2023.gada nogalē Senāts pieņēma spriedumu lietā, kurā tika skatīti divi būtiski jautājumi – Valsts ieņēmumu dienesta vadlīniju piemērojamība un pienākums noskaidrot biedrības patieso labuma guvēju. Šajā rakstā skaidrojam Senāta analizētos jautājumus un secinājumus.

Raksta autors: Edvīns Draba, SIA “Sorainen ZAB”, vecākais jurists

Līdzautors: Kristers Pētersons, SIA “Sorainen ZAB” jurista palīgs.

Lietas būtība

Senāts 2023.gada 28.decembrī pieņēma spriedumu lietā SKA-169/2023, kurā Valsts ieņēmumu dienests (VID) veica Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (NIL likums) prasību izpildes pārbaudi grāmatvedības ārpakalpojumu sniedzējai. Pārbaudes rezultātā VID konstatēja vairākus NIL likuma pārkāpumus un personai piemēroja soda naudu 1000 eiro apmērā.

Konkrētajā lietā strīds radās par divu dažādu VID izdoto vadlīniju piemērošanu:

  • 2019.gada 10.oktobra ar rīkojumu Nr.456 apstiprinātās vadlīnijas “Sankciju noteikšanas vadlīnijas par Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas Legalizācijas novēršanas likuma un Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likuma pārkāpumiem Valsts ieņēmumu dienesta uzraudzībā esošajiem likuma subjektiem”;
  • “Vadlīnijas Valsts ieņēmumu dienesta uzraugāmajiem Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas legalizācijas novēršanas likuma subjektiem”.

VID personai maksājamās soda naudas apmēru noteica atbilstoši vadlīnijām Nr.456. Persona VID lēmumu apstrīdēja, norādot, ka šīs vadlīnijas ir VID iekšējs dokuments un nav atzīstamas par tiesību avotu.

Persona vērsās Administratīvajā apgabaltiesā ar pieteikumu par lēmuma atcelšanu. Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja un, pamatojoties uz personas kasācijas sūdzību, lieta tālāk nonāca Senātā.

VID izdotās vadlīnijas un to piemērošana

Saskaņā ar NIL likuma 46.panta 1.daļas 2.punktu NIL likuma uzraudzības un kontroles institūcijām, tostarp VID, ir pienākums izstrādāt vadlīnijas jautājumos, kas saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanu.

Šeit ir jānorāda, ka vadlīnijas privātpersonām nav saistošas pašas par sevi, kā, piemēram, likumi vai Ministru kabineta (MK) noteikumi. Tomēr tās ir saistošas pašai iestādei, kura tās izdevusi, tas nozīmē, ka VID, veicot savas uzraudzības funkcijas, ir pienākums ņemt vērā arī attiecināmajās vadlīnijās norādīto.

Likumu teksti tiek rakstīti abstrakti, tā, lai tos varētu piemērot plašākam situāciju lokam, tādā veidā pilnīgi noregulējot konkrēto jautājumu. Tomēr praksē šīs abstrakti uzrakstītās likuma normas nākas attiecināt uz konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem, kur tad potenciāli rodas nepieciešamība precizēt, kā tad šī konkrētā likuma norma tiks piemērota. Tieši tad vadlīnijas var izrādīties noderīgas.

Pēc savas būtības vadlīnijas ir tiesību palīgavots, tātad to primārais mērķis ir palīdzēt piemērot citus normatīvos tiesību aktus, piemēram, likumus vai MK noteikumus. Kā norāda Senāts attiecībā uz vadlīnijām Nr.456, VID kā uzraudzības un kontroles institūcijai ir piešķirta plaša rīcības brīvība par NIL likuma pārkāpumiem katrā konkrētajā gadījumā noteikt likuma subjektam piemērojamo sankciju vai uzraudzības pasākumu veidu un apmēru. Spriedumā teikts: “Vadlīnijas Nr.456 ir izstrādātas, lai nodrošinātu vienlīdzīgu sankciju piemērošanu, un vadlīnijas sašaurina dienesta rīcības brīvību sankciju piemērošanā. Tās ir saistošas pašai iestādei, nevis privātpersonai, un tās nosaka detalizētākus kritērijus piemērojamo sankciju veida un apmēra noteikšanai noteiktajos apstākļos. Tās arī veicina soda noteikšanas procesa lielāku caurskatāmību un vienveidīgu praksi, kas vērsta uz konkrētu mērķi – nodrošināt privātpersonu tiesību un vienlīdzības principa ievērošanu.”

Tātad vadlīnijas vērstas uz to, lai nodrošinātu ārējo tiesību normu – NIL likuma – vienveidīgu un paredzamu piemērošanu un privātpersonu tiesību ievērošanu.

Ar pilno rakstu varat iepazīties šeit.