Robeža starp vārda brīvību un reālu verbālu uzbrukumu, par ko jāsaņem sods, ir ļoti skaidra. Par to pārliecināts zvērināts advokāts Andris Tauriņš, kurš raidījumā “Kultūršoks” (9:38) aicina interneta ķengu un draudu upurus neklusēt un vērsties tiesībsargājošās iestādēs.
Pētnieki atzīst, ka kara radītais fons palielinājis agresivitāti interneta vidē un valsts pārvaldes institūcijām to nevajadzētu “atstāt pašplūsmā”.
Par agresijas mērķi internetā var kļūt gan pacifists, gan aktīvs cīnītājs
Katram, kurš izjutis uz savas ādas agresiju internetā par savu rīcību vai uzskatiem, ir savs stāsts.
Kultūras darbiniekam, kurš īsi pēc kara sākuma atbēdzis no Krievijas uz Latviju, draud no dažādām pusēm. Vēlēdamies palikdams anonīms, viņš stāsta, ka draudus viņš saņem gan no dzimtenes, gan Latvijas krieviem, un agresīvo uzbrukumu upuri ir arī viņa mājās palikusī ģimene: “Es atklāti izteicos pret karu un to, ka es apgalvoju, ka es neatbalstu Putina un valsts nostāju. Tad es saņēmu atbildes reakciju, kāds es esmu nodevējs, kāds es esmu fašists, ka tas ir pareizi, ka esi aizbraucis prom, bet mani atradīs arī te un nekur nevarēšu noslēpties.”
Dzejniece Liāna Langa, kura pati aktīvi un uzbrūkoši aizsāka pretrunīgi vērtēto Latvijas atkrieviskošanas kampaņu, saņem draudus no “Baltijas antifašistiem”: “Man ir bijuši dzīvības draudi, un faktiski Latvijā dzīvojošo krievu vai pārkrievoto reakcijas ir bijušas vairāk nekā nepatīkamas. Lāsti, draudi, apvainojumi, mana izskata iztirzāšana publiskajā telpā, es biju tam gatava, un es esmu ļoti norūdījusies pusotra gada laikā.”
Pacifiste – režisore Laura Groza – kļuva par interneta troļļu armijas mērķi, sākot darbu Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī: “Es saskaros ar to, ka mani apsaukā visādi; man ir jautājums, kāpēc? Nedrīkst mani apsaukāt, neko sliktu neesmu izdarījusi.” Režisore spēj tikt galā ar ķengām, bet viņai sāp sirds par Čehova teātra kolēģiem, kuri piedzīvojuši vēl ļaunākus uzbrukumus: “Mani tas personiski neaizskar, man pat kaut kādā ziņā liekas – ak Dievs, tas ir nenormāli nožēlojami. Un es kaut kā par to pasmīnu, šajā gadījumā pat diezgan augstprātīgi, domājat par to, cik tas ir tizli, bet tas nemaina faktu, ka cilvēki ir, kam rokas niez par to domāt. Lai viņiem arī forši strādājas tur, kur viņi izštuko, ko mēs apsaukāsim. Bet tas ir kaut kas īstenībā tik nenormāli perverss un kaut kas pilnīgi manai saprašanai neiespējams.”
Viena daļa latviešu uzvedas kā “vatņiki”
Apsaukāšanās un draudu pēdējais skaļākais gadījums ir pret grāmatas “Tur lejā” tulkotāju Signi Višku. Viņa vērsās pēc palīdzības policijā. Tulkotāja ar “Kultūršoku” nebija gatava runāt, bet pateicas Rakstnieku savienībai par publisku atbalstu un nostāšanos viņas pusē.
Latvijas sabiedrība nav Eiropas miermīlīgāko vidū
Rīgas Stradiņa universitātē pirms gandrīz 10 gadiem tika izstrādāts pētniecības rīks – interneta agresivitātes indekss, lai monitorētu sabiedrības noskaņojumu. Taču pandēmijas laiks parādījis, ka komentāri internetā neatspoguļo realitāti, jo aptauju dati rādīja pilnībā atšķirīgu ainu.
Bet, pat nebalstoties uz šo indeksu, sociālantropologs Klāvs Sedlenieks Latvijas sabiedrību ierindo starp Eiropas vardarbīgajām nācijām: “Kādas ir uz vardarbību tendētas sabiedrības iezīmes, piemēram, tāda jūsma par dažādām sacensībām, kur viens vinnē un otrs zaudē. Miermīlīgām sabiedrībām ir raksturīgi tas, ka viņiem ir daudz mazāk izteikta uz sacensību vērstie pasākumi, bet mums sacensība ir ārkārtīgi izteikta. Mums ir ļoti liela atšķirība starp turīgajiem un mazturīgajiem un tā tālāk, nemaz nerunājot par toleranci pret fiziskiem sodiem par to, kā cilvēki ik pa brīdim piemin to, cik īstenībā būtu labi nodarīt kaut kādu fizisku miesas sodu izpildīt, piemēram, zagļiem. Ja parunā ar cilvēkiem, viņi atceras dažādas viduslaiku paņēmienus, kā cīnīties ar zagļiem, un uzskata to par normālu, tādu pareizu rīcību.”
Klāvs Sedlenieks kā piemēru min arī latviešu pašidentitāti, kuru atklāj mūsu leģendas, nacionālie varoņi un vēsture:
“Lāčplēsis pārplēsa lāci uz pusēm kā kazlēnu, mūsu valsts izveides pamati – Neatkarības karš, strēlnieki – tā tas ir tādas iezīmes, kuras raksturo mūs kā sabiedrību, kura ir salīdzinoši toleranta pret vardarbību.”
Sociālpsihologs Ivars Austers atzīst, ka neviena zeme šajā ziņā nav ideāla un lielākā vai mazākā mērogā līdzīgas lietas notiek visā pasaulē. Un apstākļos, kad tuvumā ir militāri konflikti, agresijas un neiecietības temperatūra ceļas: “Vienalga, vai tas būtu netālu Ukrainā vai mazliet tālāk Izraēlā, tās ir situācijas, kuras cilvēki izjūt kā apdraudējumu, šis konteksts tad arī to var veicināt. Un tur ir divas lietas, vienas puses piespēlē tēmas, tas varbūt sīkums, bet nu vēl jau tam ir jānostrādā, tur jābūt kaut kādai dzirkstelītei, kas to nesaskaņu un naida liesmu aizdedzina. Tā trauksme, tā neskaidrība, nenoteiktība – tā ir pateicīga augsne. Apdraudējums tādā nāves nozīmē.”
Latvijā agresiju izraisa etniskie un ar cilvēka identitāti, seksualitāti saistītie jautājumi
Latvijas sabiedrībā kritiskās tēmas, kas izraisa agresijas izvirdumus un sabiedrības polarizēšanos jau gadiem, ir etniskie jautājumi, kultūru atšķirības, jautājumi, kas saistīti ar cilvēka identitāti, seksualitāti. Ivars Austers uzskata – sociālie tīkli šai ziņā ir lieliski palīgi, jo ir tā uzbūvēti, ka noteiktos apstākļos veicina rakstisko agresiju:
“Pretinieka dehumanizācija, neredzot konkrēto indivīdu, bet skatoties uz cilvēku kā uz monstru, kurš ir vienkārši kaut kāds tur man nepieņemamu ideju nesējs gandrīz vai robota izpratnē, līdz ar to tāds, pret kuru var atļauties to, ko nekad pret cilvēku neatļautos.”
Režisore Laura Groza piekrīt Ivaram Austeram, ka uzbrukumi notiek, agresoriem pat nedzirdot un neiedziļinoties savu upuru stāstos. Viņa Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī redz pilnīgi citu ainu – no Krievijas, Baltkrievijas emigrējušie mākslinieki mācās latviešu valodu un cenšas integrēties Latvijā: “Alegorija par to, ka ir ļoti forši sēdēt savās siltajās vilnas zeķēs pie datora un rakstīt par to, ka vajag atkrieviskot Latviju vai to, to, to, bet tad, kad tiktu uzaicināti cilvēki šeit un sastaptos ar šiem cilvēku stāstiem… Es gribētu redzēt risinājumus un piedāvājumus, kā šīs problēmas risināt.”
Dzejniece Liāna Langa apgalvo, ka pusotru gadu ilgās kampaņas laikā “Runā latviski, atkrievisko Latviju”! publiski pret Krievu teātri nav vērsusies. Literāte uzsver, ka kampaņas ietvaros netiek veikti individuāli uzbrukumi: “Kampaņa nevēršas konkrēti ne pret vienu, šī būtībā ir latviskošanas kampaņa, tā vēršas par latviešu valodas tiesību pozīcijas nostiprināšanu Latvijā. Mums vienkārši nav cita ceļa. Es domāju, ka varbūt liberāliem cilvēkiem tas varētu šķist agresīvi, bet reālistiem, konservatīviem cilvēkiem tā vienkārši ir tāda tieša runa.”
Pret draudētājiem jāvēršas tiesiskā ceļā
Zvērināts advokāts Andris Tauriņš norāda, ka robeža starp vārda brīvību, kas dod iespēju visiem izteikties, un reālu verbālu uzbrukumu ir ļoti skaidra: “Tajā brīdī, kad tiek izteikti draudi nodarīt miesas bojājumus vai draudi veselībai, dzīvībai, tad tas ir kriminālsodāms pārkāpums, un tur nav diskusijas. Parasti grūtāk ir nodalīt tos gadījumus, kur cilvēku agresīvi viedokļi tiek izteikti viedokļa formā, un tad ir jāsaprot, vai šie viedokļi arī varētu tikt traktēti kā iebaidīšanas mēģinājumi vai draudi, vai vajāšanas pazīmes.”
“Kultūršokam” neizdevās iegūt precīzu notiesājošo spriedumu statistiku par draudiem un ķengām virtuālajā vidē. Bet Latvijā ir bijuši notiesājoši spriedumi pret personām, kas virtuālajā pasaulē ir vajājušas sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Bijušas īslaicīgas brīvības atņemšanas, piespiedu darbs, un tikko apgabaltiesa lēma par labu prasības iesniedzējam – TV3 raidījuma “Bez tabu” žurnālistam, kurš interneta komentārā nosaukts par pedofilu. Andris Tauriņš uzskata, ka būtiski ir par šiem gadījumiem neklusēt: “Ir ļoti svarīgi par šiem gadījumiem runāt, ir ļoti svarīgi atgādināt par to komunikāciju, ka jebkuri izteikumi internetā ir ļoti rūpīgi jāpārdomā.
Mana paša personīgā pieeja šiem jautājumiem ir tāda, ka nekad internetā nesaki to, ko tu nebūtu gatavs pateikt no skatuves tādā plaši apmeklētā konferencē.”
Arī sociālpsihologs Ivars Austers ir pārliecināts, ka šos agresivitātes uzliesmojums nevar atstāt bez uzmanības: “Jebkurš visnotaļ vesels cilvēks – adaptēts, spējīgs sekmīgi funkcionēt sabiedrībā – zināmos kontekstos pazaudē cilvēcību, vai potenciāli pazaudē cilvēcību. Jautājums arī sabiedriskās dzīves organizētājiem un plašākā nozīmē valsts pārvaldes institūcijām, kas notiek ar kontekstu, kādā veidā tas tiek veidots. Jo atstāt pilnīgi pašplūsmā – tur ir milzīgs risks, ka arī visnotaļ saprātīgi, veselīgi cilvēki kļūs par tādiem, kam viņi paši neticētu, ka viņi varētu kļūt par tādiem.”
Agresija internetā – vārdam ir spēks
Rakstnieku savienības priekšsēdētājs Arno Jundze domā, ka pat viņa pārstāvētās organizācijas valdei, iestājoties par tulkotāju Signi Višku, sperts solis pareizā virzienā. Daudzus indīgos komentārus to autori izdzēsuši, tāpat kā publiskotos video ar grāmatas “Tur lejā” dedzināšanu, iespējams, sākot apzināties, ko izdarījuši vai kas par to var draudēt. “Es strādāju profesionāli ar vārdu, tomēr apmēram nojaušu, kāds tam vārdam ir spēks un kas notiek, ja lieto tos vārdus un tos vārdus un ka tas arī nāk atpakaļ bieži vien.
Par to visu jau, protams, var te smīnēt un teikt, ka tās ir kaut kādas fantāzijas, bet tad, kad cilvēks tos izbauda uz savas ādas, tad viņam nemaz smiekli nenāk, jo vārds ir ārkārtīgi stiprs un tas, ka ar vārdu var nogalināt.
Nu jā, par to es nešaubos nevienu mirkli,” agresīvo komentāru rakstītājus aicina apdomāties Arno Jundze.
Tikmēr no Krievijas atbēgušais kultūras darbinieks, kurš savas drošības dēļ sarunā palika anonīms, nemitīgi izteikto draudu virpulī atrazdamies, neredz situācijai izeju: “Es daudz par to domāju tagad, un man gribas cerēt, ka risinājums kaut kāds ir, bet es jau esmu pilnīgi sapinies un neredzu kaut kādu risinājumu. Kas ir briesmīgs manā gadījumā? Nebija neviena cilvēka, kas maniem vecākiem pateiktu, ka daru pareizi. Viņi visi kaut kad to apzināsies, ka ir kļūdījušies. Bet grūti tam noticēt.”
