Mūsu kolēģe – vadošā partnere Baltijā Eva Berlaus – viesojās žurnāla IEVA diskusijā, kurā kopā ar citām savas jomas profesionālēm, kas karjerā guvušas ievērojamus panākumus, diskutēja par to, vai Latvijā pastāv profesionālie “stikla griesti”.

Lai arī dati liecina, ka vidējā un augstākā līmeņa vadītāju amatos sieviešu ir daudz – 46 %, tomēr cik daudz sieviešu zinām kā lielo uzņēmumu valdes priekšsēdētājas? Cik atbalstoša kā sabiedrība esam vadītājai sievietei? Vai eksistē dubultie standarti, liekot sievietei par savu vietu profesionālajā vidē cīnīties pamatīgāk un vērtējot viņu daudz skrupulozāk nekā vīrieti?

Diskusijā piedalījās:

EVA BERLAUS, zvērināta advokāte, starptautiskā advokātu biroja Sorainen vadošā partnere Baltijā

LIGA MEŅĢELSONE, Sarkanā Krusta Latvijas pārstāvniecības prezidente, bijusī veselības ministre, bijusī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore

IEVA TETERE, SEB bankas valdes priekšsēdētāja, Latvijas Finanšu nozares asociācijas padomes locekle

Diskusiju vadīja žurnāliste ILZE ANNA VĪTOLA

Šeit dažas no mūsu kolēģes izteiktajām atziņām:

  • “Studiju noslēgumā apzināti izlēmu veidot karjeru. Esmu augusi sešu bērnu ģimenē, tētis skolotājs, mamma strādāja valsts iestādē – nebija citu iespēju, nācās kļūt patstāvīgai.”
  • “Man bija trīsdesmit trīs gadi, kad kļuvu par Sorainen vadošo partneri Latvijā. Aizbraucu uz firmas pirmo Eiropas vadošo partneru pasākumu, mazliet nokavējos, veru durvis, un tur – ap simts kungiem sirmām galvām, un es kā vienīgā dāma. Man šķiet, lielākā daļa domāja, ka esmu sekretāre. Tādā situācijā saproti – lai tevi ņemtu par pilnu, jāpapūlas vairāk nekā jebkuram kungam.”
  • “Es strādāju ar darījumiem: uzņēmumu pirkšana, pārdošana. Pirms divdesmit gadiem, kad sāku to darīt, otrā pusē bija vieni vienīgi vīrieši, lielākoties gadus divdesmit vecāki par mani. Pirmās sapulces pagāja, viņiem mani skenējot, un pēc tam nevienam nekas vairs nebija jāpierāda, bet tas nozīmē, ka neatļauj sev nevienu kļūdu. Citādi pateiks: to meitenīti varbūt nākamreiz nesūtiet.”
  • “Stikla griesti manā izpratnē ir tas, ka profesionāli nevaram sasniegt kādu amatu tāpēc, ka esam sievietes. Taču karjeras izaugsme var arī nebūt saistīta ar stikla griestiem. Bijuši mirkļi, kad pārņem sajūta – pieprasu sev vietu, kas dāmām nepienākas. Tā bija brīdī, kad kļuvu par uzņēmuma vadošo partneri Latvijā. Jauna, ar mazu bērnu, plānoju vēl otru bērnu, un vienīgā sieviete šajā pasaules daļā, vadot tik lielu advokātu biroju. Sajūta, ka laužos uz priekšu. Daudz bijis atkarīgs no manas pašpārliecinātības, kā sevi uztveru un novērtēju. Kad iemācies sevi novērtēt un nodot šo pārliecību citiem, tad arī kļūst vieglāk.”

Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnāla IEVA jaunākajā numurā.