Tomēr, ne gluži. Pagāja daži mēneši un pie pārdevēja ieradās VID un apgalvoja, ka pārdevēja darījums ar starpnieku nav noticis. Starpnieks no pārdevēja saņemto PVN nav deklarējis, turklāt pazudis ar visu PVN kabatā. Vēl vairāk, izrādās, ka pircēja akcionārs un valdes loceklis ir arī starpnieka akcionārs un valdes loceklis.
Tātad, starpnieks saņēmis atlīdzību par to, ka atradis pats sevi. Tad vai nu tagad nepieciešama psihologa palīdzība, lai skaidrotu situāciju ar pircēja spēju atrast sevi, vai arī VID, visticamāk, pierādīs, ka darījuma nebija. Rezultātā, pārdevējs starpniekam samaksāto PVN nevis atgūst, bet maksā vēlreiz kopā ar sankcijām, jo nevienam nav tiesību atskaitīt priekšnodokli par neesošu darījumu.
Par starpnieka atbildību droši vien pārdevējs tā arī neuzzinās, pat ja tāda būs. Kaut arī praksē vairāk izskatās, ka VID interese par pazudušo starpnieku izkūp, tiklīdz VID ‘gūst apmierinājumu’ no otras darījuma puses, no kā parasti ir, ko paņemt. Taču, ja man ļauts pasapņot, būšu patīkami pārsteigts, ja VID nodos lietu Finanšu policijai, kas ierosinās kriminālprocesu pret starpnieku (jo kriminālatbildība iespējama jau pie nodokļa summām, kas pārsniedz 18 000 ), sameklēs starpnieku, iekasēs no tā PVN. Ja zagli soda par automašīnas nozagšanu, tad kādēļ gan nesodīt par vēl vairāk naudas nozagšanu valstij, ko daudzi nez kādēļ uzskata par mazāku ļaunumu?
Pie šāda fantastiska PVN atgūšanas no starpnieka scenārija, pārdevējs varētu padomāt par valstij otrreiz samaksātā PVN atgūšanu no valsts, pretējā gadījumā divu PVN iekasēšana par to pašu darījumu būtu jau netaisnīga iedzīvošanās.
Pārdevējs vēl varētu celt prasību pret starpnieku par zaudējumu atlīdzību. Taču tam diez vai būs kāds labums, jo starpnieka pamatkapitāls ir 1 eur, un viņiem ir pat nodokļu parāds VID. Visticamāk, ka starpniekam nav nekāda manta, uz kuru vērst piedziņu.
Drīzāk, ja ir saglabājušies kādi pierādījumi, ka pircējs un viņa advokāts mudinājis pārdevēju noslēgt līgumu ar starpnieku un pircējs nezināja par pircēja saistību ar starpnieku, vismaz teorētiski varētu apsvērt iespēju vērsties policijā ar iesniegumu par krāpšanu. Tur gan arī grūti prognozēt, vai būs kādas sekmes. Turklāt, varētu cerēt, ka policija vismaz izsauks iesaistītās personas sniegt liecības un tas varētu radīt motivāciju pircējam ar pārdevēju vienoties par zaudējumu kompensēšanu.
Morāle? Šķiet, ik pa laikam dzirdēts, ka kāds saņem piedāvājumu veikt maksājumus ar ‘aiz matiem pievilktu’ pamatojumu. Tik jāatceras, ka tad var būt arī nopietnas nodokļu un ne tikai sekas. Turklāt, obligāti nevajadzētu arī aizmirst pārbaudīt darījuma partneru pamatinformāciju, vismaz tādu kā akcionāri, PVN numurs, valde, atrašanās VID parādnieku sarakstā, u.tml. Jāatceras, ka deviņdesmito ‘Mežonīgie Rietumi’, kad masveidā notika dokumentu zīmēšana, pārskaitījumi uz ofšoriem vai spēlēšanās ar darījumu cenām, ir beigušies.
Gan PVN, gan ienākumu nodokļu dati ir ātri salīdzināmi VID ne vien par diviem darījumu partneriem Latvijā, bet arī pārrobežu gadījumos, t.sk. dēļ jaunās automātiskās informācijas apmaiņas starp nodokļu administrācijām.
