Viens no pēdējā laika progresīvākajiem Satversmes tiesas (ST) spriedumiem ir lieguma aizliegt audzēt dzīvniekus kažokādas ieguvei atzīšana par atbilstošu Satversmei. Lasot šo spriedumu, daļai lasītāju būs grūti valdīt asaras, tomēr tas parāda gan tiesnešu, gan visas sabiedrības morālo un ētisko vērtību maiņu, un ceram, ka tā ir neatgriezeniska. Analizējam spriedumu!

Raksta autores Kristīne Ilga Budkēviča un Katrīna Bičevska.

2024.gada 11.aprīlī ST pasludināja spriedumu, kurā tika skatīta normas par Latvijā noteikto aizliegumu audzēt un turēt dzīvniekus tikai kažokādu ieguvei atbilstība Satversmei. ST normu atbilstību vērtējusi gana paplašināti no vairākiem aspektiem, kurus analizējam šajā publikācijā.

Lietas apstākļi

Saskaņā ar 2022.gada 22.septembra grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā noteikts, ka no 2028.gada 1.janvāra lauksaimniecības dzīvnieku audzēšana un turēšana ir aizliegta, ja audzēšanas vai turēšanas vienīgais vai galvenais nolūks ir kažokādu ieguve. Līdz ar to, iestājoties minētajam datumam, šiem komersantiem būs jāpārtrauc sava līdzšinējā komercdarbība.
ST vērsušās trīs kapitālsabiedrības, kuru uzņēmējdarbības joma ir ūdeļu un lapsu audzēšana kažokādu ieguvei, apstrīdot šo normu atbilstību Satversmes 1.pantam, kurā ietverts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips, 105.panta pirmajam un trešajam teikumam, kas paredz tiesības uz īpašumu (veikt uzņēmējdarbību), un Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.pantam, kas nosaka brīvību veikt uzņēmējdarbību Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīs.

Satversmes tiesas secinājumi

Pirms apstrīdēto normu atbilstības vērtēšanas, kurā tiek izmantota jau ST praksē nostiprinātā pamattiesību ierobežošanas shēma, ST vērtēja, vai tiesības nodarboties ar uzsāktu komercdarbību ietilpst Satversmes 105.panta tvērumā un vai ar normu noteiktais aizliegums ietilpst Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.panta tvērumā. ST uz abiem šiem jautājumiem atbildēja apstiprinoši, proti, tiesības nodarboties ar uzsāktu komercdarbību ir uzskatāmas par daļu no tiesībām uz īpašumu un aizliegums audzēt dzīvniekus kažokādas ieguvei ir uzskatāms par brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu.
Analizējot to, vai apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, ST atzina, ka gan normas atbilst to formālajām prasībām – tās ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un ir pietiekami skaidri formulētas –, gan arī to pieņemšanas process – labas likumdošanas principam, jo likumdevējs ir apsvēris ierobežojuma alternatīvas, likumprojekta izstrādes gaitā apzinājis ieinteresēto personu viedokļus, kā arī vērtējis apstrīdēto normu saskaņu ar ES tiesībām.
Mūsdienās vairs nav pieņemami dzīvniekus uzskatīt tikai par īpašuma tiesību objektiem. Ciešanu radīšana dzīvniekiem, kas domāti kažokādu ieguvei, nonāk pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības vērtībām.

ST konstatēja vairākus apstrīdēto normu leģitīmos mērķus:

  • sabiedrības tikumību,
  • sabiedrības labklājību un citu cilvēku tiesību aizsardzību.

Sabiedrības tikumība

ST secināja, ka ar tikumību saprotams sabiedrības vairākuma priekšstats par to, kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu. Tikumība aptver sabiedrībā valdošās sociālās, ētiskās un morāles normas, par kuru nepieciešamību sabiedrības harmoniskai funkcionēšanai ir konsenss. Skatot šo aspektu, ST uzsvēra, ka laika gaitā ētikas un morāles normas ir attīstījušās un mūsdienās vairs nav pieņemami dzīvniekus uzskatīt tikai par īpašuma tiesību objektiem. Tāpat ST atzina, ka ciešanu radīšana dzīvniekiem, kuru audzēšanas un turēšanas mērķis ir kažokādu ieguve, nonāk pretrunā ar demokrātiskas sabiedrības vērtībām.

Sabiedrības labklājība un citu cilvēku tiesību aizsardzība

Papildus sabiedrības tikumībai ST kā leģitīmo mērķi konstatēja arī sabiedrības labklājību un citu cilvēku tiesību aizsardzību.
Citu cilvēku tiesību aizsardzības leģitīmais mērķis pamatots ar to, ka dzīvnieku audzēšana kažokādas ieguvei ne tikai nodara nepamatotas ciešanas pašiem dzīvniekiem, bet arī nelabvēlīgi ietekmē vidi un rada dažādu slimību, kuras tiek pārnestas no dzīvniekiem uz cilvēkiem, izplatības riskus. Proti, šādas komercdarbības veikšana var rezultēties kūtsmēslu un ražošanas ūdeņu nokļūšanā virszemes ūdeņos, kas ir ļoti bīstami videi. Turklāt šādai komercdarbībai raksturīga ievērojama apjoma siltumnīcefekta gāzu emisija un tā apdraud Latvijai raksturīgās bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu. Tas ir, kažokzvēru audzētavās tiek audzēti Latvijas dabai neraksturīgas sugas dzīvnieki (Amerikas ūdeles), kuru izkļūšana savvaļā varētu dažādos veidos šo daudzveidību apdraudēt. Šie iepriekšminētie apsvērumi attiecināti uz cilvēku tiesību dzīvot labvēlīgā vidē aizsardzību.
Savukārt pie sabiedrības labklājības aspekta ST secināja, ka šādai komercdarbībai var būt ietekme arī uz cilvēka un sabiedrības veselību. Ņemot vērā, ka ūdeles ir jūtīgas pret visiem gripas vīrusiem, ierobežojuma mērķis ir arī mazināt Covid-19 infekcijas un citu zoonožu izplatību kažokzvēru audzētavās esošo dzīvnieku un strādājošo cilvēku vidū. Tāpat ar ierobežojumu tiek novērsts saslimšanu risks, kas varētu rasties no toksiskajām ķimikālijām, ar kurām tiek apstrādātas kažokādas.

Atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par iepriekš minētajām visas sabiedrības interesēm

Noteikto ierobežojumu samērīgums

Identificējusi ierobežojuma leģitīmos mērķus, ST atbilstoši pamattiesību ierobežojuma izvērtēšanas metodoloģijai turpmāk vērtēja noteiktā ierobežojuma samērīgumu. Šajā posmā tika secināts, ka izvēlētais līdzeklis – komercdarbības aizliegšana – ir piemērots gan sabiedrības tikumības, gan sabiedrības labklājības kā leģitīmo mērķu sasniegšanai. Analizējot ierobežojuma nepieciešamību un to, vai leģitīmos mērķus nevarētu sasniegt ar saudzējošākiem līdzekļiem, ST norādīja, ka pieteikuma iesniedzēju piedāvātais līdzeklis – labturības prasību uzlabošana – neīstenotu leģitīmos mērķus. Tas nenovērstu dzīvnieku ciešanas, kas tiem tiek sagādātas, ne tikai tos uzturot nepiemērotos apstākļos, bet arī tos nogalinot. Turklāt labturības prasību uzlabošana neatrisinātu ar vidi un cilvēku veselību saistītās problēmas. Līdz ar to ST secināja, ka nepastāv alternatīvi līdzekļi izvirzīto mērķu sasniegšanai.
Visbeidzot, samērojot pieteikuma iesniedzējiem radītās nelabvēlīgās sekas un labumu, ko no šī ierobežojuma gūst sabiedrība, ST atzinusi, ka atsevišķu komersantu likumiskās intereses nevar tikt nostādītas augstāk par iepriekš minētajām visas sabiedrības interesēm. Šāds secinājums citastarp pamatots ar to, ka likumdevējs paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu un līdzsvarojis sabiedrības intereses un kažokzvēru audzētāju tiesisko paļāvību, likuma pārejas noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos līdz 2028.gada 1.janvārim. Ņemot vērā iepriekš minēto, ST apstrīdētās normas atzina par atbilstošām Satversmes 1.pantam, Satversmes 105.panta pirmajam un trešajam teikumam un Līguma par Eiropas Savienības darbību 49.pantam.

Aspekti, kas varētu raisīt diskusiju

Nenoliedzami, šis ST spriedums ir ļoti nozīmīgs attiecībā uz dzīvnieku tiesību aizsardzības un labvēlīgas vides jautājumiem. Tomēr vienlaikus jāvērš uzmanība, ka ST diezgan mazu daļu sprieduma veltījusi tieši komercdarbības interešu līdzsvarošanai ar dzīvnieku tiesību aizsardzību un citiem spriedumā nosauktajiem leģitīmajiem mērķiem, kā galveno sprieduma vadmotīvu izvirzot dzīvnieku tiesību aizsardzību. Piemēram, arguments, ka dzīvniekiem ciešanas rada ne tikai to uzturēšana nelabvēlīgos apstākļos, bet arī to nogalināšana, rada jautājumu, vai pārtikas ieguve ir objektīvs iemesls dzīvnieku nonāvēšanai, proti, vai tas atbilst ilgtspējas principam? Uz šo un citiem līdzīgiem jautājumiem atbildes palīdzētu rast ST skaidrojums par to, kā iespējams pretstatīt un līdzsvarot dzīvnieku tiesību aizsardzību un komercdarbības intereses.
Visbeidzot ST nav padziļināti analizējusi to, vai noteiktais pārejas termiņš ir pietiekams laika periods, lai apstrīdēto normu subjekti samērīgi atpelnītu neizbēgamos uzņēmumu zaudējumus, kā arī sagatavotos uzņēmuma pārorientācijai vai likvidācijai, ST tikai konstatējot, ka likumdevēja noteiktais periods ir samērīgs.

ST spriedums aptver vairākus sabiedrībai ļoti svarīgus ar dzīvnieku tiesību aizsardzību, labvēlīgu vidi un sabiedrības labklājību saistītus jautājumus, taču tajā pašā laikā izteiktas vairākas atziņas, kas raisa pārdomas par uzņēmējdarbības interešu un dzīvnieku aizsardzības un ilgtspējas principa taisnīgu samērošanu nākotnē.