Tā dēvētā būvnieku karteļa lieta ir iesoļojusi nākamajā fāzē – šī gada sākumā Administratīvā apgabaltiesa atstājusi spēkā Konkurences padomes (KP) piespriesto sodu vairākiem nozīmīgiem Latvijas būvuzņēmumiem, kuri nule iesnieguši kasācijas sūdzību.

Ko tas īsti nozīmē, kā nozari ir ietekmējusi šī lieta, kāpēc strīdi starp publiskā sektora pasūtītājiem un darbu veicējiem ir tik skaļi, vai šajā jomā ir vērojama veselīga konkurence, “Delfi Bizness” vaicā lielākajam valsti pārstāvošajam pasūtītājam “Valsts nekustamie īpašumi” (VNĪ) un zvērinātu advokātu biroja “Sorainen” partnerim Jorenam Jaunozolam.

Reģionu spēlētāji izmanto iespēju

KP ir saņēmusi ziņu, ka visi lietā iesaistītie kasācijas kārtībā ir pārsūdzējuši spriedumu, “Delfi Bizness” apstiprina iestādē. Attiecīgi līdz lietas iznākumam vēl kāds laiks jāpagaida. Taču, kā atzīst Jaunozols, tie būvnieki, kas ir apsūdzēti, sekas izjūtot jau tagad: “Ir attīstītāji, kas, neraugoties uz tiesas procesa stadiju, ņem to vērā. Un arī attīstītāju finansētāji, kas norāda – ar šo reputācijas risku būvniekus nepiesaistīt.”

Turklāt pagājušajā gadā stājās spēkā grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas cita starpā pilnveido tiesisko regulējumu attiecībā uz kandidātu un pretendentu izslēgšanas iemesliem. Likums starp iemesliem paredz arī šādu situāciju: pasūtītāja rīcībā ir pietiekami pārliecinošas norādes, lai secinātu, ka kandidāts vai pretendents ir ar citiem piegādātājiem noslēdzis vienošanos, kas vērsta uz konkurences kavēšanu, ierobežošanu vai deformēšanu.

Savā ziņā šobrīd ir laiks, kad tirgū ienākt jauniem spēlētājiem, vērtē Jaunozols. “Ir redzams, ka reģionu spēlētāji ir kļuvuši aktīvāki būvniecībā. Tie reģionos ir uzkrājuši labu pieredzi un tagad iesaistās projektos, kādu tiem iepriekš nav bijis,” viņš min piemēru. Tāpat ir vairākas vidēja lieluma kompānijas, kas mēģina izmantot iespēju un kļūt lielākas.

“Redzam, ka būvnieku karteļa lieta ir mainījusi norises būvniecības tirgū, piemēram, cenu aptaujās un būvniecības iepirkumos piesakās vairāk vidējo uzņēmumu,” apstiprina lielākā būvdarbu pasūtītāja publiskajā sektorā VNĪ valdes locekle Jeļena Gavrilova.

Būvnieku karteļa lieta

2021. gada 30. jūlijā Konkurences padome (KP) pieņēma lēmumu tā dēvētā būvnieku karteļa lietā, konstatējot desmit būvuzņēmumu ilggadēju aizliegtu vienošanos par dalības nosacījumiem publiskajos un privātajos iepirkumos Latvijā.

  • Dalībnieki bija iesaistīti vismaz 70 iepirkumos par kopējo līgumsummu 686,99 miljoni eiro.
  • KP desmit būvnieku kartelī iesaistītos uzņēmumus sodījusi ar naudas sodu kopumā 16,65 miljonu eiro apmērā.
  • Konkurences tiesību pārkāpums tika konstatēts SIA “Skonto būve”, SIA “Latvijas energoceltnieks”, SIA “Velve”, SIA “Arčers”, SIA “Rere būve”, SIA “Re&Re”, SIA “RBSSKALS Būvvadība”, SIA “Abora”, AS “LNK Industries” un SIA “Merks” darbībās.
  • “Velve” sadarbojās ar iestādi, iesniedza visu tās rīcībā esošo informāciju, uzņēmumam tika piemērots naudas soda samazinājums, panākts izlīgums par tiesiskā strīda izbeigšanu.
  • Savukārt SIA “RBSSKALS Būvvadība” pieteikta maksātnespēja, tāpēc lēmums par naudas sodu netika pieņemts.
  • Administratīvā apgabaltiesa šā gada 25. janvārī noraidīja būvuzņēmumu pieteikumu par KP lēmuma atcelšanu.

Iepirkumos pretendentu skaits atkarīgs no pasūtījuma

Vaicāts, vai iepirkumos nav kļuvis mazāk pretendentu, Jaunozols pieļauj, ka privātajos konkursos to, kas varētu izpildīt pasūtījumus, paliek mazāk. “Tirgus nekūsā, būtu jābūt lielākam pretendentu skaitam,” viņš teic, piebilstot, ka publiskajos iepirkumos savukārt mēdz būt kādas īpašas prasības, noteikti pretendentu izslēgšanas kritēriji.

Dalībnieku skaits atkarīgs no projekta lieluma un nosacījumiem. Piemēram, ja ir izvirzītas noteiktas drošības prasības, pretendentu skaits būs ierobežots, apstiprina Gavrilova. Kopumā pretendentu skaits iepirkumos būtiski nav mainījies. Un patiesi – bieži vien tajos startē jauni tirgus spēlētāji.

“Jo sarežģītāka pārbūve, jo sagaidāms mazāks dalībnieku skaits. Bieži vien uzņēmumi veido apvienības, apkopo resursus, lai varētu pieteikties konkursā. Mazākos, vieglākos būvniecības darbos dalībnieku skaits var sasniegt līdz pat 10,” pieredzē dalās Gavrilova.

Šobrīd iepirkumos piesakās vietējie uzņēmumi. Iemesls ir normatīvais regulējums – jāpierāda speciālista kvalifikācijas atbilstība Latvijas prasībām. Tam nepieciešams papildu laiks un nauda, viņa skaidro.
Jaunozola ieskatā, tirgus iegūtu, ja tas būtu vieglāk pieejams arī ārvalstu kompānijām, ja to speciālistu sertifikātu atzīšana nenotiktu tik smagnēji – jākārto eksāmens latviešu valodā par Latvijas tiesībām. “Tas ir protekcionisma elements, kas kavē brīvu konkurenci,” viņš uzskata.

No citas puses, piemēram, par “Rail Baltica” ir dzirdēts, ka projekts ir tik liels, ka tā darbiem kvalificējas tikai ārvalstnieki, vietējie uzņēmumi – tikai kā apakšnieki.

Pasūtītāji vēlētos vēl stingrākus nosacījumus

Lai arī norises tirgū būvnieku karteļa lietas kontekstā mainījušās, reputācijas jautājumi arvien ir aktuāli. Gavrilova gan norāda, ka daži iepriekš kartelī iesaistītie uzņēmumi vai būvniecības speciālisti ir gatavi mainīt savu biznesa praksi un paņēmienus.

Vienlaikus, pēc viņas domām, ir pārāk maz tiesisko mehānismu, kā iepirkumos atsijāt šaubīgos uzņēmumus. “Ja ir konkrēti, pierādāmi fakti, kas met ēnu uz reputāciju, vai ir saņemts kompetento iestāžu atzinums par pārkāpumiem, tad ir pamats uzņēmumu izslēgt no konkrētā iepirkuma. Savukārt, ja ir šaubas par kādu konkrētu situāciju vai redzam aplamības, ne vienmēr varam veikt izmaiņas iepirkuma procesā,” stāsta VNĪ pārstāve.

Tādējādi karteļa “ēna” ir tikai viens no aspektiem. “Pērn piedalījāmies diskusijā par iespēju grozīt normatīvos aktus, tostarp Publisko iepirkumu likumu, lai vēl stingrāk vērtētu pretendentu iepriekšējo darbību un reputāciju. Mūs uztrauc norēķini ar apakšuzņēmējiem, uzņemto līgumsaistību izpilde. Tāpat vēlējāmies novērst situācijas, kad būvuzņēmums, ar kuru ir pārtraukts līgums, tiesas ceļā var uz laiku apturēt jebkuru turpmāko darbību būvlaukumā,” stāsta Gavrilova.

Skaļie gadījumi

Te vērts pieminēt arī skaļo un plaši izskanējušo Stradiņa slimnīcas strīdu. Konflikti ir bijuši iepriekš, strīdi un tiesvedības turpināsies arī nākotnē, tostarp tās ir sekas arī satricinājumiem, ko nozarei nesa pandēmija un Krievijas sāktais karš Ukrainā.

Vairumā gadījumu strīdu pamatā ir laiks un nauda, komentē Jaunozols. Piemēram, pandēmijas laikā valstī bija liels uzsvars uz būvniecības projektu īstenošanu, līgumos nereti neparedzot atbilstošu izmaksu pieauguma indeksāciju.

Savukārt tas, kāpēc strīdu risināšana notiek skaļi un publiski, pēc viņa domām, ir saistīts ar izvēlēto kādas puses stratēģiju. Viņam, no malas skatoties, nepārstāvot nevienu pusi, radies iespaids, ka būvnieka mērķis bija maksimāli apgrūtināt pasūtītāja iespēju veikt jaunu iepirkumu.

Savulaik ne mazāk skaļā strīdā, kas bija saistīts ar Jaunā Rīgas teātra pārbūvi, iegūts prasības nodrošinājums – aizliegums pasūtītājam rīkot iepirkumu par attiecīgajiem darbiem, kā arī slēgt līgumu ar jaunu būvnieku.

“Šāda nodrošinājuma drauds ir ticis izmantots citos būvniecības strīdos, jo faktiski paralizē pasūtītāja rīcību pēc līguma izbeigšanas. Vienlaikus ir vērojama pozitīva tendence no Ekonomisko lietu tiesas puses, kam tagad ir piekritīgi būvniecības strīdi, – prasījumi pēc šādiem aizliegumiem ir tikuši noraidīti. Vēl jo vairāk – ir bijuši gadījumi, kad pasūtītājs pagaidu noregulējuma ietvaros ir spējis “atņemt” būvniekam būvlaukumu pēc līguma izbeigšanas. Cerams, šantāžas mehānismi mazinās un praksē tiks piemēroti arvien mazāk, kas atstās pozitīvu iespaidu uz būvniecības līgumu izpildes kultūru,” skaidro jurists.

Līguma pārtraukšana ir galējā izvēle

Konflikti ir arī privātajā sektorā, taču ar tiem parasti “neplātās”. Sabiedriskajā sektorā var noķert lielāku sabiedrības uzmanību, jo ir iesaistīti publiskie līdzekļi, iesaistīti sabiedrībai nozīmīgi objekti, tādējādi tā ir iespēja izdarīt lielāku spiedienu pasūtītājam, klāsta Jaunozols.

Viņš arī uzsver, ka līguma pārtraukšana ir galējā izvēle neatkarīgi no tā, kādu sektoru pārstāv pasūtītājs. Taču publiskā sektora pasūtītāja gadījumā vēl ir jārēķinās ar to, ka jaunais darbu veicējs būs jāizvēlas iepirkuma procedūrā, turklāt rezultātu vēl var apstrīdēt. Attiecīgi zaudējumu risks ir vēl lielāks nekā privātajā sektorā.

Jaunozola vērtējumā, lēmuma pieņemšana lauzt līgumu prasa lielu drosmi. Šādu gadījumu nav daudz, bet, “kad notiek, elle ir vaļā, tad zina visi”. Turklāt privātajā sektorā, kā viņš teic, šāda situācija ir vienas dienas ziņa, “nekādas policijas un pārņemšanas”. Viņš arī nav dzirdējis gadījumus, kad konfliktā iesaistītā puse mēģinātu panākt liegumu privātajam pasūtītājam rīkot jaunu iepirkumu, slēgt jaunus līgumus.

Būtiskākais iznākums galu galā būs nozares pārkārtošanās. Ar laiku varētu pieaugt līgumu pratība, izveidoties arī tiesu prakse, kas kalpos nozares attīstībai, cer “Sorainen” zvērināts advokāts. Pagaidām būvniecības tiesībās tieši līgumu (ne ar būvatļaujām saistītajos) strīdos pietrūkstot judikatūras.
“Rail Baltic” megaprojekts piesaistīs tik lielus būvniecības speciālistu resursus, ka pārējiem nāksies sūri cīnīties par tiem, kas ir pieejami.

Būvniecības nozare kļūst stiprāka, jo ir vairāk lielāku, sarežģītāku objektu. No citas puses, trūkst darbaroku, jaudas, jo īpaši tas kļūst aktuāli varenā “Rail Baltica” projekta, sagaidāmo publiskās privātās partnerības projektu kontekstā, norāda Jaunozols.

Izaicinājumi un nākotnes scenāriji

Izaicinājums ir ne vien darbaspēka pieejamība, bet arī atalgojuma pieaugums, papildina Gavrilova. Spiediens uz algām pieaugs ne tikai dzīves dārdzības, bet arī “Rail Baltic” projekta dēļ. “Šis megaprojekts piesaistīs tik lielus būvniecības speciālistu resursus, ka pārējiem nāksies sūri cīnīties par tiem, kas ir pieejami.”

No pieredzes viņa stāsta, ka jau tagad var pamanīt, ka ģenerāluzņēmējam mēdz rasties sarežģījumi atrast apakšuzņēmējus. “Vienkārši nav, kas strādā, un nepietiekamā darbinieku skaita dēļ būvniecības tempi krītas. Vienlaikus redzam, ka vidējie un arī nelielie uzņēmēji ir kļuvuši izvēlīgāki: tie vēlas korektas attiecības, savlaicīgus norēķinus, saprotamus darba apstākļus,” akcentē VNĪ pārstāve, piebilstot, ka nelielie uzņēmumi tomēr biežāk nekā lielie atrodas “ēnā”, šķietami viņus šī situācija apmierina. Tāpēc dažkārt ģenerāluzņēmējiem tikai pēc krietna laika izdodas atrast apakšuzņēmējus, kuri spēj kvalificēties nepieciešamajiem darbiem un ir pietiekami godprātīgi.

Savukārt par pasūtītāju ikdienu Gavrilova saka tā: pēc aptuveni desmit gadus ilgas stabilitātes atkal jāmācās dzīvot un attīstīties daudz lielākas nenoteiktības un augstāku cenu apstākļos. No idejas līdz objekta nodošanai ekspluatācijā lielu projektu gadījumā jārēķinās ar 4–5 gadiem. “Lai izdotos nodrošināt būvniecības procesu nepārtrauktību, biznesa apstākļi prasa daudz lielāku elastību gan no publiskā sektora pasūtītājiem, finansētājiem, gan arī no būvniecības uzņēmumiem. Jaunajiem attīstības projektiem izmaksas lēšam par aptuveni 40–50% augstākas, salīdzinot ar pirmspandēmijas laiku. Izskatām vairākus provizorisko izpildes termiņu scenārijus. Tas ļauj formalizēt reālos apstākļus, ar kuriem saskaramies ikdienā un kurus reizēm mēdz uztvert kā ārkārtas notikumus,” skaidro VNĪ pārstāve.