Jaunumiem sekoja līdzi un apskatu sagatavoja zvērināta advokāte Katrīne Pļaviņa-Mika un jurista palīdze Andīna Brīvule.

Tiesiskais regulējums

Ilgtspējas informācijas atklāšanas likums

Likumprojekts Nr.: 625/Lp14. Pieņemts 1. lasījumā: 20.06.2024.

Likumprojektā iekļautas tiesību normas, kas izriet no Direktīvas 2022/2464/ES. Tā mērķis ir nodrošināt publiski pieejamu un salīdzināmu informāciju, lai izprastu konkrētā likuma subjekta darbības ietekmi uz ilgtspējas jautājumiem un informāciju, kā ilgtspējas jautājumi ietekmē tā attīstību, darbības rezultātus un stāvokli.

Grozījumi Ieguldījumu pārvaldes sabiedrību likumā

Likumprojekta Nr.: 633/Lp14. Pieņemts 1. lasījumā: 20.06.2024.

Likumprojekts izstrādāts, lai normatīvajā regulējumā iekļautu tiesību normas, kas izriet no Direktīvas 2022/2464 un nodrošinātu, ka gada pārskata sastāvdaļā vadības ziņojumā iekļauj ilgtspējas ziņojumu, kas izriet no Direktīvas 2022/2464 un likumprojektā “Ilgtspējas informācijas atklāšanas likums” iekļautām tiesību normām.

Grozījumi Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā

Likumprojekts Nr.: 467/Lp14. Izsludināts: 13.06.2024.

Likumprojekta mērķis noteikt Valsts ieņēmumu dienestu, Nodrošinājuma valsts aģentūru, Pārtikas un veterināro dienestu, Dabas aizsardzības pārvaldi un pašvaldības kā kompetentās iestādes rīcībai ar valstij piekritīgo mantu, kā arī pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt minēto iestāžu kompetenci rīcībai ar valstij piekritīgo mantu un kārtību, kādā veic valstij piekritīgās mantas uzskaiti, realizāciju, nodošanu bez maksas, iznīcināšanu un realizācijas ieņēmumu ieskaitīšanu valsts un pašvaldību budžetā.

Grozījums likumā “Par Valsts ieņēmumu dienestu”

Likumprojekts Nr.: 468/Lp14. Izsludināts: 13.06.2024.

Likumprojekta mērķis ir noteikt Valsts ieņēmumu dienesta kompetenci par valstij piekritīgās mantas uzskaiti, kontroli par tās realizāciju, nodošanu bez maksas, iznīcināšanu un ieņēmumu iemaksu valsts budžetā saskaņā ar Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumu, kā arī no likuma “Par Valsts ieņēmumu dienestu” izslēgt pilnvarojumu Ministru kabinetam noteikt kārtību rīcībai ar valstij piekritīgo mantu, jo pilnvarojumu paredzēts noteikt Publiskas personas finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanas likumā.

Nacionālās kiberdrošības likums

Likumprojekts Nr.: 553/Lp14. Izsludināts: 04.07.2024.

Likumprojekta mērķis ir uzlabot kiberdrošību Latvijā, kā arī ieviest NIS2 direktīvā noteiktos pasākumus. Likumprojekta būtiskākās izmaiņas pret pašreiz spēkā esošo Informācijas tehnoloģiju drošības likumu:

  1. tiek izveidots Nacionālais kiberdrošības centrs, nosakot tā statusu, funkcijas, tiesības un pienākumus, kā to paredz NIS2 direktīva;
  2. likumprojekts papildināts ar normām, kas izriet no NIS2 direktīvas, tostarp, nosakot subjektus, paredzot koordinētu ievainojamību atklāšanu, uzraudzības mehānismus un sodīšanu par noteikto prasību nepildīšanu;
  3. iekļautas tiesību normas, kas regulē informācijas un komunikācijas tehnoloģiju resursu aizsardzību pret pakalpojumatteices kiberuzbrukumiem, kas ir nacionālā iniciatīva;
  4. iekļautas tiesību normas, kas regulē datu centru kiberdrošību (tostarp Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta struktūrvienības – CERT.LV), drošības operāciju centru izveide, kā arī deleģējums Ministru kabinetam noteikt datu centru drošības prasības);
  5. iekļautas tiesību normas, kas regulē vienotā valsts interneta apmaiņas punkta (GLV-IX) pakalpojumu nodrošināšanu;
  6. iekļautas tiesību normas, kas regulē kiberrisku pārvaldības plānu izstrādi un koordinēšanu, kā to nosaka NIS2 direktīva.

Grozījumi Ministru kabineta 2022. gada 20. decembra noteikumos Nr. 816 “Publisko elektronisko iepirkumu noteikumi”

Noteikumu projekts Nr.: 24-TA-381. Pieņemts: 28.05.2024.

Noteikumu projekta mērķis ir precizēt nosacījumus publisko personu veidotu pieteikumu un piedāvājumu elektroniskās iesniegšanas un saņemšanas sistēmu izmantošanas kārtībā publisko iepirkumu rīkošanā un e-iesniegšanā. Noteikumos tiek paredzēta iespēja pasūtītājiem un sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem veidot savas, tostarp iekšējas, specializētas iepirkumu sistēmas, kā arī noteikumos ietvertie tehniskie nosacījumi un prasības tiek vienādi attiecinātas uz pasūtītāju (sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju) un privātpersonu izstrādātām e-iesniegšanas sistēmām, ja tās tiek piedāvātas publisko iepirkumu rīkošanai un e-iesniegšanai, kā arī tiek paredzētas šādu sistēmu ikgadējas atbilstības pārbaudes noteikumos izvirzītajām prasībām ārēja audita ietvaros.

Likumprojekts Nr.: 24-TA-752. Pieņemts: 11.06.2024.

Likumprojekts ir izstrādāts, lai koncentrētā veidā atrunātu tikai būtiskākos ar iestādes darbību saistītos aspektus, tādējādi likumu veidojot pēc iespējas īsāku un vienkāršāk uztveramu. Šis likums spēkā stāsies tikai 2026. gada 1. janvārī, jo nepieciešams sagatavošanās periods efektīvai Valsts ieņēmumu dienesta (VID) reorganizācijai. Likumprojekts paredz noteikt iestādes darbības būtiskākos aspektus, proti, VID tiesisko statusu, VID funkcijas, VID uzdevumus, VID un nodokļu maksātāja sadarbību, VID ierēdņus un darbiniekus u.c.

Inovatīvas uzņēmējdarbības un prioritāro projektu atbalsta likums

Likumprojekts Nr.: 503/Lp14. Izsludināts: 19.03.2024.

Likumprojekta mērķis ir palielināt uz eksportu orientētas investīcijas un radīt vidi, kur testēt un pārbaudīt inovatīvus produktus, tehnoloģijas un pakalpojumus, tādējādi veicinot tautsaimniecības konkurētspēju. Vienlaikus likumprojekts nosaka standartus prioritāriem projektiem, kā arī sniegs iespēju veidot atbalsta pasākumus uzņēmējdarbības veicināšanai prioritāro projektu jomās. Likumprojekts rada tiesisko ietvaru uzņēmējdarbības atbalstam prioritārajās jomās, regulatīvo smilškastu izveidei, kā arī prioritāro projektu atbalsta mehānismu izstrādei.

Grozījumi Publisko iepirkumu likumā

Likumprojekta Nr.: 580/Lp14. Izsludināts: 04.06.2024.

Likumprojekts ir izstrādāts ar mērķi noteikt jaunu Publisko iepirkumu likuma (PIL) piemērošanas izņēmumu, atvieglojot ekspertu un speciālistu pakalpojumu iegādi saskaņā ar Starptautiskās palīdzības likumu īstenojamos attīstības sadarbības projektos, kas nepieciešams, lai attīstības sadarbības projektu īstenotājs varētu efektīvi un kvalitatīvi īstenot Latvijas nacionālā finansējuma, Eiropas Savienības ārējās darbības instrumentu un citu ārvalstu finansētāju finansētos attīstības sadarbības projektus.

Likumprojekts Nr.: 487/Lp14. Nodots komisijai: 18.01.2024.

Likumprojekts rosina papildināt likuma noteikumus ar papildus nosacījumu, kas noteiktu ierobežojumu un liegumu tiem uzņēmumiem, kas ir iekļauti VID apkopotajā datubāzē ar uzņēmumiem, kas turpina sadarbību ar Krieviju vai Baltkrieviju, piedalīties valsts un pašvaldības publiskajos iepirkumos.

Likumprojekts Nr.: 563/Lp14. Nodots komisijai: 18.04.2024.

Latvijā publiskajā iepirkumā joprojām ir sastopamas Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preces un pakalpojumi. Tomēr, lai nodrošinātu to, ka valsts, pašvaldības iestādes un kapitālsabiedrības publiskā sektora iepirkumos izslēgtu Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preču un pakalpojumu izmantošanu, tiek ierosināts Publisko iepirkumu likumu papildināt ar 19.1 pantu, kurā būtu noteikts liegums publiskā sektora iepirkumu īstenošanā izmantot Krievijas un Baltkrievijas izcelsmes preces un pakalpojumus.

Saistītais likumprojekts: Grozījumi Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju iepirkumu likumā

Grozījumi likumā “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”

Likumprojekts Nr.: 284/Lp14. Izsludināts: 29.02.2024.

Likumprojekts izstrādāts, lai novērstu likuma 24. panta pirmajā daļā pretrunīgu interpretāciju par valsts amatpersonas deklarācijās norādāmo informāciju, lai panāktu valsts amatpersonas deklarāciju aizpildīšanu atbilstoši normatīvo aktu prasībām un, lai noteiktu samērīgu termiņu valsts amatpersonas deklarāciju precizēšanai un tiesiskā regulējuma ietvarā aptvertu iespējami plašāku valsts amatpersonas deklarāciju precizēšanas gadījumu loku.

Grozījumi Publiskas personas mantas atsavināšanas likumā

Likumprojekts Nr.: 435/Lp14. Pieņemts 1. lasījumā: 11.01.2024.

Likumprojekta mērķis ir paredzēt regulējumu rīcībai ar valsts vai pašvaldību zemesgabaliem zem privatizētajām dzīvojamām mājām pēc dzīvojamo māju privatizācijas procesa pabeigšanas, lai nodrošinātu taisnīgumu un privatizēto dzīvojamo māju īpašnieku tiesības un leģitīmās intereses. Paredzēts, ka likumprojekts spēkā 2026. gada 1. janvārī. Dzīvojamo māju privatizācijas procesa pabeigšanas ietvaros paredzēts, ka likumā “Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju” paredzētās kārtības piemērošana zemes nodošanai privātpersonām tiks terminēta un attiecināma tikai uz tādiem zemesgabaliem, kam atsavināšanas (privatizācijas) ierobežojumi izbeigti līdz 2026. gada 1. janvārim.

Saistītie likumprojekti:

Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanas likums

Likums Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju

Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likums

Likums Par privatizācijas sertifikātiem

Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi

Tiesai no jauna jāvērtē pagaidu aizsardzības lūgums strīdā par karteļa konstatēšanu

Senāta Administratīvo lietu departaments 19.martā atcēla apgabaltiesas lēmumu noraidīt SIA „Latvijas Sabiedriskais Autobuss” pagaidu aizsardzības lūgumu lietā, kurā ir strīds par sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzēju dalību kartelī. Pieteicēja lūgumu iesniedza, jo tai ir liegta iespēja piedalīties publiskajos iepirkumos. Senāts skaidroja, kāds pagaidu aizsardzības līdzeklis ir vērtējams izskatāmās lietas ietvaros.

Konkrētajā gadījumā Konkurences padome AS „LIEPĀJAS AUTOBUSU PARKS”, SIA „Latvijas Sabiedriskais Autobuss” un AS „NORDEKA” darbībās konstatēja aizliegtu vienošanos un uzlika naudas sodu. SIA „Latvijas Sabiedriskais Autobuss” un AS „NORDEKA” vērsās tiesā, lūdzot šo lēmumu atcelt. Tiesa ierosināja administratīvo lietu un SIA „Latvijas Sabiedriskais Autobuss” iesniedza pagaidu aizsardzības lūgumu.

Senāts konstatēja, ka pasūtītājam ir tiesiskais pamats lemt par kandidātu vai pretendentu izslēgšanu no iepirkumu procedūras arī situācijā, kad ar Konkurences padomes lēmumu atzīts personas pieļauts konkurences tiesību pārkāpums, pat ja attiecīgais Konkurences padomes lēmums ir pārsūdzēts un tiesvedība vēl nav noslēgusies. Tas nozīmē, ka arī par neapstrīdamu vēl nekļuvis Konkurences padomes lēmums ietekmē personas saimnieciskās intereses publiskajos iepirkumos, kuros konkrētā persona ir ieinteresēta piedalīties.

Senāts secināja, ka pieteicēja pēc būtības vēlas pasargāt sevi no jebkādas ietekmes jeb nelabvēlīgām sekām, kuras attiecībā uz iepirkumiem rada Konkurences padomes lēmums, kamēr tas nav kļuvis neapstrīdams. Citiem vārdiem, pieteicēja vēlas nodrošināt tāda tiesiskā stāvokļa saglabāšanu, kāds tas bija līdz pārsūdzētā lēmuma spēkā stāšanās brīdim. Tas ir panākams ar administratīvā akta darbības apturēšanu, kas kā pagaidu aizsardzība ir izmantojama tieši gadījumos, kad tiesā tiek izvirzīts prasījums par administratīvā akta atcelšanu.

Senāts, Konkurences likumā ietverto tiesisko regulējumu interpretējot kopsakarā ar Publisko iepirkumu likumā noteikto, atzina, ka pieteikuma iesniegšana tiesā aptur pārsūdzētā Konkurences padomes lēmuma darbību daļā par soda uzlikšanu, bet ne attiecībā uz Publisko iepirkumu likumā paredzēto tiesisko seku iestāšanos. Šādos apstākļos pieteicējai ir pamats lūgt administratīvā akta darbības apturēšanu.

Senāts vērsa uzmanību uz kļūdaino uzskatu, ka administratīvajam aktam, ar kuru ir vienīgi konstatēts pārkāpums, nav aktīvas iedarbības, un tādēļ tā darbību nav iespējams apturēt. Senāts norādīja, ka to, vai administratīvajam aktam ir aktīva iedarbība, noteic tas, vai šis administratīvais akts rada tiesiskas sekas. Konkrētajā gadījumā šādas sekas tiek radītas, līdz ar to arī to iestāšanos ir iespējams apturēt, ja vien tiek izpildīti attiecīgie priekšnoteikumi.

Senāta lēmums pieejams šeit.

Senāts skaidro, kas ir dome un kas ir administrācija

Senāta Administratīvo lietu departaments 27.martā izskatīja lietu, kurā personu apvienība SIA „Eco Baltia vide” un UAB „Ekonovus” prasa atlīdzināt nemantisko kaitējumu un zaudējumus, kas radīti ar Jūrmalas pilsētas domes iepirkumu komisijas sadzīves atkritumu apsaimniekošanas pakalpojumu iepirkuma procedūrā pieņemtajiem lēmumiem. Senāts atzina, ka atbildētāju tiesā nav pārstāvējusi piekritīgā iestāde, līdz ar to zemākas instances tiesas spriedums tika atcelts un lieta nosūtīta jaunai izskatīšanai.

Senāts konstatēja, ka lietā atbildētājas Jūrmalas pilsētas pašvaldības pusē kā iestāde ir pieaicināta Jūrmalas pilsētas dome, tomēr tiesas procesā tās vietā piedalījās Jūrmalas valstspilsētas administrācijas pilnvarotie pārstāvji. Tiesā saņemtajos paskaidrojumos ir argumentēts, ka iestādei mainījies nosaukums.

Senāts uzskatīja, ka nav ņemami vērā tādi likumam neatbilstoši apgalvojumi, ka agrākajai iestādei „dome” mainīts nosaukums uz „administrācija”. Dome ir iedzīvotāju ievēlēta lēmējinstitūcija, ko veido ievēlētie deputāti. Savukārt iestādes, ko dome izveidojusi pašvaldības funkciju un uzdevumu izpildes nodrošināšanai, ir administrācija.

Senāts skaidroja, ka pašvaldību gadījumā administratīvi procesuālo rīcībspēju īstenot un tādējādi būt par iestādi Administratīvā procesa likuma izpratnē var gan dome (pašvaldības orgāns, kas jau pēc likuma pieņem lēmumus pašvaldības vārdā), gan pašvaldības iestādes, gan konkrētas amatpersonas, ja tām ir tāda atsevišķa kompetence noteikta. Katrā administratīvajā lietā tātad ir jānoskaidro, kas valsts pārvaldes ietvaros ir kompetents lemt par tām tiesiskajām attiecībām, kuru ietvaros ir izcēlies strīds.

Senāts norādīja, ka izskatāmajā lietā kompetenta ir dome. Proti, ja likums paredz, ka iesniegums par zaudējumu atlīdzību ir jāizskata domei, tad tikai dome ir kompetenta par to lemt. Tas atspoguļo likumdevēja gribu tikai un vienīgi pašvaldības iedzīvotāju pārstāvniecības institūcijai piešķirt kompetenci šajā jautājumā. Tādējādi tiek panākts, ka pašvaldības iedzīvotāju pārstāvniecības institūcija un galvenais pašvaldības gribas paudējs gan iegūst informāciju par tiesību pārkāpumiem un ar to radītajiem zaudējumiem, gan pieņem par to lēmumus.

Tā kā paskaidrojumus šajā lietā par pieteicējas pieteikumu iesnieguši un visā tālākajā procesā piedalījušies Jūrmalas valstspilsētas administrācijas pilnvarotie pārstāvji, nevis dome, Senāts secināja, ka atbildētāju šajā lietā nav pārstāvējusi piekritīgā iestāde. Šī kļūdīšanās pārsniedz jautājumu par to, vai atbildētāja iesniegusi atbilstošu pilnvarojumu, bet ietiecas atbildētājas procesuālās rīcībspējas nepareizā izpratnē.

Senāta spriedums pieejams šeit.

Stājas spēkā spriedums strīdā par kompensācijas apmēra noteikšanu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem

Senāta Administratīvo lietu departaments 16. februārī atstāja negrozītu Administratīvās rajona tiesas spriedumu, ar kuru noraidīts pasažieru pārvadātāju pieteikums par Iepirkumu uzraudzības biroja lēmumu noraidīt iebildumus par sabiedriskā transporta pakalpojuma iepirkumā paredzēto kompensāciju shēmu sabiedriskā transporta pakalpojumu sniedzējiem.

Senāts iepriekš lietā bija apturējis tiesvedību un vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar jautājumu prejudiciālā nolēmuma sniegšanai, lai noskaidrotu, kā piemērojamas Eiropas Savienības normas par kompensācijas apmēra noteikšanu. Senāts spriedumā norāda, ka EST atbilde uz Senāta uzdoto jautājumu apstiprina Administratīvās rajona tiesas argumentāciju un vispārīgi noraida pieteicēju, kasācijas sūdzību iesniedzēju, viedokli, ka atbilstoši regulai Nr. 1370/2007 būtu jākompensē visi objektīvi pamatotie izdevumi, kas, sniedzot pakalpojumus, rodas transporta pakalpojumu sniedzējiem.

Senāta spriedums pieejams šeit.

Jūrmalas pilsētas domei uzliek pienākumu atlīdzināt zaudējumus, kas pieteicējam radušies ar pašvaldības lēmumiem

Senāta Administratīvo lietu departaments 16. februārī, izskatot Jūrmalas pilsētas domes kasācijas sūdzību, atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru daļēji apmierināts pieteikums un Jūrmalas pilsētas domei uzlikts pienākums atlīdzināt pieteicējam mantiskos zaudējumus 36 776 euro apmērā sakarā ar pašvaldības lēmumiem.

Izskatāmajā lietā pieteicējs īpašuma reformas laikā bija iesniedzis pieteikumu Jūrmalas pašvaldībā par īpašuma tiesību atjaunošanu uz viņa tēvam piederējušo īpašumu Jūrmalā. Pieteicējs nebija iesniedzis pašvaldībā visus viņa īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus, bet pašvaldība, nepieņemot lēmumu par pieteicēja pieteikumu, īpašumu nodeva privatizācijai un pārdeva. Pieteicējs civilprocesuālā kārtībā vērsās tiesā par iestādes lēmumu par īpašuma nodošanu privatizācijai atcelšanu un īpašuma tiesību atjaunošanu viņam, iesniedzot viņa īpašuma tiesības apliecinošus dokumentus.  Rīgas apgabaltiesa ar 2016. gada 6. aprīļa spriedumu civillietā atzina par prettiesiskiem pieteicēja pārsūdzētos Jūrmalas pilsētas domes lēmumus, bet pieteicēja prasību par īpašuma tiesību atjaunošanu noraidīja, atzīstot, ka īpašumi privāttiesisku darījumu ceļā ir nonākuši labticīgu ieguvēju īpašumā. Minētais spriedums pēc lietas izskatīšanas Senātā kasācijas kārtībā stājās spēkā 2018. gada 1. martā. Pieteicējs vērsās domē, lūdzot atlīdzināt zaudējumu un mantisko kaitējumu, kas viņam radīts ar pašvaldības lēmumiem, kuru rezultātā tika liegtas tiesības atjaunot īpašuma tiesības uz tēva īpašumu.

Senāts atzina par pamatotu Administratīvās apgabaltiesas konstatēto cēloņsakarību starp domes prettiesiskajiem lēmumiem un apstākli, ka pieteicējs vairs nevar atgūt nekustamo īpašumu, uz kuru bija lūdzis atjaunot īpašuma tiesības. Proti, domes lēmumi bija galvenais un noteicošais faktors, kas ietekmēja pieteicēja iespējas atjaunot īpašuma tiesības uz viņa tēvam piederējušo īpašumu. Savukārt pieteicēja līdzatbildības konstatēšana bija pamats atlīdzinājuma apmēra samazināšanai.

Senāta spriedums pieejams šeit.

Atzīst par pamatotu Ekonomikas ministrijas lēmumu, nepiešķirot tiesības uz OIK samazinājumu

Senāta Administratīvo lietu departaments 30.janvārī atstāja negrozītu Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru atstāts spēka Ekonomikas ministrijas lēmums un pieteicējai atteikts piešķirt tiesības uz elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu par patērēto elektroenerģiju. Pieteicēja uzskatīja, ka likumā nav skaidri noteikts, kādā termiņā persona var pieteikties uz šādu samazinājumu, līdz ar to samazinājumam par 2017.gadu pieteicās 2019.gadā.

Senātam kasācijas kārtībā bija izšķirams, vai apgabaltiesa pamatoti secinājusi, ka Ministru kabineta 2015.gada 14.jūlija noteikumu Nr. 395 „Kārtība, kādā energoietilpīgi apstrādes rūpniecības uzņēmumi iegūst tiesības uz samazinātu līdzdalību obligātā iepirkuma komponentes maksājumam” normas laika ziņā ierobežoja komersantu tiesības pieteikties uz elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu.

Senāts konstatēja, ka minētajos noteikumos nebija tieši formulēts, ka komersants var pieteikties obligātā iepirkuma komponentes samazinājumam līdz noteiktam datumam. Tomēr tas nenozīmē, ka noteikumi vispār neparedzēja termiņu, kādā komersantiem bija tiesības pretendēt uz obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu.

Senāts spriedumā norāda – no aplūkotajām tiesību normām izriet, ka obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu bija paredzēts piemērot par iepriekšējo kalendāra gadu. Tas vienlaikus nozīmē arī to, ka samazinājums nebija piemērojams par vienu vai vairākiem gadiem, kas bija senāk, pirms esošā gada. No tā savukārt loģiski izriet arī termiņš, kādā personai, ja tā vēlējās pretendēt uz šādu samazinājumu, jāiesniedz iesniegums atbildīgajā iestādē. Proti, ja pieteicēja vēlējās, lai tiktu piemērots obligātā iepirkuma komponentes samazinājums par 2017.gadā patērēto elektroenerģiju, attiecīgs iesniegums bija jāiesniedz Ekonomikas ministrijā līdz 2018.gada 31.decembrim.

Ievērojot minēto, Senāts atzina par pareizu apgabaltiesas secinājumu, ka noteikumu Nr. 395 normas laika ziņā ierobežoja komersantu tiesības uz obligātā iepirkuma komponentes samazinājumu.

Senāta spriedums pieejams šeit.

Tiesai no jauna jāvērtē KNAB lēmums politiskajai partijai pārskaitīt valsts budžetā fiziskas personas veiktu ziedojumu

Senāta Administratīvo lietu departaments 27.februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru noraidīts politiskās partijas pieteikums par Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja lēmuma atcelšanu. Ar minēto iestādes lēmumu pieteicējai bija uzdots pārskaitīt valsts budžetā no fiziskas personas iegūtos finanšu līdzekļus 5200 euro apmērā.

Izskatāmajā lietā ir strīds par Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likuma (turpmāk – Partiju finansēšanas likums) 2.panta trešajā daļā ietvertajiem kritērijiem, kas ierobežo fiziskās personas iespējas dāvināt (ziedot) savus ienākumus politiskajai partijai. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs uzskata, ka atbilstoši strīdus normai fiziskā persona politiskajai partijai var dāvināt (ziedot) tikai no saviem iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem, un šādu viedokli par pamatotu atzina arī apgabaltiesa. Savukārt pieteicēja uzskata, ka šāds ierobežojums attiecīgajā tiesību normā nav ietverts.

Senāts spriedumā atzina, ka tiesa nepareizi interpretējusi un piemērojusi Partiju finansēšanas likuma 2.panta trešo daļu. Apskatot attiecīgās tiesību normas konstrukciju, Senāts konstatēja, ka likumdevējs ierobežojumus ienākumu dāvināšanai (ziedošanai) politiskajai partijai ir ietvēris palīgteikumā. Tajā tikai norādīts, ka nododamo ienākumu „kopējais apmērs nedrīkst pārsniegt 30 procentus no šo personu iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem”. No tā, ka palīgteikumā ietverta norāde uz personas iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem, nevar secināt, ka ziedojumi var tikt veikti tikai no iepriekšējā kalendārajā gadā gūtajiem ienākumiem. Ja likumdevējs būtu vēlējies ierobežot personas gūtos ienākumus, no kuriem pieļaujams dāvināt (ziedot) politiskajai partijai, tas būtu attiecīgi formulējums tiesību normas tekstā. Līdz ar to Senāts nepiekrita apgabaltiesas secinājumam, ka tiesību normas teksts skaidri norādītu uz termiņa ierobežojumu ienākumu gūšanai, no kuriem būtu pieļaujams veikt dāvinājumu (ziedojumu) politiskajai partijai.

Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Senāta spriedums pieejams šeit.

Tiesai no jauna jāvērtē PMLP lēmums atteikt reģistrēt uzturēšanās atļauju komercdarbības veikšanai

Senāta Administratīvo lietu departaments 29.februārī atcēla Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmums atzīts par prettiesisku. Ar minēto iestādes lēmumu atteikts reģistrēt pieteicējam uzturēšanās atļauju komercdarbības veikšanai. Lieta nodota jaunai izskatīšanai apelācijas instances tiesā.

Pieteicējs, kurš ir ārzemnieks un Latvijas komersanta valdes loceklis, ik gadu reģistrē uzturēšanās atļauju Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē. Pārvalde konstatēja, ka iepriekšējos gados komersants nav iemaksājis budžetā nodokļus tādā apjomā, ko paredz Ministru kabineta noteikumi. – Komersantam no valsts budžeta atmaksājamo nodokļu summa bija lielāka nekā budžetā iemaksātā summa.

Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu bija apmierinājusi, norādot, ka pārvalde, lemjot par to, vai budžetā ir iemaksāti nodokļi tiesību normā noteiktajā apmērā, nepamatoti bija ņēmusi vērā pārmaksātās nodokļu summas.

Izskatāmajā lietā Senātam bija jāatbild, vai pārvalde pamatoti secinājusi, ka komersants nav iemaksājis budžetā tiesību normā norādīto nodokļu summu un attiecīgi nav pamata pieteicējam reģistrēt uzturēšanās atļauju Latvijā komercdarbības veikšanai.

Senāts spriedumā atzina, ka apgabaltiesa nav pareizi interpretējusi Uzturēšanās atļauju noteikumu 82.punktu un tas ir pamats sprieduma atcelšanai. No minētās tiesību normas skaidri izriet, ka samaksāto nodokļu kopsummu pārskata gadā veido tikai tādas summas, kas faktiski paliek budžetā.

Senāts norāda – komersanta no budžeta atmaksātais pievienotās vērtības nodoklis atbilstoši minētajai tiesību normai ir atskaitāms no samaksāto nodokļu maksājumu kopsummas jeb, citiem vārdiem sakot, samaksāto nodokļu summa tiek samazināta par nodokļu summām, kas ir atmaksātas vai atmaksājamas no valsts budžeta. Tādā veidā ir iespējams pārliecināties, vai konkrētajā pārskata gadā komersants ir veicis aktīvu saimniecisko darbību un devis ekonomisku labumu valstij, papildinot budžetu ar noteikta apmēra nodokļu summu.

Senāta spriedums pieejams šeit.

Satversmes tiesas spriedumi

Ierosināta lieta par juridisko personu tiesībām pretendēt uz valsts meža zemēm vēja elektrostaciju izveidošanai

Satversmes tiesā ierosināta lieta par Ministru kabineta 2018. gada 19. jūnija noteikumu Nr. 350 “Publiskas personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi” 142.4 punkta atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja ir kapitālsabiedrība, kuras pamata saimnieciskās darbības veids ir elektroenerģijas ražošana, izmantojot vēja elektrostacijas. Apstrīdētā norma liedzot privāto tiesību juridiskām personām, tostarp pieteikuma iesniedzējai, pretendēt uz valsts meža zemēm vēja elektrostaciju izveidošanai, iepretim valsts kapitālsabiedrībām, un tādējādi aizskarot pieteikuma iesniedzējai Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertās pamattiesības. Lietas sagatavošanas termiņš ir 2024. gada 22. oktobris.

Lēmums par lietas ierosināšanu pieejams šeit.

Tiesību norma par pastāvīgās uzturēšanās atļaujām Krievijas pilsoņiem atbilst Satversmei

Satversmes tiesa rīcības sēdē 2023. gada 28. februārī ierosināja lietu Nr. 2023-04-0106. Pieteikumu iesniedzēji šajā lietā bija Krievijas Federācijas pilsoņi, kuri ieguvuši pastāvīgās uzturēšanās atļauju ir ieguvuši uz Imigrācijas likuma 24. panta pirmās daļas 8. punkta pamata. Satversmes tiesa šajā lietā vērtēja Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkta (redakcijā, kas ir spēkā no 2023. gada 20. aprīļa) atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, 91. panta pirmajā teikumā paredzētajam tiesiskās vienlīdzības principam un 96. pantā ietvertajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 4. protokola 4. pantā nostiprinātajam kolektīvās ārvalstnieku izraidīšanas aizliegumam.

Apstrīdētā norma attiecas uz Krievijas Federācijas pilsoņiem, kas ir bijušie Latvijas pilsoņi un nepilsoņi un ir pastāvīgi uzturējušies Latvijas teritorijā, pamatojoties uz tiem izsniegtām atļaujām. Apstrīdētā norma noteic laika brīdi, līdz kuram minētās pastāvīgās uzturēšanās atļaujas ir derīgas, būtībā norādot, ka pēc šī brīža tās zaudē spēku. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka apstrīdētā norma un no tās izrietošā pastāvīgās uzturēšanās atļaujas spēka zaudēšana, kā arī iespējamā izraidīšana no valsts, ietekmē personas sociālo saišu kopumu ar sabiedrību, kurā viņa ir pastāvīgi dzīvojusi, tādējādi ierobežojot Satversmes 96. pantā noteiktās personas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

Tomēr Satversmes tiesa atzina, ka Imigrācijas likuma pārejas noteikumu 58. punkts spēkā esošajā redakcijā atbilst Satversmei. Tiesa secināja, ka pēc būtības apstrīdētā norma, skatot to sistēmiski kopsakarā ar citām tiesību normām, sniedz Krievijas Federācijas pilsoņiem reālu iespēju iegūt jaunu tiesisko pamatu, lai turpinātu uzturēties Latvijas teritorijā, ja vien pati persona ir motivēta veikt tam nepieciešamās darbības. Tādējādi šīm personām ir nodrošināta iespēja turpināt uzturēt jau izveidojušās sociālās saiknes.

Spriedums pieejams šeit.