Tiesāšanās bieži vien ir ilgs, dārgs un riskants process, jo īpaši fiziskām personām un vidējiem vai maziem uzņēmumiem. Finansiālie apsvērumi ir viens no noteicošajiem aspektiem tiesvedības uzsākšanai, tikai pēc tam ir tādas kategorijas kā taisnīgums, tiesību aizsardzība, piekļuve tiesai un tamlīdzīgi. Šo problēmu daudzās valstīs risina trešās personas finansējums tiesvedībai, kas Latvijas praksē tiek izmantots reti.

Raksta autors: Valts Nerets, SIA “Sorainen ZAB”, partneris, zvērināts advokāts
Līdzautors: Kristers Pētersons, SIA “Sorainen ZAB” jurista palīgs

Bieži vien pirms strīda uzsākšanas tiesā vai šķīrējtiesā vispirms tiek noskaidrots, vai oponentam būs manta vai līdzekļi, pret ko vērst piedziņu, un vai potenciālais prasītājs ir gatavs ieguldīt līdzekļus tiesvedībā.

Priekšrocības un trūkumi

Trešās personas finansējums tiesvedībai jeb third-party funding ir process, kurā ar tiesvedību nesaistīta persona (parasti uzņēmums vai individuāls investors) nodrošina finanšu līdzekļus prasītājam tiesvedības izdevumu segšanai (piemēram, valsts nodevas apmaksai, advokāta izdevumiem). Būtiskākā priekšrocība trešās personas finansējumam – prasības iesniedzējam nav jāsedz visi ar tiesvedību saistītie izdevumi. Turklāt nelabvēlīga sprieduma gadījumā prasības iesniedzējam saņemtais finansējums nav jāatmaksā.

Starp būtiskākajiem trūkumiem minams tas, ka bieži vien šis koncepts ir kritizēts kā nesamērīgs, jo finansētāju atlīdzības summas ir ievērojamas – parasti no 20% līdz 50% no prasības iesniedzējam labvēlīga sprieduma summas. Tāpat finansētājs var sākt censties kontrolēt tiesvedību un rīkoties savās interesēs, pieprasot konkrētu lietas iznākumu (piemēram, uzstāt uz prasības iesniedzējam neizdevīgu izlīgumu, iebilst sprieduma pārsūdzēšanai).

Visbeidzot, lai kāda trešā persona būtu gatava investēt finanšu līdzekļus, tai jāspēj “redzēt” arī potenciālo ieguvumu jeb peļņu, ko tā varētu saņemt labvēlīga sprieduma gadījumā. Tieši šo iemelsu dēļ pārsvarā tiek finansēts tikai neliels daudzums tiesvedību, kur potenciālā peļņa ir tik liela, ka investori ir gatavi uzņemties risku. No finansētāja perspektīvas tas ir ārkārtīgi riskants ieguldījums, jo prognozēt, kad un kāds būs tiesvedības iznākums, pārsvarā ir neiespējami. Turklāt, pat saņemot prasības iesniedzējam labvēlīgu spriedumu, nav garantēts, ka no atbildētāja izdosies piedzīt visus spriedumā norādītos vai vispār jebkādus finanšu līdzekļus.

Īpaši izplatīta prakse piesaistīt trešās personas finansējumu ir ieguldījumu strīdu šķīrējtiesas lietās, kur prasības summas sasniedz pat vairākus miljardus eiro. Tā kā Latvijas tiesu praksē ir maz lietu ar prasībām kaut vai miljona eiro apmērā, Latvijā trešo personu finansējums tiesvedībām praksē netiek izmantots. Tomēr tirgum attīstoties, Baltijas reģionā parādās piedāvājums arī mazu tiesvedību finansēšanai.

Finansējumu tiesvedībai regulēs

Eiropas Savienības (ES) līmenī nav saskaņota regulējuma trešo personu finansējuma tiesvedībām, atstājot to dalībvalstu ziņā. Trešo personu finansējums ir izplatīts, piemēram, Nīderlandē, Vācijā un Francijā. Savukārt Latvijā trešās personas finansējums tiesvedībai nav regulēts. Procesuālās normas gan neaizliedz prasības iesniedzējam segt tiesvedības izdevumus no citu personu līdzekļiem. Tāpēc atbilstoši līguma brīvības principam persona drīkst slēgt līgumus par tiesvedības finansēšanu, un to noteikumi paliek pašu pušu ziņā. Tādēļ, lai nodrošinātu harmonizētu regulējumu visā ES, 2022.gada septembrī Eiropas Komisija (EK) ir sagatavojusi priekšlikumu direktīvai par atbildīgu privāto finansējumu tiesvedībai.

Vērts norādīt, ka dalībvalstīm tiek paredzēta brīvība izvēlēties, vai tās vēlas atļaut savā valstī finansēt tiesvedības trešajām personām. Respektīvi, ja dalībvalsts izvēlas neatļaut šādu iespēju, tad direktīvā ietvertais regulējums uz konkrēto dalībvalsti neattieksies. Ievērojot to, ka vismaz līdz šim Latvijā šādi aizliegumi normatīvajos aktos nav paredzēti, ir pamats domāt, ka direktīvas priekšlikumā ietvertais regulējums varētu tikt pieņemts un piemērots arī Latvijā.

Galvenie direktīvas priekšlikumi

Prasības finansētājam

Lai finansētājs varētu sniegt šāda veida pakalpojumus, tam būs jāsaņem speciāla atļauja jeb licence no uzraugošās iestādes (Latvijas gadījumā tā varētu būt Latvijas Banka). EK uzskata, ka finansētāji būtu jāuzrauga līdzīgā veidā kā finanšu pakalpojumu sniedzēji. Direktīvas priekšlikums paredz noteikt kapitāla pietiekamības prasības, pienākumu ieviest procedūras un pārvaldības struktūras, kā arī iekšējas procedūras interešu konfliktu novēršanai. Dalībvalstīm būs noteikta rīcības brīvība šos kritērijus papildināt.

Informācijas atklāšana procesa dalībniekiem un tiesai

Prasības iesniedzējam būs pienākums procesa dalībniekiem un tiesai atklāt informāciju par trešās personas finansējuma izmantošanu pēc iespējas agrākā procesa stadijā. Šādas prasības pamatojums ir atbilstīgas uzraudzības nodrošināšana, ko nevar veikt bez pārredzamības. Prasības iesniedzējam būs arī pienākums iesniegt tiesai un uzraugošajai iestādei finansējuma līgumus.

Finansētāja ietekmes ierobežojumi

Finansētājs nedrīkst nepienācīgi ietekmēt vai kontrolēt lēmumus par tiesvedību, kaitējot klienta interesēm. Attiecībā uz procesuāliem un būtiskiem lēmumiem, piemēram, izlīgumu, prasības atsaukšanu vai nolēmumu pārsūdzību tās iesniedzējs saglabā pilnīgu kontroli.

Līguma noteikumu ierobežojumi

Viena no galvenajām prasībām ir, ka maksimālais finansētāja atlīdzības daļas apmērs nedrīkst pārsniegt 40% no finansētās puses atgūtās neto summas pēc juridisko honorāru un izdevumu atskaitīšanas. Jebkādas summas saskaņā ar spriedumu būs vispirms jāsamaksā prasības iesniedzējam, kurš tālāk norēķināsies ar finansētāju.

Tiesām būs tiesības izvērtēt līguma noteikumus un atzīt tos par spēkā neesošiem. Tādā gadījumā finansētājam būs pienākums atlīdzināt finansētās puses zaudējumus, kas radušies no šāda līguma noslēgšanas.

Savukārt prasības iesniedzējam nelabvēlīga sprieduma gadījumā, ja tam nav pietiekamu līdzekļu tiesāšanās izdevumu segšanai, tiesai būs tiesības likt finansētājam segt daļu izdevumu un noteikt tam solidāru atbildību ar prasības iesniedzēju par izdevumu segšanu.

Ko sagaidīt nākotnē?

Nozare direktīvas priekšlikumu ir uzņēmusi kritiski. Vislielākie pārmetumi veltīti 40% atlīdzības griestiem, kas ierobežošot finansēšanas iespējas mazāka apmēra lietās. Tāpat kritizēts arī pienākums atklāt informāciju par finansēšanas līgumu, jo tādā veidā var tikt atklāta informācija par lietas vājajām pusēm, finansējuma apmēru un paredzamo tiesāšanās ilgumu. Tā rezultātā direktīvas priekšlikums 2024.gadā varētu tikt grozīts un virzīts tālāk.

Lai arī šobrīd Latvijā nav atbilstoša kalibra tiesu vai šķīrējtiesu procesu trešo personu finansējumam, finansētāju pieaugošā interese par Baltijas tirgu liecina, ka finansējuma piedāvājums pārsniedz pieprasījumu. Tādējādi arī mūsu reģionā iespējas tiesāties palielināsies. Tās ir labas ziņas spēcīgu prasību iesniedzējiem ar nepietiekamiem līdzekļiem savu tiesību aizsardzībai.

Direktīvas priekšlikums noteikti rezultēsies vismaz grozījumos Civilprocesa likumā. Ar interesi jāseko, kā likumdevējs risinās jautājumu par to, ka negatīva sprieduma gadījumā tiesāšanās izdevumi jāsedz prasības iesniedzējam solidāri ar finansētāju, kurš nav tiesvedības dalībnieks.