Pēdējā laikā manā redzeslokā parādījušies vairāki kalambūri, kur VID izziņas par nodokļu parādu neesamību kļuvušas par uzņēmumu klupšanas akmeni. Vairāku iemeslu dēļ ieteicām netiesāties, bet sistēmiski tas nav ok. Par ko bija stāsts?
Grafiks
Vienā gadījumā uzņēmums laikus paprasīja VID gan izziņu, bet pirms tam – lai VID iedod uzkrātā parāda nomaksas grafiku (sadalīšanu termiņos). Nekas traks – nozarē, kurā ir ļoti dažāda naudas plūsma (atkarībā no lielo būvniecības projektu izpildes), tā ir ierasta lieta. Ja VID iedod grafiku, tad skaitās, ka uzņēmumam uz iepirkuma brīdi nav parādu. VID iedeva gan grafiku, gan izziņu. Vienu darba dienu par vēlu.
Var strīdēties par to, cik kurš vainīgs.
VID rāda uz uzņēmumu, ka nebija sakārtots viens jautājums, lai varētu piešķirt grafiku. Uzņēmums to neuzskatīja kā problēmu, bet ātri izdarīja, kā VID ierosināja. Vispār tā grafiku piešķiršana ir viena pelēkā zona – VID, gluži kā bankas, var izvirzīt visādas subjektīvas prasības un neviens neko tur nevar iebilst, jo likums to neregulē. Privātām bankām tas ir loģiski, bet VID..
Ok, novirzījos no galvenās tēmas.
Abstrahējoties no grafiku nebūšanām, tas 1 dienas VID izziņas kavējums uzņēmumam maksāja publisko iepirkumu. Valstij (un mums) tas nozīmēja, ka vajadzēja izvēlēties saimnieciski neizdevīgāku pretendentu. Kurš no tā ir ieguvējs? Vai VID vienmēr vajadzētu skatīties pēc likuma burta vai būtības?
Ar pilno rakstu varat iepazīties Jāņa Taukača nodokļu blogā!