2022. gada 8. martā Eiropas Komisija nāca klajā ar priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanu (turpmāk – Direktīvas priekšlikums). Direktīvas priekšlikuma viens no mērķiem ir kibervardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošana, jo, kā norāda Eiropas Komisija, tā šobrīd ir plaši izplatīta vardarbības forma. Šis ir pirmais priekšlikums Eiropas Savienībā, lai tiesību akta formā cīnītos ar kibervardarbību un iedibinātu dalībvalstu vienotu izpratni par to, kas ir kibervardarbība.

Kas ir kibervardarbība?

Lielākajai daļai sabiedrības internets ir kļuvis par būtisku ikdienas daļu. Ar interneta palīdzību varam strādāt, sazināties ar citiem un piekļūt svarīgiem pakalpojumiem. Arvien biežāk tas ir galvenais līdzeklis daudzu cilvēktiesību, jo īpaši vārda un informācijas brīvības īstenošanai.[1]  Vienlaikus internets ir kļuvis par labvēlīgu vidi arī vardarbības izplatībai. Ja agrāk ar vardarbību lielākoties varēja saskarties bezsaistē, tad šobrīd ar vardarbību bieži sastopamies arī tiešsaistē. Vardarbību, kas tiek realizēta tiešsaistē jeb kibertelpā, apzīmē kā kibervardarbību. Kibervardarbību mēdz dēvēt par bīstamu 21. gadsimta vardarbības formu.[2]  Ar kibervardarbību var saskarties arī vīrieši un puiši, tomēr biežāk ar kibervardarbību saskaras tieši sievietes un meitenes sava bioloģiskā vai sociālā dzimuma dēļ.[3]

2014. gadā tika veikts Eiropas Savienības pamattiesību pētījums par vardarbību, tai skaitā kibervardarbību, pret sievietēm. Tajā konstatēts, ka, daudzas no aptaujātajām sievietēm un meitenēm ir saskārušās ar kādu no kibervardarbības veidiem. Tas nozīmē, ka kibervardarbība savu aktualitāti pamazām iezīmēja jau pirms gandrīz 10 gadiem.[4] Tomēr, sākoties Covid-19 pandēmijai, pieauga interneta lietošanas apjoms un līdz ar to pieauga arī kibervardarbības aktualitāte. Tiek lēsts, ka 2020. gadā katra otrā gados jauna sieviete piedzīvojusi ar dzimumu saistītu kibervardarbību.[5]  Kibervardarbība it sevišķi ietekmē sievietes, kuras aktīvi darbojas sabiedriskajā dzīvē, piemēram, politiķes, žurnālistes un cilvēktiesību aizstāves, jo visbiežāk tieši šīs sievietes izsakās publiskajā telpā – sociālajos medijos un citās virtuālajā telpā pieejamajās platformās. Covid-19 pandēmijas laikā, pieņemot dažādus ierobežojumus un aicinot cilvēkus vakcinēties pret Covid-19 vīrusu, pierādījies tas, ka kibervardarbībai īpaši var tikt pakļautas arī ārstes. Kā piemērs minama kāda ārste no Austrijas, kas pēc vairākus mēnešus ilgas draudu saņemšanas no cilvēkiem, kas bija pret Covid-19 pandēmijas apkarošanas pasākumiem, veica pašnāvību.[6]

Tomēr ar kibervardarbību var saskarties jebkura sieviete un meitene jebkurā vecumā. Piemēram, katra desmitā sieviete ar kādu no kibervardarbības veidiem saskaras jau 15 gadu vecumā.[7]  Ar kibervardarbību var saskarties arī meitenes, kas ir jaunākas par 15 gadiem, jo vairākās sociālo mediju platformās drīkst reģistrēties, sasniedzot jau 13 gadu vecumu.[8]  Neskatoties uz to, minimālo vecuma slieksni ir grūti noteikt, jo daudz bērnu, kas ir jaunāki par 13 gadiem, reģistrējas sociālo mediju platformās, neievērojot platformu noteikumus[9] un neapzinoties, cik bīstama var būt kibertelpa. Turklāt jāmin, ka ar kibervardarbību var saskarties arī sievietes un meitenes, kuras neizmanto sociālos medijus.[10] Piemēram, Zviedrijā, izmantojot Facebook aplikāciju, trīs vīrieši tiešraidē filmēja, kā tiek izvarota sieviete. Tiešraidi vēroja 60 cilvēki.[11] Tiešsaistē šāda veida materiāli izplatās strauji un kļūst pieejami citām personām, tādējādi aizskarot materiālos redzamās personas tiesības.

Persona, kura saskaras ar vardarbību var noslēgties sevī un neuzdrošināties runāt, izjūtot bailes, ka apkārtējie neuzklausīs, nesapratīs un nosodīs un ka varētu atkārtoti saskarties ar kibervardarbību. Tā rezultātā personai var rasties depresija vai pašnāvnieciskas domas. Kibervardarbības veicējs, realizējot kādu no kibervardarbības veidiem, ievieš personā ne tikai baiļu sajūtu par savu un ģimenes locekļu drošību, bet pārkāpj arī tādas cilvēktiesības kā tiesības uz godu, cieņu, personas neaizskaramību, dzīvību, drošību, diskriminācijas aizliegumu un vīriešu un sieviešu līdztiesību. Tieši tāpēc kibervardarbība ir uzskatāma par būtisku cilvēktiesību pārkāpumu.[12]

Direktīvas priekšlikums bija gaidāms

Eiropas Padomes 2011. gada 11. maija Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu, kas stājās spēkā 2014. gada 1. augustā (turpmāk – Stambulas konvencija), ir pirmais instruments Eiropā, kura mērķis ir novērst ar dzimumu saistītu vardarbību, aizsargāt personu, kura saskārusies ar vardarbību, un sodīt vardarbības veicēju.[13] Eiropas Padome nav Eiropas Savienības institūcija, bet starptautiska organizācija, kura, pieņemot dažādus starptautiskus cilvēktiesību aktus, tai skaitā Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, nodrošina cilvēktiesību, demokrātijas un tiesiskuma ievērošanu un aizsardzību.[14] Eiropas Padome sevi dēvē par vadošo cilvēktiesību organizāciju Eiropā,[15]  un tajā apvienojušās 46 dalībvalstis. Vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis ir ratificējušas Stambulas konvenciju, taču daļa, tostarp Latvija, to joprojām nav ratificējušas.

Tāpat, lai arī Stambulas konvencija ir būtisks instruments vardarbības apkarošanai, tajā nav ietverts konkrēts tiesiskais regulējums, bet gan formulēti dalībvalstīm veicamie uzdevumi, kurus tās īsteno citstarp pieņemot normatīvos tiesību aktus. Stambulas konvencijā arī nav pievērsta īpaša uzmanība ar kibervardarbību saistītām problēmām.[16]

Līdz ar to nepieciešama rīcība arī Eiropas Savienības un tās dalībvalstu līmenī, lai efektīvi cīnītos ar kibervardarbību. Nepieciešams pieņemt tiesību aktus, kas aktualizē kibervardarbības (arī vardarbības bezsaistē) pret sievietēm un meitenēm problēmu un kas ir vērsti uz šīs problēmas apkarošanu.

2019. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kurā pieprasīja Eiropas Komisijai nākamajā Eiropas Dzimumu līdztiesības stratēģijā kā prioritāti iekļaut ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanu (tai skaitā kibervardarbības apkarošanu).[17]  Eiropas Komisija ir atbildīga par jaunu Eiropas Savienības tiesību aktu priekšlikumu izstrādi,[18] taču iepriekš vēl nebija izvirzījusi kibervardarbības apkarošanu kā prioritāti. Eiropas Komisija attiecīgi rīkojās un pirmo reizi kibervardarbības problēmu aktualizēja 2020. gadā, pieņemot Dzimumu līdztiesības stratēģiju 2020.-2025.gadam (turpmāk – Stratēģija), kurā tā norādīja, ka vardarbība tiešsaistē, kas vērsta pret sievietēm, ir kļuvusi plaši izplatīta.[19] Tādējādi kā vienu no Stratēģijas mērķiem Eiropas Komisija izvirzīja kibervardarbības pret sievietēm un meitenēm apkarošanu.[19]  Ar Stratēģijas palīdzību Eiropas Komisija nosaka prioritātes un sasniedzamos mērķus, tomēr stratēģija ir tikai kā vadlīnija, nevis juridisks instruments, ar kura palīdzību apkarot kibervardarbību.

Toties 2021. gada 14. decembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju ar ieteikumiem Eiropas Komisijai par ar dzimumu saistītas vardarbības (tajā skaitā kibervardarbības) apkarošanu (turpmāk – Rezolūcija).[20] Pieņemot rezolūciju, Eiropas Parlaments var prasīt, lai Komisija tam iesniedz atbilstošu likumdošanas priekšlikumu.[21] Vienlaikus rezolūcija ir nesaistoša un Eiropas Komisija var arī priekšlikumu Eiropas Parlamentam neiesniegt.[22] Tomēr Rezolūcija veicināja Eiropas Komisijas rīcību, jo, pieaugot kibervardarbības aktualitātei, bija nepieciešams pieņemt priekšlikumu, kas paredzētu kibervardarbības apkarošanu.

Direktīvas priekšlikums, kas pieņemts 2022. gada 8. martā, ir pirmais priekšlikums tiesību aktam, kas īpaši pievērsīsies ne tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē apkarošanai, bet arī 21. gadsimta vardarbības tiešsaistē – kibervardarbības – apkarošanai.[23] Direktīvas priekšlikums ir neatņemams solis ceļā uz kibervardarbības apkarošanu. Vienlaikus Eiropas Komisija ir norādījusi, ka, ņemot vērā kibervardarbībai raksturīgo pārrobežu dimensiju, dalībvalstu rīcība, rīkojoties individuāli, nebūs pietiekama, lai atrisinātu šo problēmu.[24] Tas vēl vairāk pastiprina Direktīvas priekšlikuma svarīgo nozīmi, akcentējot, kibervardarbības plašo izplatību. Kibervardarbība ir vardarbības veids, kas netiek realizēts vienā konkrētā valstī, bet visā pasaulē. Turklāt, tā kā kibervardarbība notiek tiešsaistē, tā var tikt īstenota pāri valsts robežām. Tieši tāpēc Eiropas Savienībai ir jārīkojas, lai dalībvalstis kopīgiem spēkiem, izvirzot sasniedzamos mērķus, vienojoties kibervardarbību definēt kā noziedzīgu nodarījumu un nosakot vienādus minimālos sodus par šādas vardarbības veikšanu, spētu kibervardarbību apkarot.

Ko Direktīvas priekšlikums paredz?

Direktīvas priekšlikumā Eiropas Komisija skaidro, kas ir kibervardarbība, kādi ir tās veidi un kā to apkarot, veicinot dalībvalstu aktīvu iesaisti. Tajā minēti šādi kibervardarbības veidi, iekļaujot tos direktīvas otrajā nodaļā:

•    Intīmu attēlu, videomateriālu vai citu materiāli publiskošana bez personas atļaujas (7. pants) jeb nesaskaņota pornogrāfija, vēl saukta par atriebības pornogrāfiju.[25] Tā var izpausties kā draudi no vardarbības veicēja par intīmu attēlu, videomateriālu vai citu materiāli publiskošanu, ar nodomu piespiest upuri veikt vai samierināties ar kādu darbību, vai atturēties no tās. Taču sods tiek arī paredzēts par intīmu attēlu, videomateriālu radīšanu, pēc tam tos publiskojot bez personas atļaujas.

•    Kibervajāšana (8. pants). Tā var izpausties kā personas nepārtraukta novērošana bez personas piekrišanas vai juridiskas atļaujas; kā personas persondatu publiskošana citām personām ar mērķi panākt, lai šīs personas radītu upurim fizisku vai būtisku psiholoģisku kaitējumu; kā arī trešās personas pastāvīga iesaistīšanās pret citu personu vērstā draudošā vai iebiedējošā rīcībā. Veicot kādu no šiem nodarījumiem, to var uzskatīt par kibervajāšanu, ja tiek izmantotas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un ja darbība tiek veikta vairākas reizes.

•    Kiberuzmākšanās (9. pants). Tā var izpausties kā negribēti, seksuāli atklāti e-pasti, īsziņas vai tiešsaistes ziņas; nepiedienīgas vai aizskarošas uzrunas sociālajos medijos un citās tērzētavas vietnēs; fiziskas un/vai seksuālas vardarbības draudi, izmantojot e-pastu, īsziņas vai sociālos medijus; naida runa, izteikumi, kuri nomelno, pazemo un aizvaino personu.

•    Kiberkūdīšana (10. pants). Tā var izpausties kā tīša kūdīšana uz vardarbību vai naidu pret personu vai personu grupu. Direktīvas priekšlikumā ir norādīts, ka darbību var uzskatīt par kiberkūdīšanu tikai tādā gadījumā, ja izplatītais saturs nonāk pie citām personām neatkarīgi no satura izplatītāja vai nav nepieciešama satura izplatīta atļauja šāda satura piekļuvei.

Turklāt būtiski, ka šajā kontekstā jāņem vērā tiesības uz vārda brīvību, kas nereti saduras ar citām tiesībām. Proti, būtu jāvērtē, vai potenciālais vardarbības veicējs šādā situācijā ir pārkāpis vārda brīvības robežas.

Direktīvas priekšlikums paredz dažādus pasākumus, lai ne tikai sodītu kibervardarbības veicēju un radītu tiesu iestāžu un tiesībsargājošo iestāžu pieejamību, bet arī paredzētu preventīvo rīcību.

Direktīvas priekšlikuma 12. pantā uzskaitīti sodi par katru no kibervardarbības veidiem, pieļaujot arī izņēmumus, kad sods var būt smagāks. Direktīvas priekšlikumā paredzēta personu aizsardzība un tiesu iestāžu pieejamība, nosakot, ka dalībvalstīm ir jānodrošina personai viegla iespēja ziņot kompetentajām iestādēm par saskarsmi ar kibervardarbību, savukārt tiesas iestādēm aktīvi un atbilstoši jāreaģē uz šāda veida ziņojumiem.

Direktīvas priekšlikuma 25. pants paredz pasākumus konkrētu tiešsaistes materiālu izņemšanai, nosakot dalībvalstīm veikt vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šādu materiālu ātru izņemšanu, kas aizskar personas cilvēktiesības. Turklāt personai tiek paredzēta arī iespēja saņemt konsultācijas par tiesiskās aizsardzības līdzekļiem un pasākumiem, kas saistīti ar tiešsaistes satura dzēšanu. Direktīvas priekšlikuma 31. pantā paredzēts, ka dalībvalstīm jāizveido valsts mēroga visu diennakti pieejamas bezmaksas tālruņa līnijas, kas varētu sniegt konsultācijas personām, kuras saskārušās arī ar kibervardarbību, ievērojot cietušo anonimitāti un konfidencialitātes principu.

Eiropas Komisija norādījusi, ka preventīvie pasākumi it sevišķi attiecas uz kibervardarbību.[26] Tie uzskaitīti Direktīvas priekšlikuma 5. nodaļā, paredzot digitālās pratības attīstīšanu un sabiedrības izpratnes veicināšanu par kibervardarbību. Tāpat paredzēta dažādu speciālistu (speciālistu, kas saskārušies ar kibervardarbībā cietušo personu, prokuroru, advokātu, tiesnešu u.c.) apmācība.

Toties Direktīvas priekšlikuma 44. pants paredz, ka dalībvalstīm reizi piecos gados būtu jāveic izvērtējums par direktīvas darbības jomā ietilpstošo vardarbības veidu izplatību un tendencēm.

Direktīvas priekšlikuma nozīme un regulējuma konkretizācija

Eiropas Sieviešu lobijs, lielākā sieviešu organizācija Eiropas Savienībā, norādīja, ka Eiropas Komisijas pieņemtais Direktīvas priekšlikums iezīmēja vēsturisku un nozīmīgu brīdi, izstrādājot spēcīgu Direktīvas priekšlikumu, lai apkarotu visa veida vardarbību (tai skaitā kibevardarbību) pret sievietēm un meitenēm.[27]  Turklāt Eiropas Komisija, pieņemot Direktīvas priekšlikumu, pēc būtības ir apgājusi to, ka pati Eiropas Savienība un daļa tās dalībvalstīm joprojām nav ratificējušas Stambulas konvenciju,[28] Direktīvas priekšlikumā iekļaujot gandrīz tādu pašu regulējumu kā Stambulas konvencijā. Taču atšķirībā no Stambulas konvencijas, kad Eiropas Savienības dalībvalstis varēja izvēlēties ratificēt to vai nē, tad pieņemot Direktīvas priekšlikumu, Eiropas Savienības dalībvalstīm šādas izvēles iespējas nebūs.

Lai arī Eiropas Savienība faktiski apgāja Stambulas konvencijas ratificēšanas procesu un pārņēma daudzus no Stambulas konvencijas regulējuma noteikumiem, tomēr tai bija iespēja arī šo regulējumu uzlabot. Proti, Direktīvas priekšlikuma regulējumā ietvertie panti par kibervardarbības veidiem lielākoties vērsti uz plaša apmēra gadījumu apkarošanu, neuzsverot, ka arī viena persona var veikt kibervardarbību. Lai gan Eiropas Padome ir norādījusi, ka kibervardarbību var veikt arī bijušais partneris.[29] Personas cilvēktiesības tiktu pārkāptas arī tad, ja kibervardarbību veic viena persona bez trešo personu iesaistes, piemēram, personai privāta ziņojuma veidā citiem nosūtot intīma satura attēlus vai videomateriālus bez materiālos redzamās personas atļaujas.

Vienlaikus jāņem vērā, ka Direktīvas priekšlikums regulē tikai tādus kibervardarbības gadījumus, par kuriem piemērojama kriminālatbildība. Taču ne visi pārkāpumi ir tik smagi, lai tie būtu uzskatāmi par noziedzīgiem nodarījumiem, jo par prettiesiskiem nodarījumiem, kas ir mazāk bīstami nekā noziedzīgs nodarījums, var piemērot administratīvo vai civiltiesisko atbildību. Tā, piemēram, tādas naida runas izplatīšana, kurā ir ietverta publiska naida, vardarbības vai diskriminācijas kurināšana, seksistiski draudi un apvainojumi, būtu atzīstama par noziedzīgu nodarījumu. Tomēr naida runa var arī nesasniegt tādu smaguma pakāpi, lai par to tiktu piemērota kriminālatbildība.  Tomēr, ja pat aizvainojošie izteikumi nav tik nopietni, lai tiktu atzīti par naida runu vai tādu izteiksmes līdzekli, kas uzskatāms kā noziedzīgs nodarījums, tos var uztvert kā goda un cieņas aizskarošus izteikumus.[30] Taču Direktīvas priekšlikums šādus gadījumus atstāj neregulētus.

Kas notiks tālāk?

Par tālāku Eiropas Komisijas Direktīvas priekšlikuma apstiprināšanu vai noraidīšanu jālemj Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei. Eiropas Parlaments, saņemot priekšlikumu, neveic grozījumus, bet tikai piedāvā savu redakciju vai pilnībā piekrīt Eiropas Komisijas priekšlikuma piedāvātajai redakcijai. Pēc tam vārds tiktu dots Eiropas Savienības Padomei. Eiropas Parlaments var arī priekšlikumu pilnībā noraidīt, kas nozīmētu, ka turpmākas diskusijas par priekšlikumu nevarētu notikt.[31] Tomēr, tā kā Eiropas Parlaments pieņēma Rezolūciju par ar dzimumu saistītas vardarbības apkarošanu, var secināt, ka Eiropas Parlaments ir ieinteresēts, lai šāds tiesību akts Eiropas Savienības tiesiskajā telpā tiktu pieņemts.

Direktīvas uzliek dalībvalstīm saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt īstenošanas formas un metodes.[32] Tas nozīmē, ka, ja direktīva tiek pieņemta, arī Latvijai būtu pienākums ieviest to noteiktā termiņā, izraugoties piemērotākās īstenošanas formas un metodes.

Skaidrs, ka Direktīvas priekšlikums var netikt pieņemts tik ātri un attiecīgi integrēts tiesību sistēmā, jo Direktīvas priekšlikums var tikt izskatīts vairākos lasījumos, ja Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome nespēj uzreiz vienoties par galīgo Direktīvas priekšlikuma versiju. Turklāt parasti direktīvas ieviešanas termiņš ir 2 gadi.[33] Tomēr tas nenozīmē, ka dalībvalstis nevar rīkoties jau šobrīd. Proti, izmantojot Direktīvas priekšlikumu, dalībvalstis jau šobrīd var noteikt kriminālatbildību par kibervardarbības veikšanu. Tāpat valstis var ieviest izmeklēšanas iestāžu darbinieku apmācību programmas, lai veicinātu izpratni par kibervardarbības sekām un kā rīkoties situācijās, kad persona ziņo par saskarsmi ar kibervardarbību. Turklāt būtiski veicināt arī sabiedrības izpratni par to, cik bīstama ir kibertelpa un kā rīkoties gadījumos, kad nākas saskarties ar kādu no kibervardarbības veidiem.

Raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild raksta autors saskaņā ar Cilvēktiesības.info lietošanas noteikumiem.

Hannelora Voiciša ieguvusi otro vietu Cilvēktiesības.info un tiesībsarga rīkotajā rakstu konkursā “Ļauj cilvēktiesībām runāt”.