Tikko noslēgusies ES PVN ekspertu grupas sanāksme Parīzē. Nu varu pašķirstīt piezīmes par notikušo. Par PVN jaunumiem Eiropā, bet pirms tam – liriska atkāpe par Parīzē pieredzēto.
Vai zīme, ka nedarām vajadzīgās lietas?
Papildus tehniskajām zināšanām un biznesam tik svarīgo kontaktu atsvaidzināšanu atnāca virkne pārdomu. Izkāpu vakar no metro Victor Hugo stacijā, pirms tam pagāju garām Balzac ielai. Kaut kā nav redzēts, ka nodokļu konsultantu vārdā nosauc ielas. Varbūt esmu izvēlējies profesiju, kas nemaz nav tik ļoti nepieciešama cilvēkiem? Te nav runa par pašlabuma meklēšanu, bet par to, ka jātur vienmēr acis vaļā – vai dzīve ar dažādām zīmēm nesaka priekšā, ka varbūt derētu darīt ko citu vai ko savādāk.
Kāda jēga klausīt sirdij?
Kad kolēģim no Čehijas padalījos ar šo domu, viņš novīpsnāja, ka rakstniekiem un māksliniekiem dzīve parasti nebūt nav tā saldākā. Daudzus atzīst vien pēc nāves – kāda viņam pašam no tā jēga? Jābauda vien to, kas ir. Esam taču Parīzē, kur vidējā iedzīvotāja nacionālais sports ir pasēdēt ar kafiju vai vīna glāzi terasītē, bet brīvdienās tā ap pl.10 no rīta aiziet uz vietējo beķereju pastāvēt rindā pēc bagetes. Tomēr, Bobs Dilans ir labs piemērs, kas darījis to, kas pašam labāk patīk, nedzenoties pēc vispārīgas atzinības, bet tā atnāca tik un tā. Viņam kāds žurnālists esot jautājis – kādēļ tā ir sanācis, ka tik daudz pērk viņa ierakstus? Viņš atbildēja – tā man arī ir mistika. Ja kāds nav redzējis jauno filmu par Bobu Dilanu, noteikti rekomendēju.
Prakse vai rakstīšana?
Sanāksmē brokastu laikā aprunājos ar čali no Nīderlandes, kam paziņa no viņa valsts paralēli nodokļu praksei sarakstījis pāris grāmatas. Viena no tām – par Ukraiņu puiku, kurš bija aizrautīgs komunisma piekritējs, bet pēc Černobiļas avārijas publiski aģitēja pret komunismu kā lielāko ļaunumu. Kas ar viņu notika pa vidu – kādēļ tāda krasa pārliecības maiņa? Ceru, ka autors pats Tax Stories podkāstā drīz par to pastāstīs. Taču skaidrs, ka pēc Nīderlandes lidmašīnas notriekšanas Eiropā daudzi jau toreiz saprata, ar ko viņiem ir darīšana.
Cik maksā smaids un laipnība?
“Ceram jūs drīz redzēt pie mums atkal,” laipni šorīt noteica viesnīcā atvadoties. “Noteikti, viss bija lieliski,” smaidot sameloju. Skaidrs, ka diez vai atgriezīšos, bet vai tam ir nozīme? Bija patīkami apmainīties pāris laipnībām. Iekāpjot pie viesnīcas taksometrā nedaudz izlēju kafiju glaunajā auto. Šoferis pasmaidīja un noteica – “tas nekas”. Man tas viņa “tas nekas” bija svarīgi, lai nepārdzīvotu, bet viņam šie divi vārdi un smaids neko daudz neprasīja, kaut arī viņš zināja, ka maksāšu ar karti un skaidras naudas dzeramnaudai man nav līdz. Smaids un laipnība – tās ir vērtības, kas var dot to izšķirošo mazumiņu, kas nošķir klienta izvēli par labu attiecīgajam pakalpojuma sniedzējam, kas atšķir peļņu nesošu biznesu no mazāk veiksmīga.
Ar visu rakstu aicinām iepazīties Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
