskaņā ar šo līgumu, palika nemateriālo vērtību īpašniece, kaut arī izmaksas tika dalītas ar Īrijas meitām. Taču māte piešķīra šīm meitām licences, par kurām nav jāmaksā atlīdzību. Šīs licences ļāva meitām ražot un tirgot Apple produkciju noteiktajos reģionos. Abām līguma pusēm bija jāsedz izmaksas par saistītajiem riskiem, g.k. attiecībā uz intelektuālā īpašuma attīstīšanu.

Kur EK saskatīja atbalstu?

Eiropas Komisija neapstrīdēja Īrijas uzņēmumu nodokļu rezidenci, bet gan apgalvoja, ka nerezidentu ienākums bija apliekams Īrijā. Interesanti, ka EK nepiemēroja OECD vadlīnijas par pastāvīgās pārstāvniecības apliekamā ienākuma noteikšanu (peļņas attiecināšanu).

EK nepiekrita, ka nodokļu aprēķinu vajadzībām intelektuālā īpašuma licences bija iegrāmatotas Īrijas uzņēmumu galvenajās mītnes vietās ārpus Īrijas, nevis viņu Īrijas filiālēs. Tādējādi Īrija ar uzziņām nepamatoti atteikusies no ar nodokli apliekamas peļņas.

Uzņēmuma nodokļu rezidence?

Esam pieraduši runāt par fizisko personu nodokļu rezidenci, bet arī uzņēmumiem tāda ir. Latvijā uzņēmums ir nodokļu rezidents, ja tam bija jāreģistrējas Latvijā. Šādus pat noteikumus 2015.g. ieviesa arī Īrija. Taču pirms tam Īrijā uzņēmumu rezidenci noteica pēc uzņēmuma vadības un kontroles atrašanās vietas. Tas parasti nozīmē uzņēmuma politikas, investīciju lēmumu vietu, svarīgāko līgumu satura noteikšanas vietu, vadības pastāvīgo dzīvesvietu, utt. Tā, piemēram, ja Īrijas uzņēmuma vadība līdz 2015.g. atrodas, teiksim, BVI, tad parasti peļņu neapliek ne Īrijā, ne BVI. Nodokļu konvencijas vēl var paredzēt citus noteikumus, kas atšķiras no iepriekš minētajiem.

Paldies par laikus atsūtīto ziņu par Apple spriedumu mūsu ES tiesību ekspertei.