Lai gan šobrīd konkurences tiesību joma ir stingri reglamentēta un uzraudzības iestādes ir tiesīgas piemērot apjomīgus sodus, konkurences tiesību pārkāpumi dažādās to izpausmēs tomēr notiek salīdzinoši bieži. Kādā kārtībā risināmas šādas kategorijas zaudējumu lietas, kā aprēķināt un pierādīt radītos zaudējumus konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, kā arī, kāda loma šajā procesā ir Konkurences padomes (KP) jaunajām funkcijām – palīdzības sniegšanai publiskajiem pasūtītājiem zaudējumu apzināšanā un aprēķināšanā.
Raksta autore: Ieva Andersone, SIA “Sorainen ZAB”, partnere, zvērināta advokāte
Līdzautors: Reinis Papulis, SIA “ZAB ” zvērināts
No konkurences tiesību pārkāpuma izrietoša negatīva ietekme var būt novērtējama zaudējumu formā, un jau šobrīd ir pieejami juridiski instrumenti to pierādīšanai un aprēķināšanai. Taču vienlaikus praksē ir redzams, ka no konkurences pārkāpuma cietušās personas salīdzinoši kūtri
Kā risināmas konkurences zaudējumu lietas
Saskaņā ar Konkurences likumu (KL) “konkurences tiesību pārkāpums” ir vai nu KL vai Līguma par Eiropas Savienības darbību (101. vai 102.pants) pārkāpums. Persona, kura tā dēļ cietusi zaudējumus, var prasīt un saņemt zaudējumu atlīdzību no pārkāpēja.
Būtiski, ka šāds prasījums aptver ne tikai zaudējumus, kas tieši aprēķināti konkurences tiesību pārkāpuma rezultātā, bet ietver arī atrauto peļņu un procentus no zaudējumu rašanās dienas līdz pat atlīdzības samaksas dienai. Likumdevējs šādu tvērumu ir noteicis apzināti, lai nodrošinātu pēc iespējas tādu stāvokli, kāds būtu bijis bez konkrētā pārkāpuma.
Pati prasība par konkurences tiesību pārkāpumā radīto zaudējumu piedziņu ir ceļama Ekonomisko lietu tiesā un tā tiek izskatīta Civilprocesa likumā (CPL) noteiktajā kārtībā.
Pierādīšanas pienākums
Lai gan vispārīgi CPL nosaka, ka prasītājam ir pienākums pierādīt savu prasību, kas šajā ziņā izpaustos kā pienākums pierādīt konkurences tiesību pārkāpumu un zaudējumu apmēru, likumdevējs, jau laicīgi apzinoties iespējamās pierādīšanas grūtības šādās lietās, ir noteicis arī virkni atkāpju no šī vispārīgā principa. Tās visas ir formulētas galvenokārt CPL 30.6 nodaļā un KL 21.pantā.
Proti, CPL 250.66pantā ietvertas tiesas tiesības pieprasīt pierādījumus no dažādām personām, kuru rīcībā tie objektīvi varētu būt, tostarp arī no KP. Savukārt CPL 250.67pantā noteikti dažādi ierobežojumi pierādījumu izprasīšanai, piemēram, attiecībā uz tiem tirgus dalībniekiem, kuri piedalījušies iecietības programmā vai slēguši izlīgumu ar KP. Attiecīgi ir secināms, ka likumdevējs ir noteicis atkāpes no civilprocesa pamatprincipa – sacīkstes principa, paredzot tiesas aktīvu iesaisti pierādījumu iegūšanas procesā.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties šeit.
