Tiesības uz vārda brīvību, kas nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā, ir vienas no svarīgākajām cilvēktiesībām, ko gan darba laikā, gan arī ārpus tā bauda jebkurš darbinieks. Tomēr šajā jautājumā arī darba devējam var būt savas intereses. Tā vairs var nebūt tikai darbinieka privāta lieta, ja viņš brīvajā laikā publisko informāciju, kas, kā uzskata darba devējs, kaitē uzņēmuma reputācijai, jo minētie fakti par darba devēju ir nepatiesi, vai darbinieka paustās idejas, lai gan nav saistītas ar darbu, ir atklāti naidīgas kādai sabiedrības grupai.
Darba devējam ir skaidrs tiesisks pamats noteikt darbinieka uzvedības noteikumus, kas saistīti ar darba veikšanu darba laikā, savukārt jautājums par to, ko darba devējs var darbiniekam atļaut vai aizliegt viņa atpūtas laikā (piemēram, kādu informāciju darbinieks var publiskot sociālajos tīklos), vērtējot no juridiskā viedokļa, ir sarežģītāks. Tāpat interesanti noskaidrot, vai puses, izbeidzot darba attiecības, varētu vienoties, ka tās viena otru publiski nekritizē.
Par aktuālo tēmu raksta mūsu kolēģis Andis Burkevics.
Pilnu rakstu varat izlasīt šeit.
