Svaigākajā Tax Stories intervijā ar ekonomistu Jāni Ošleju runājām par to, ka arvien lielāks eksports ir Latvijas ekonomikas galvenais mērķis. Ne visi to valstī ir sapratuši. Pavērtēsim spriedumu.

 

Fabula – tradicionāla

Uzņēmums X nodarbojas ar preču vairumtirdzniecību un kā tāds ir atrodams dažādās online tirdzniecības platformās. X nosūtīja preces uz citām ES dalībvalstīm un piemēroja 0% PVN. Preces nosūtīja ar kurjeru (DHL, u.tml.) uz X nolīgtu noliktavu, kur pircēja pārstāvis to saņēma pēc tam, kad X saņēma pilnu samaksu. Pircēja pārstāvim bija jāzina pārdevēja (gan pircējam, gan noliktavai) izsūtītu drošības kodu, lai saņemtu preces. Pircējs ir apliecinājis preču saņemšanu. Darījumu brīdī pircējiem bija derīgi PVN numuri.

VID pamata argumenti

VID neapstrīd, ka preču piegāde uz attiecīgo ES dalībvalsti ir notikusi, bet X nevar pierādīt preču nodošanu tieši pircējam. Turklāt, pārdevējam vajadzēja zināt, ka pircējs krāpsies ar PVN – X ir iesaistījies PVN sistēmas ļaunprātīgā izmantošanā.

Vēl daži fakti fonam

  • VID audits šim eksportētājam notika vairāk, kā 2 gadus un 2 mēnešus! Šajā laikā ir pieprasīta informācija arī no 5 ES valstīm, kurās nav darījumu partneru. Tiesai tas nelikās svarīgi, vērtējot ilgā audita pamatotību. VID ĢD kādā sarunā minēja, ka VID jau visus ES darījumus redzot. Tad kādēļ vispār ir tik gari termiņi?
  • Auditējamā gadā uzņēmumam X bija vairāk par 100 dažādiem klientiem Eiropā. Starp tiem VID atrada 2, kas it kā nav deklarējuši preču iegādes pircēja valstī. Tik jautājums – kurā valstī viņiem bija jādeklarē, ja viņi ir vēl no citas ES valsts?
  • VID nepierādīja, ka ir bijusi PVN izkrāpšana, bet vien balstījās uz noliktavas valsts administrācijas izdotas informācijas (SCAC), ka pircēji nav deklarējuši iegādes ES darījumus un maksājuši šajā valstī PVN. Tas, starp citu, pats par sevi neizskatās kā iegādes valsts PVN izkrāpšanas gadījums, jo būtu jāpiemēro reverso PVN – un tad PVN attiecīgās valsts budžetā nemaz nebūtu jāmaksā. PVN izkrāpšana jau nenotiek iegādes ES darījumā.
  • Deklarācijas pircējs iesniedz un PVN maksā (ja vispār jāmaksā attiecīgajā ES dalībvalstī) pēc preču iegādes darījuma. Tātad, ja PVN izkrāpšana bijusi, tad tikai nākamajos darījumos. Te jau saskatāma pat loģiska, ne vien juridiska problēma – pārdevējam jābūt arī pareģim (‘vajadzēja zināt’), lai atbildētu par notikumu nākotnē, kas iespējams vien pēc preču piegāžu darījuma.

Tātad, eksportētājs sodīts nevis par tiešo darījumu, bet iespējamo tālāko darījumu nākotnē!

Rajona tiesas spriedums

Palūkosim, kādas interesantākās tēzes varam izlobīt no šī sprieduma. Tas uzņēmumam X izrādījās negatīvs, jo X vajadzēja zināt, ka pircēji ir blēži.

Universitāšu un Big4 eksperti nav eksperti

Par iesniegtajiem mācībspēku un Big4 auditoru (ekspertu) atzinumiem tiesa komentēja, ka tie saņemti pēc X pasūtījuma, kā arī atspoguļo tos izsniegušo personu personisko viedokli, tāpēc tie vērtējami kā pieteicējas pašas sagatavoti rakstveida paskaidrojumi!!!

Tiesa pati nesaprot, ko raksta

Lai neviens man neko nevar pārmest, citēšu daļu sprieduma vārds vārdā: “Lai nodrošinātu pareizu pievienotās vērtības nodokļa sistēmas darbību, nepieciešams konstatēt, ka prece, kam piegādes dalībvalstī ir piemērota nodokļa 0 % likme, ir izvesta no piegādes dalībvalsts un ir piegādāta galapatērētājam citā dalībvalstī, kur galapatērētājs par to samaksā pievienotās vērtības nodokli.”

No kurienes šāds secinājums? Kāds B2B piegādēm ir sakars ar galapatērētāju? Parasti šādiem apgalvojumiem kājas aug no VID lēmumiem. Pieņemsim, ka tiesa sajaukusi pircēju ar galapatērētāju. Taču nekur arī nav teikts, ka pārdevējam jāpārliecinās, ka pircējs samaksā PVN par darījumu. Nav pat pircējam jāpārliecinās vai PVN vispār ir maksājams pircēja valstī. B2B darījumos jāpiemēro reversu – vai tas skaitās kā maksājams PVN (deklarācijā to jāuzskaita vien kā + un -)?

Ekonomiskā būtība

Tiesa spriedumā arī atsaukusies uz Nodokļu un nodevu likumā iekļauto principu par ekonomiskās būtības pārsvaru pār juridisko formu. Visiem to patīk lietot, kur vajag un kur nevajag. Tomēr būtu vērts sīkāk papētīt (atsevišķā blogā) šī principa izcelsmi, jo šis ir tiešo nodokļu, ne PVN piemērojams princips. Izņēmuma kārtā vispārīgo pret-izvairīšanās normu piemēro arī netiešo nodokļu jomā Ķīna, Brazīlija, Jaunzēlande un Austrālija.

Vai pārdevējs zināja par pircēja izvairīšanos?

Pirmkārt, vai pārdevējs zināja par ko? Par iesaistīšanos ļaunprātīgā PVN sistēmas izmantošanā? Vai ir šāda termina definīcija? Tuvākais, ko varu iedomāties ir izvairīšanās no nodokļu nomaksas. Tad būtu jāsāk ar izvairīšanās definīciju. Piemēram, kas minēta Nodokļu un nodevu likuma definīcijās:

“Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas – apzināta nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji.”

Tātad, pārdevējam par kaut ko no šī būtu jāzina – vismaz par info nesniegšanu deklarācijās vai administrācijai, vai par nodokļu nemaksāšanu. Tātad, VID būtu jāpierāda, ka pārdevējam vajadzēja zināt par pircēja negodprātīgu rīcību saistībā ar pircēja deklarācijām vai nodokļiem.

Sprieduma galvenās tēzes

Spriedumā daudz lieku faktu un argumentu, tāpēc te centos izlobīt tik būtiskākos, kas attiecas uz to, ka pārdevējam vajadzēja zināt par pircēja nelikumībām (pretstatā pircēja analīzei no attiecīgās valsts administrācijas skatu punkta). Pārlasīju detalizēti visu spriedumu un neko tādu neatradu. Tur daudz runāts par to, ko tik nav pārkāpuši pircēji, bet kāds pārdevējam art to sakars, īsti nav skaidrs. Diezgan šokējošs ir arī tiesas secinājums, ka par saistītiem pircējiem (ja tie vispār bijuši saistīti) pārdevējam jārodas aizdomām, ka tie varētu būt fiktīvi.

Jāpaskatās tomēr plašāk

No eksporta nauda valstī nāk no ārpuses, tātad – papildus. Uzbrūkot eksportētājiem dažādi traktējamās situācijās, valsts būtībā kož rokā, kas to baro. Ja PVN izkrāpšana tomēr notikusi, tad VID būtu jāpierāda – kur tieši, lai piemērotu zināšanas par to kritēriju. Nozarē runā, ka šis tirdzniecības bizness pārsvarā pārceļas uz Igauniju.