Deleģēšanas līgums ir būtisks juridisks instruments valsts pārvaldes uzdevumu efektīvai izpildei, nododot noteiktus publiskas personas vai tās iestādes kompetencē esošus uzdevumus privātpersonai vai citai publiskai personai. Apskatām deleģēšanas līguma juridiskos un praktiskos aspektus, sniedzot ieskatu tā būtībā, nosacījumos un piemērošanas gadījumos.

Raksta autors: Reinis Papulis, SIA “Sorainen ZAB”, zvērināts advokāts

līdzautore: Patrīcija Utināne, SIA “Sorainen ZAB” jurista palīdze.

Deleģēšanas līgumu slēgšanas pamatmērķis ir uzlabot pārvaldes funkciju izpildes efektivitāti, nodrošinot, ka uzdevumi tiek veikti augstākā kvalitātē un ar mazākiem resursiem.

Kad to ir iespējams un ieteicams izmantot?

Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 40.panta 2.daļai pārvaldes uzdevumu privātpersonai var deleģēt ar līgumu tikai tad, ja tas tieši paredzēts ārējā normatīvajā aktā. Tādēļ pirmais solis ir pārliecināties, ka normatīvie akti vispār pieļauj konkrētā pārvaldes uzdevuma deleģēšanu, slēdzot deleģēšanas līgumu ar privātpersonu.

Pēc būtības deleģēšanas līgums ir publisko tiesību līgums. Senāts 2023.gada 13.septembra lēmumā lietā SKA-79/2023 secinājis, ka, lai nošķirtu publisko tiesību līgumu no privāttiesiska līguma, izšķirošais ir līguma priekšmets, kam jābūt publisko tiesību jomā, kā arī līguma kopējais raksturs un tajā ietvertie svarīgākie punkti. Būtiski ir arī novērtēt līguma mērķi, jo publisko tiesību līgumu mērķis ir efektīva valsts pārvaldes funkciju veikšana un sabiedrības labuma nodrošināšana. Jāsaprot, vai pastāv cieša saistība ar publisko tiesību normām un pienākumiem. Uzsverams, ka publiska persona var deleģēt tikai tādu pārvaldes uzdevumu, kas ir tās vai tās iestādes kompetencē, tātad – pārdeleģēšana nav iespējama. Deleģējot uzdevumus, par funkcijas izpildi kopumā atbild attiecīgā publiskā persona. Tādēļ otrais solis ir izvērtēt, vai plānotā deleģēšanas līguma priekšmets ir publisko tiesību jomā un vai tas ietilpst konkrētās publiskās personas vai tās iestādes kompetencē.

Trešais solis ir pārliecināties, ka konkrētā pārvaldes uzdevuma deleģēšana nav tieši aizliegta. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 41.panta 2.daļā ir noteikti tādi pārvaldes uzdevumi, kurus vispār nevar deleģēt, piemēram, publisku personu budžeta apstiprināšana, iestāžu un pārvaldes amatpersonu uzraudzība u.c. Savukārt šī paša panta 3.daļā ir noteikti uzdevumi, kurus nevar deleģēt tieši privātpersonai, piemēram, Latvijas pārstāvību ekonomiskajās, militārajās un politiskajās savienībās un to institūcijās, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā.

Visbeidzot, ceturtais solis, lemjot par deleģēšanas līguma noslēgšanu, ir paturēt prātā, ka deleģēšanas pamatmērķis ir paaugstināt pārvaldes uzdevumu izpildes efektivitāti. Uzdevumu deleģēšana citai personai ir pieļaujama tikai tad, ja tā spēj šo uzdevumu veikt efektīvāk. Savukārt, izvērtējot efektivitāti, nepietiek tikai ar kvantitatīviem rādītājiem, piemēram, ieguldītajiem resursiem un sasniegtajiem rezultātiem, bet jāņem vērā arī kvalitatīvie rādītāji.

Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.