Iepriekšējo publikāciju pabeidzām ar domu, ka transfertcenu risku mazināšanai būtu vēlama savlaicīgi sagatavota funkcionālā analīze (ekonomiskās būtības analīze). Tāpēc šoreiz pievērsīsim uzmanību tam, kā varētu (1) saskaņot aizdevuma formu ar tā ekonomisko būtību un (2) to pamatot dokumentāri saskaņā ar pasaules un Latvijas praksi.
Darījuma ekonomisko būtību pamato caurskatāma procedūra un darījuma dokumentācija
Uzņēmumam priekš iespējamās nodokļu administrācijas pārbaudes ieteicams sagatavot kodolīgu, bet strukturētu izklāstu par to, kā saistītu personu starpā tiek gatavoti, slēgti un izpildīti finanšu darījumi.
Saskaņā ar labāko praksi ieteikts parūpēties par uzskaiti, kas atkarībā no darījumu sarežģītības un apjoma līdzinās tipiskai bankas vai komerciāla aizdevuma procedūrai.
Par ko aizdevējs uzņemas risku – par aizdevumu un/vai par investīciju
Lai konceptuāli noteiktu procentu apmēra noteikšanas virzienu, svarīgi sākt ar to, ko aizdevējs ar darījumu plāno sasniegt. Proti, vai aizdevējs ir investors, kas investē arī pašā projektā, par kuru nauda tiek aizdota (tad aizdevējam ir lielāki riski, tātad arī lielāka atlīdzība būtu sagaidāma, ja vien tā nav noteikta citos saistītu personu darījumos). Par to rakstījām šajā publikācijā: (4) Aizdevuma darījuma struktūra: 2.daļa | LinkedIn. Ja aizdevējs uzņemas risku par naudas atgūšanu, tad aizdevējam ir mazāki riski un tas varētu tikt uzskatīts kā rutīnas komerciāls aizdevuma darījums. Ja aizdevējs aizdod naudu, neuzņemoties un nekontrolējot ar aizdevumu saistītos riskus, tad aizdevējs ir `naudas kaste`, kurai pienāktos bez riska prēmija (parasti valsts obligāciju likmes apmērā).
Tipiskākās kļūdas
Šaubas par darījuma ekonomisko būtību nodokļu administrācijas acīs varētu radīt neskaidra un necaurskatāma informācija par aizdevuma mērķi, aizdevuma termiņu, atdošanas grafiku, nodrošinājumu un citiem finanšu instrumentam raksturīgajiem nosacījumiem, kā arī kredītriska analīzes neesība un defektīva tirgus datu atlase. Visi šie apstākļi kopumā nozīmē `sarkano karogu`. Scenārijs šādā gadījumā nodokļu administrācijai ir tikai viens – UIN uzrēķins. Par korekcijas apmēru rakstījām šajā publikācijā: Aizdevumu procentu tirgus likmes: Ievads | LinkedIn
Risinājumi
Visvienkāršāk ir vienā datu mapē salikt visu informāciju no A līdz Z, kas attiecas uz iepriekš minētajiem apstākļiem (procedūras dokumenti, ar aizdevuma sagatavošanu, izsniegšanu un izpildi saistītie dokumenti), un pēc tam sakārtot un dokumentēt, ja nodokļu administrācija pieprasa informāciju pārbaudes laikā. Šis risinājums strādā praksē, bet prasa vairāk resursu, kad jau ir uzsākta nodokļu administrācijas pārbaude vai kad jāsteidz pabeigt obligāti iesniedzamā vietēja transfertcenu dokumentācija nodokļu administrācijā līdz gadam beigām.
Vienkāršos darījumos varētu pietikt ar MFI darījumu izmantošanas pamatojumu gan pēc uzņēmuma procedūrā aprakstītās pārbaudes, gan pēc iegūtās informācijas (darījuma formālie noteikumi, aizdevēja uzņemtie riski, īss ekonomisko apstākļu un ar darījumu saistītās biznesa stratēģijas apraksts). Papildus atliek vienīgi savienot kredītriska analīzes rezultātu ar atbilstošu MFI procentu likmi.
Sarežģītos un apjomīgos gadījumos papildus vēl jāveic izvērsta darījuma vērtību ietekmējošo apstākļu analīze (ekonomiskie apstākļi tirgū, biznesa stratēģija, citi faktori), un jāveic paplašināta citu finanšu darījumu (obligāciju, aizdevumu un tml.) atlase, izmantojot komerciālās datubāzes vai datus manuāli atlasot pēc paša uzņēmuma izveidotas metodoloģijas. Dar tirgus datiem vēl rakstīsim speciālu tiem veltītu publikāciju.
Nobeiguma vietā: kredītreitingi un pušu perspektīvas
Kā redzams, tad darījuma ekonomiskā būtība jāpamato gan pēc procesa, gan pēc dokumentiem (analīzes). Tas nav nekas jauns. Strīdi radīsies, ja nebūs skaidri un pietiekami pamatots, vai (1) ir apsvērtas pušu perspektīvas (it kā tās būtu neatkarīgu pušu perspektīvas) un vai tam ir dots ticams vērtējums, kā arī (2) vai ir korekti noteikts un izmantots aizņēmēja kredītreitings. Par to tad nākamajās publikācijās.
