Līgums par preču izplatīšanu ir vienošanās starp divām vai vairāk pusēm, kas nosaka preču izplatīšanas noteikumus un nosacījumus. Šis līguma veids ir plaši izplatīts pasaulē, tomēr vēl aizvien iesaistītajām pusēm ir daudz neskaidru jautājumu. Apskatām, kas ir šī līguma galvenie elementi, kuri normatīvie akti to regulē un kā šis līguma veids atšķiras no citiem.

Izplatīšanas līgums

Izplatīšanas līgums ir preču vai pakalpojumu pārdošanas līgums, kas tiek noslēgts starp ražotāju/piegādātāju un izplatītāju/tirgotāju. Šis līgums parasti ietver noteikumus par preču piegādi, cenu veidošanas nosacījumus, izplatīšanas teritoriju un/vai klientu loku, kā arī reklāmas un mārketinga stratēģiju.

Izplatīšanas līgumiem var būt dažādi veidi:

  • ekskluzīvie līgumi, kuros piegādātājs apņemas pārdot savas preces tikai vienam izplatītājam, nododot ekskluzīvas tiesības tās izplatīt konkrētā teritorijā vai konkrētai klientu kategorijai;
  • neekskluzīvie līgumi, kuros ražotājs ierobežo izplatītāju skaitu, izmantojot noteiktus kritērijus, lai atlasītu izplatītājus, kuri var piedalīties konkrētā izplatīšanas tīklā. Šie līgumi ierobežo pilnvaroto izplatītāju tirdzniecības iespējas, aizliedzot pārdot preci/pakalpojumu nepilnvarotiem izplatītājiem – preces var tikt pārdotas tikai citiem pilnvarotajiem izplatītājiem un galapatērētājiem.

Komercaģenta līgums

Izplatīšanas līgums ir līdzīgs komercaģenta līgumam, taču tiem ir noteiktas atšķirības. Noslēdzot izplatīšanas līgumu, ražotājs sagaida, ka izplatītājs pārdos vai izplatīs ražotāja produktus noteiktajā teritorijā savā vārdā. Līdz ar to izplatītājs ir līgumslēdzējs, nevis preču īpašnieks, lai arī uzglabā preces savās noliktavās vai uzņēmuma telpās.

Savukārt komercaģenta līgums tiek slēgts starp ražotāju/piegādātāju un komercaģentu. Šajā līgumā tiek noteikts, ka aģents darbojas kā starpnieks, kas pārstāv ražotāju, lai veicinātu darījumus ar trešajām pusēm, piemēram, klientu vai pircēju. Komercaģents slēdz darījumus ražotāja vai piegādātāja vārdā.

Komercaģenta līgums neietver nosacījumus par:

  • preču piegādi;
  • cenu noteikšanu;
  • preču uzglabāšanu.

Šīs līgumu atšķirības ir būtiskas attiecībā uz līguma būtību un juridisko raksturu. Izplatīšanas līgums ir saistīts ar preču izplatīšanu un pārdošanu, savukārt komercaģenta līgums – ar aģenta vai starpnieka darbību, lai veicinātu darījumus. Lai izvēlētos uzņēmuma vajadzībām atbilstošāko līguma veidu, jāzina līgumu veidu atšķirības un tiesību normas, kas regulē līgumu darbību, jo tas palīdz izvairīties no kļūdām.

Kādas likuma normas piemērot?

Komerclikumā (KL) tiek regulēts tikai komercaģenta līgums, savukārt Civillikumā (CL) ir ietverts regulējums par preču piegādes līgumiem, kas regulē vienkāršus un vienreizējus darījumus, nevis ilgtermiņa, ko paredz izplatīšanas līgumi.

Līdz ar to secināms, ka uz izplatīšanas līgumiem attiecas tikai CL noteikumi, kas piemērojami visiem līgumiem. Ņemot vērā, ka Latvijā nav specifiska izplatīšanas līguma regulējuma, būtiski izstrādāt precīzu un detalizētu pušu vajadzībām atbilstošu līgumu.

Izplatīšanas līgumiem var piemērot arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvenciju par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem, ja puses ir no dažādām valstīm. Konvenciju var piemērot automātiski, ja izpildās tās nosacījumi un puses vienojušās, ka konvencija regulē noslēgto līgumu.
Lai konvenciju varētu piemērot, skaidri jādefinē līguma priekšmets – tam ir jābūt ietvertam konvencijas tvērumā. Praksē tiesas lielākoties ir izvēlējušās nepiemērot konvenciju, jo izplatamā prece nav pietiekami detalizēti noteikta vai arī līgumā nav ietverta cena un daudzums.

Līdz ar to, ja puses ir vienojušās tieši par Latvijas likuma piemērošanu, tām ir jāgādā par to, lai līguma noteikumi ir pietiekami skaidri un nepārprotami.

Par piemērotāko likumu ieteicams vienoties, lai nerastos lieki pārpratumi situācijās, kad caur kolīziju normām var nonākt pie iepriekš negaidīta rezultāta.

Kas jāiekļauj līgumā?

Slēdzot izplatīšanas līgumu, pusēm obligāti jāvienojas par tā saturu un sastāvdaļām. Līgumā ir precīzi jānorāda:

  • izplatāmās preces un/vai pakalpojumi;
  • preču un/vai pakalpojumu izplatīšanas teritorija;
  • cenu noteikšanas princips;
  • noteikumi par maksājumiem;
  • sodi par pārkāpumiem;
  • nodrošinājumi;
  • kompensācijas nosacījumi.

Papildus jānosaka mārketinga pasākumi, kas nepieciešami veiksmīgai izplatīšanai, kā arī skaidri jānodefinē piegādes nosacījumi. Tikpat svarīgi vienoties par pasūtījuma veikšanas un apstrādes kārtību un risku vadību.

Līdzīgi kā citiem līgumiem arī slēdzot izplatīšanas līgumu, ir jāvienojas par tā termiņu, strīdu risināšanu un piemērojamo likumu. Izplatīšanas līgums ir jāsastāda atbilstoši konkrētajai nozarei, kurā darbojas abas puses. Svarīgi iekļaut līgumā visus būtiskos aspektus, ievērojot konkrētās nozares labo praksi un biznesa stratēģiju. Šāda pieeja ļauj mazināt ar izplatīšanas līgumu sasaistītos riskus, piemēram, līguma neizpildi, kā arī tiek mazināts ražotāja risks, ka izplatītājs nevarēs veiksmīgi pārdot ražotāja produkciju.

Pušu intereses

Nereti izplatīšanas līgumā netiek iekļauti praktiski aspekti un garantijas, jo tiek izmantotas standarta līgumu veidnes, kurās nav iekļautas iesaistīto pušu vajadzības un vēlmes. Ņemot vērā, ka izplatīšanas līgumos iesaistīto izplatītāju skaits ir ierobežots, papildus jāvērtē izplatītāja spēja efektīvi pārvaldīt preču izplatīšanu norādītajā teritorijā. Savukārt ražotājam jāvērtē izplatītāja ekonomiskie rādītāji, lai izvērtētu tā atbilstību vēlamajam pārdošanas apjomam.

Lai izvēlētos uzņēmuma vajadzībām atbilstošāko līguma veidu, jāzina līgumu veidu atšķirības un tiesību normas, kas regulē līgumu darbību, jo tas palīdz izvairīties no kļūdām.

Potenciālajam izplatītājam ekskluzīvā līgumā, kas darbojies ierobežotā reģionā, jāsaprot, vai varēs sasniegt pārdošanas mērķus, ja tam tiek uzticēta ievērojami lielāka teritorija vai klientu bāze. Runājot par izplatīšanas tiesību piešķiršanu noteiktā teritorijā, jāpiebilst, ka ražotāji saskaras ar izvēli piešķirt ekskluzīvas tiesības vienam vai vairākiem izplatītājiem. Ņemot vērā investīcijas un izejas iespējas, ir jāveic visaptveroša potenciālā izplatītāja spēju izvērtēšana, lai noteiktu, vai ir jāpiešķir ekskluzīvas tiesības. Pieņemot lēmumu par izplatītāju skaitu un veidu, kā arī saistītajām prasībām un pienākumiem, jāņem vērā dažādie konkurences tiesību ierobežojumi.

Konkurences tiesību ierobežojumi

Lai gan Latvijā izplatīšanas līgumiem nav viena konkrēta regulējuma, Eiropas Savienībā ir dažādi ierobežojumi konkurences aizsargāšanai, līdz ar to būtu jāņem vērā regula 2022/720 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 3.punkta piemērošanu vertikālo nolīgumu un saskaņotu darbību kategorijām.

Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 1.punkts aizliedz nolīgumus, kas ierobežo konkurenci. Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 3.punktā noteikts izņēmums aizliegtajam nolīgumam, kas palīdz uzlabot preču ražošanu vai izplatīšanu vai veicina tehnisku vai saimniecisku attīstību, vienlaikus ļaujot patērētājiem baudīt pienācīgu daļu no iegūtajiem labumiem.

Līgumi starp struktūrām, kas darbojas dažādos piegādes ķēdes līmeņos (piemēram, ražotāju un izplatītāju), tiek saukti par vertikāliem līgumiem. Konkurences tiesībās jau sen ir noteikts, ka vertikālajiem līgumiem var piemērot Līguma par Eiropas Savienības darbību 101.panta 3.punkta atbrīvojumu.

Atbilstoši regulai 2022/720 automātiski tiek piešķirts “drošības zonas” atbrīvojums vertikālām vienošanām, kas atbilst noteiktiem kritērijiem, proti:

  • katrai no pusēm ir tirgus daļa, kas ir mazāka par 30%;
  • vienošanās neietver stingrus ierobežojumus.

Regula 2022/720 neparedz atbrīvojumus tādiem vertikālajiem nolīgumiem, kurus noslēdz piegādātājs vai pircējs, kura tirgus daļa pārsniedz 30%, kā arī tādiem nolīgumiem, kas ietver ierobežojumus, kuri varētu ierobežot konkurenci un kaitēt patērētājiem vai kuri nav obligāti vajadzīgi efektivitātes pieaugumam. Atbrīvojums neattiecas uz noteiktiem ierobežojumiem, piemēram, minimālajām un fiksētajām tālākpārdošanas cenām, noteiktu veidu teritoriālo aizsardzību, tai skaitā liegumu efektīvi izmantot internetu pārdošanai, vai noteiktiem tiešsaistes reklāmas ierobežojumiem.

Līguma izbeigšanas riski

Nereti līgumos nav ietverti noteikumi par līguma izbeigšanu vai priekšnoteikumi (piemēram, ierosināts maksātnespējas process, viena no pusēm likvidēta), kuriem jāizpildās, lai līgumu atzītu par izbeigtu. Situācijās, kad ir veikts līguma pārkāpums un uzņēmumi nav ieinteresēti garos tiesiskajos strīdos, līgumā konkrēti jānosaka līguma izbeigšanas iemesli – termiņa pārkāpums, brīvprātīga paziņojuma par līguma izbeigšanu iesniegšana, lai neveidotos strīdi, kas var ievilkties gadu ilgos tiesiskajos strīdos. Šādas tiesības vienmēr ir ieteicams paredzēt abām līguma pusēm.

Līguma izbeigšanas iespējas nevajadzētu ierobežot, piemēram, ietverot automātisku līguma pagarināšanu, kas neļauj pusēm adaptēties tirgus situācijai vai izbeigt līgumu, pamatojoties uz to, ka viena puse nepienācīgi pilda savus pienākumus. Tāpat ieteicams nodrošināt pārejas periodu, gadījumā ja ir jāmeklē jauns izplatītājs un/vai piegādātājs.

Zaudējumu risks

Praksē pastāv liels risks saistībā ar izplatītāja kompensāciju, jo likums tieši nenosaka, ka izplatītājam pienāktos jebkāda veida kompensācija, ka arī neparedz tās apmēru. Līdzīgi kā komercaģenta tiesiskajās attiecībās vajadzētu paredzēt, ka, negaidot izbeidzot sadarbību ar izplatītāju, var rasties zaudējumi no veiktajiem ieguldījumiem, par ko pienāktos kompensācija.

Komerclikumā tiek regulēts tikai komercaģenta līgums, savukārt Civillikumā ir ietverts regulējums par preču piegādes līgumiem, kas regulē vienkāršus un vienreizējus darījumus, nevis ilgtermiņa, ko paredz izplatīšanas līgumi.

Piemēram, ja izplatītājs veic investīcijas preces pārdošanas pasākumiem par saviem līdzekļiem, palielinot piegādātāja klientu bāzi, paļaujoties uz to, ka investīcijas varēs atpelnīt, taču līdz ar līguma izbeigšanu izplatītajam ir liegta iespēja pieprasīt atlīdzināt zaudējumus, viņam ir tiesības prasīt kompensāciju. Ja līgumā nav noteikts citādi, tad šādi zaudējumi būtu atlīdzināmi, ievērojot vispārīgos CL zaudējumu atlīdzības principus.

Lai nodrošinātu maksimālu tiesisku aizsardzību un atbilstošu risinājumu gan ražotājam, gan izplatītājam, izvēloties slēgt izplatīšanas līgumu,, nepieciešams līgumā iekļaut pēc iespējas skaidrākus noteikumus, kas regulēs šo sadarbības attiecību veidu, neaizmirstot arī par noteikumiem, kas attieksies uz sadarbības izbeigšanu un dzīvi pēc tās.