Kādas ES valsts nodokļu administrācija nolēma, ka Latvijas uzņēmums nav patiesā labuma guvējs (PLG) tā saņemtajām dividendēm, tādēļ tam jāskatās cauri. Paskaidrošu šo latviski, jo daudzi tagad iet eksporta tirgos.
Situācijā A-B-C jāuzskata, ka C izmaksā A
Kādam Latvijā dzīvojošam cilvēkam A pieder 100% Latvijas SIA B. B, savukārt, nodibināja meitas uzņēmumu C Eiropas Savienības valstī X. Administrācija valstī X pateica, ka tā uzskata, ka viņu valstī strādājošais C dividendes pēc būtības izmaksājis A, nevis B. Ja no X izmaksā uz fizisku personu A, tad valstī X ir jāietur dividenžu IIN.
Latvijā
Kā zināms no Latvijas perspektīvas, ja uzņēmums C ir ES valstī samaksājis UIN (un tas, protams, maksāja UIN valstī X), tad Latvijā ne UIN, ne IIN vairs par no šī uzņēmuma C saņemtajām dividendēm nav maksājams. Tādēļ administrācija valstī X apgalvo, ka B Latvijā izveidots tikai nodokļu ietaupīšanas nolūkā. Tādēļ B drīkst neņemt vērā nodokļu piemērošanas vajadzībām valstī X.
Kā to pamato?
Tad sākas samērā sarežģīta vingrošana. Jāskatās uz nacionālajiem likumiem un spriedumiem valstī X, attiecīgo nodokļu konvenciju, kombinācijā ar ES t.s. Mātes-Meitas direktīvu un ES tiesas spriedumiem. Nevēlama situācija, neatkarīgi no tā, kam ir taisnība.
Patiesā labuma guvējs
Daļa no šīs problēmas nāk no nodokļu konvencijas, kas ļauj piemērot samazinātu ieturējuma nodokļa likmi dividendēm, ja to saņēmējs ir īstenais dividenžu īpašnieks. Tas nozīmē, ka saņēmējs nav tik pastkastīte, kas neko nedara un aizmaksā saņemtās dividendes tālāk. Tādēļ pasaulē piemēro t.s. PLG testu (beneficial ownership), par ko nedaudz plašāk rakstīju jau iepriekš. Tur arī aprakstīju svarīgus ES tiesas noteiktus 6 kritērijus, kas var liecināt par mākslīgu nodokļu struktūru. Starp citu, Tax Stories podkāsta viesis Błażej Kuźniacki par šo principu sarakstījis veselu grāmatu.
Pilnu situācijas izklāstu lasiet Jāņa Taukača nodokļu bloga ierakstā!
