Lai nostiprinātu tiesības uz nekustamo īpašumu Latvijā, darījuma pusēm jāievēro dažādas zemesgrāmatas noteiktās prasības. Divas no tām šobrīd rada neizpratni un problēmas – valsts valodas prasības dokumentu oriģināliem un jaunie juridisko personu patiesā labuma guvēju (PLG) reģistrācijas noteikumi.

Raksta autori: “Sorainen” partneris, zvērināts advokāts Jānis Līkops, jurista palīdze Herta Cēsniece

Ārvalstu investori ir spiesti parakstīt līgumus latviešu valodā, pat ja to nesaprot

Latvijā ārvalstu investori, kas iegādājas, pārdod, iznomā vai veic citas darbības zemesgrāmatā ar nekustamo īpašumu, ir spiesti parakstīt līgumus latviešu valodā, pat ja šo valodu nesaprot, jo zemesgrāmata nepieņem līguma tulkojumu, pat ja tas ir notariāli vai citādi apliecināts.

Praktisks piemērs: vācu investors iegādājas nekustamo īpašumu no amerikāņa Latvijā. Puses izvēlas noslēgt līgumu angļu valodā, jo tā ir starptautiska biznesa valoda, ko abas saprot. Lai ievērotu Zemesgrāmatu likuma 67. panta prasības, kas nosaka, ka iesniedzamajiem dokumentiem jābūt latviešu valodā, puses pievieno līgumam tā notariāli apstiprinātu tulkojumu latviešu valodā. Taču zemesgrāmata šādu risinājumu var nepieļaut un nostiprinājuma lūgumu atstāt bez ievērības, norādot, ka pašam līguma oriģinālam jābūt parakstītam latviešu valodā. Līdzīgi praktiski piemēri ir sastopami arī lielā daļā citu darījumu, kuros iesaistīti ārvalstu investori – pat no Lietuvas un Igaunijas.

Zemesgrāmatu piedāvātais risinājums

Laikam jau apzinoties situācijas absurdumu, zemesgrāmatas piedāvā it kā praktisku risinājumu – sastādīt līgumu divās paralēlās slejās (latviešu un, piemēram, angļu valodā), ar nosacījumu, ka teksts latviešu valodā ir noteicošais.

Šāds it kā risinājums, pirmkārt, ne vienmēr praksē ir efektīvākais vai pat reālākais ceļš darījuma noslēgšanai, jo prasa gan papildus izmaksas, gan vēl būtiskāk – papildus laiku darījuma noslēgšanai. Bet pats būtiskākais – tas nerisina joprojām absurdo situāciju un pamatproblēmu, kur zemesgrāmatas prasības liek pusēm parakstīt dokumentu, kam noteicošā valoda ir latviešu valoda, kuru vismaz viena vai pat abas (visas) puses nepārvalda.

Pāris retorisku jautājumu – ko tad, ja šis līguma teksts divās valodās atšķiras pēc būtības (piemēram, teksts latviešu valodā par noteicošo līguma valodu nosaka latviešu valodu, bet teksts svešvalodā – ka noteicošā ir attiecīgā svešvaloda, piemēram, teksts ķīniešu valodā)?

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.