Kurš gan varētu pateikt, ka skaistajai un veiksmīgajai advokātu biroja Sorainen vadošajai partnerei, mūzikas, modes un modernās mākslas mīļotājai Evai Berlaus nācies atvadīties no māsas, kura devās viņsaulē neuzvaramas depresijas dēļ. Kad grūtākais bija pāri, viņa izvēlējās “Variantu B” – pārvērst sāpīgo pieredzi kaut daļēji par ko labu un nodibināja fondu ESI, kas palīdz cilvēkiem, kuri saskaras ar mentālās veselības sarežģījumiem.

Kas ir fonds ESI, kad un kāpēc to dibinājāt?

Fonds ESI ir garīgās jeb mentālās veselības atbalsta fonds. Tas ir dibināts nu jau pirms četriem gadiem, un tā stāsts ir pavisam personisks. Es nāku no ģimenes, kurā mēs ar mentālās veselības problēmām diemžēl esam sastapušies ne reizi vien. Tās ir bijušas vairākas ļoti sāpīgas pieredzes. Arī pati esmu gājusi cauri diezgan smagām depresijām, bet katalizators fondam bija pēdējā smagākā pieredze, kas saistīta ar manu māsu. Mēs esam vai bijām… – man joprojām ir grūti to teikt pagātnes formā -sešas māsas. Es esmu vecākā.

Un vienai no mums nu jau vairāk nekā pirms 10 gadiem sākās dziļa depresija. Ja jūs redzētu viņas bildes vai pat ja jūs būtu viņas paziņa vai kolēģis laikā, kad viņa saslima, nekad nepateiktu, kas viņā notiek. Skaista, gudra, labi izglītota sieviete ar labu darbu. Ārēji cilvēkam viss bija kārtībā. Mēs bijām ļoti tuvas, tāpēc tos, kā pēc tam izrādījās, viņas dzīves pēdējos divus, trīs gadus mēs viņas depresijas stāstam gājām cauri, esot ļoti cieši blakus. Taču mēs diemžēl māsu zaudējām. Protams, ka pirmais bija šoks un dusmas, vainas izjūta un viss iespējamais, ko vien cilvēki tādā brīdī piedzīvo.

Tostarp kaut kādā ziņā noteikti arī depresija. Bet tad nejauši manās rokās nonāca bijušās Facebook operatīvā darba vadītājas Šerilas Sandbergas grāmata Option В (Variants В) par to, kā audzēt sevī izdzīvotspēju un noturību grūtās dzīves situācijās. Grāmata ir ļoti smaga, jo tā satur daudz līdzīgu stāstu manējam, bet tajā pašā laikā arī ļoti pozitīva, jo autore mudina mēģināt jebkurā situācijā atrast ko pozitīvu un censties sāpīgo pieredzi kaut par diviem trim procentiem pārvērst par kaut ko labu, pozitīvu, kas palīdzēs turpināt dzīvot. Es šai domai pieķēros, kaut sākumā tam pilnīgi nebiju gatava, jo bija jāiziet cauri sērām un visam pārējam. Bet tā mani nelaida vaļā, un tā mēs nonācām pie fonda.

To gadu laikā, ko pavadīju kopā ar māsu cīņā ar depresiju, es ļoti pietuvināti redzēju, kas notiek ar mentālās veselības atbalstu Latvijā. Tagad, par laimi, situācija ir mazliet mainījusies, bet tolaik man šķita, ja mēs ar savām zināšanām un iespējām – līdzekļi, kontakti utt. -varētu izglābt kaut vienu cilvēku, es jau būtu ļoti laimīga! Tāpēc mēs kopā ar vēl divām māsām nodibinājām fondu Esi.

Kā darbojas fonds?

Pirmos divus gadus mēs vairāk piedalījāmies ar finansējuma vākšanu projektiem, ko organizēja citi, un lielākā palīdzība tika sniegta Pusaudžu resursu centram, ko dibinājis Bērnu slimnīcas fonds. Pievērsāmies bērniem un jauniešiem, tāpēc ka mēs sapratām un arī visi pētījumi pierāda, ka lielākā daļa mentālās veselības problēmu sākas vecumā līdz 14 gadiem.

Jo ātrāk ar tām sāk strādāt, jo lielāka cerība, ka cilvēks izaugs par veselīgu sabiedrības locekli. Ja tam pieķeras vēlāk, tas vienmēr ir mazāk efektīvi un prasa lielākus līdzekļus. Man ir liels prieks, ka palīdzējām Pusaudžu resursu centram paplašināties arī reģionos, palīdzējām arī izveidot konsultatīvo tālruni, kas konsultē bērnus un pusaudžus telefoniski un WhatsApp, kas it īpaši palīdz tiem jauniešiem, kuru vecāki neatbalsta vai neapzinās, ka viņiem ir problēmas.

Vislielākais prieks par to, ka, no vienas puses, esam palīdzējuši konkrētiem jauniešiem, bet, no otras puses, caur konsultatīvo tālruni, kas izrādījās ļoti pieprasīts atbalsts jauniešiem, Pusaudžu resursu centram ir izdevies pierādīt, ka tam nepieciešams valsts atbalsts, un šobrīd konsultatīvajam tālrunim ir arī valsts finansējums. Pēdējos divus gadus mēs esam uzsākuši paši savu projektu, kas ir palīdzība jauniešiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem.

Esam noorganizējuši konsultantu, psihoterapeitu un psihologu loku, kuri ir gatavi ar jauniešiem strādāt. Jaunieši piesakās vai pie mums, vai pie konkrētiem speciālistiem, mēs apstiprinām viņiem finansējumu, un viņi iet un ārstējas. Sākotnējais apsolījums bija, ka katram jaunietim apmaksāsim 10 konsultācijas. Bet dzīve ir dzīve, pie mums ir nonākuši jaunieši ar ļoti dažādiem stāstiem, tostarp līdzīgiem kā manai māsai, un tādos gadījumos 10 konsultācijas nepalīdz. Tāpēc, ja speciālisti saka, ka palīdzība ir jāturpina, mēs darām visu iespējamo, lai to turpinātu apmaksāt.

Kopš pagājušā gada sākuma esam palīdzējuši gandrīz 40 jauniešiem, kas visa gada garumā tikās ar speciālistiem. Jauniešiem tas ir pilnībā bez maksas, bet, kas man svarīgi, speciālisti saņem tirgus cenu par savu pakalpojumu. Viņi nestrādā par velti, un mēs viņiem neprasām nekādas atlaides. Es uzskatu, ka viena no lielās problēmas sastāvdaļām ir tā, ka mums ir par maz speciālistu un, ja mēs arī esošajiem nespēsim samaksāt pienācīgi, viņu kļūs vēl mazāk.

Kas jaunietim jādara, lai iekļūtu atbalsta programmā?

Programma veidota tā, lai jaunietim būtu jāparaksta iespējami maz dokumentu un jāveic pats minimums darbību, citādi tas jaunietis līdz palīdzībai vienkārši netiktu. Šad tad dzirdu mītus par to, ka, ja tu kādam piedāvā palīdzību par velti, cilvēki to nenovērtē. Mūsu pieredzē 98 % jauniešu konsultācijas cītīgi apmeklē.

Mums ir arī ļoti labas atsauksmes par progresu gan no pašiem jauniešiem, gan speciālistiem. Jāatceras arī, ka mentālās veselības problēmas skar ne tikai cilvēku, kas tam iet cauri, bet arī viņa ģimeni. Manas māsas zaudējums ir absolūti uzārdījis mūsu ģimeni. Tā nekad vairs nebūs tāda, kāda bija pirms māsas aiziešanas. Ja mēs esam palīdzējuši 40 ģimenēm kļūt cerīgākām, tad tas ir daudz.

Kā sokas ar finansējuma piesaisti? Vai uzņēmēji ir atsaucīgi?

Diemžēl tas ir sarežģīts temats. Skatoties no malas, liekas, ka dažādas ziedošanas kampaņas notiek itin bieži un it kā tiek savāktas prāvas summas, bet mēs līdz šim lielākoties esam dzīvojuši no saviem personiskajiem līdzekļiem, kā arī manu kolēģu, draugu, tuvu cilvēku vai viņu uzņēmumu palīdzības. Ziedošanai diemžēl vēl joprojām ir ērtās tēmas – sunīši, kaķīši, bērni; protams, arī viņiem vajadzīga palīdzība, es tam pilnīgi piekrītu.

Tomēr pieauguši cilvēki, mentālā veselība, cīņa ar vardarbību – tās ir tēmas, kurām uzņēmēji nelabprāt ziedo, jo viņu kampaņās tas neizskatās tik smuki un viegli aizkustinoši.

Kas ir izplatītākie iemesli, kādēļ jaunieši mūsdienās saskaras ar garīgās veselības traucējumiem?

Visbiežāk tās tomēr ir attiecības ģimenē. Paskatīsimies, piemēram, uz alkohola patēriņu Latvijas statistikā, proti, cik ģimenēs tā ir problēma. Arī vardarbība ģimenēs, neveselīgas attiecības skolā, bulings, negatīva saskarsme sociālajos tīklos, vēl arī visas pasaules ķibeles – karš, kovids – kas jauniešus ļoti satrauc. Tas, ar ko mūsu sabiedrībai, manuprāt, vajadzētu strādāt jo īpaši, ir aktīva dzīves pozīcija. Būtu labi, ja katrs padomātu, ko var darīt sabiedrības labā. Tas nav tikai naudas jautājums. Pirmkārt, jau tas ir par līdzatbildīgu izturēšanos.

Ja redzam, ka kaimiņu bērnam ir slikti, vai mēs reaģējam? Ja redzam, ka mūsu klasē kādam bērnam iet slikti, ko mēs ar to darām? Vai paskatāmies uz otru pusi vai ejam un reaģējam? Ja mēs kā vecāki redzam, ka kāds skolotājs pret bērniem izturas briesmīgi, vai mēs pie sevis nodomājam – nu, man jau arī bija briesmīga skolotāja, kaut kā taču izdzīvoju – vai pamēģinām tomēr risināt problēmu?

Mēs pārāk daudz klusējam un nereaģējam. Tā mēs ne tikai nepalīdzam jaunietim, kurš nonācis problēmā, bet arī stipri palēninām ceļu uz pārmaiņām sabiedrībā kopumā.

Šo klusēšanu mēs esam iemācījušies no saviem klusējošajiem vecākiem.

Jā, protams, esmu ļoti daudz par to domājusi. Arī viņi neizauga vieglos apstākļos. Ja paskatāmies uz mūsu vecākiem kā bērniem, ir ļoti daudz iemeslu, lai viņus saprastu. Pārmest viņiem kaut ko ir pat grūti. Bet tajā pašā laikā mums joprojām ir izvēle – saprast un darīt tāpat vai arī saprast un rīkoties citādi.

Vai ir signāli, kas norāda, ka pusaudzim vai jaunietim varētu būt nepieciešama palīdzība? Nupat sacījāt, ka jūsu māsas gadījumā ārēji nekas neliecināja par depresiju.

Pirmkārt, svarīgi ņemt vērā, ka tas var notikt pilnīgi ar jebkuru cilvēku. Nav nozīmes ne mantiskajam stāvoklim, ne izglītībai, ne skaistumam. Ja šim cilvēkam esat vairāk nekā nejaušs paziņa, tad noteikti ir lietas, kuras varat pamanīt. Parasti pie tādiem signāliem min nomāktu garastāvokli vai ilgstoši citādu garastāvokli, nekā parasti tam cilvēkam būtu raksturīgi.

Katram, protams, var atgadīties kāda ķibele – sliktāka atzīme skolā vai jāatvadās no kāda tuvinieka. Ir normāli, ja kāds ir bēdīgs, bet, ja tas ieilgst nedēļām, mēnešiem, tad ir vērts reaģēt. Tāpat ir vērts reaģēt, ja ir krasas izmaiņas uzvedībā. Piemēram, asākas, emocionālākas reakcijas uz ikdienā notiekošo. Vai tieši otrādi – cilvēks kļuvis apātisks, zaudējis svaru vai pieņēmies svarā. Tāpat jebkas, kas liecina par atkarībām, jo tās bieži vien nāk komplektā, piemēram, ar depresiju.

Vai, jūsuprāt, valsts pietiekami iesaistās mentālās veselības jautājumu risināšanā?

Pēc pēdējiem datiem, ko lasīju, ar mentālās veselības problēmām Latvijā sastopas aptuveni 17 % cilvēku. Bet tajā pašā laikā mēs zinām, ka finansējums veselības nozarei pie mums ir viens no zemākajiem Eiropā. Un, ja vēl no tā izdalītu, cik valsts iegulda mentālajā veselībā, tad skaidrs, ka tas ir ļoti, ļoti maz. Vēl pavisam nesen mēs bijām situācijā, kur valsts apmaksāta mentālās veselības aprūpe bija pieejama tikai slimnīcās. Bet tā nav vieta, ar kuru būtu jāsāk. Ļoti daudz ko var un vajag izdarīt, lai nenonāktu šādā slimnīcā.

Patlaban valsts pieaugušajiem apmaksā 10 psihoterapeita vai psihologa konsultācijas, bet, kā jau minēju, ja cilvēks ir nonācis dziļākā problēmā, tās 10 konsultācijas, protams, ir vajadzīgas, bet tas ir tikai sākums.

Turklāt cilvēkam pašam vēl ir arī jāsameklē speciālists, kurš būs pieejams šo pakalpojumu sniegt situācijā, kad terapeitu akūti trūkst. Paliek jautājums, vai cilvēks, kurš ir sastapies ar mentālās veselības problēmu, spēj izcīnīties tiktāl, ka tiek pie šīm valsts apmaksātajām konsultācijām. Bieži vien netiek, tāpēc ka viņam vienkārši nav spēka.

Taču man prieks, ka pēdējā valdības deklarācijā ir ielikts mērķis palielināt finansējumu mentālās veselības atbalstam. Vai jūsu programmā palīdzību saņem arī puiši un jauni vīrieši? Mūsu sabiedrībā taču īsti vīri neraud…

Jā, no 40 fonda atbalstītajiem jauniešiem, šķiet, tikai trīs ir puiši. Daļa sabiedrības mentālo veselību joprojām uztver kā tabu, par ko runāt ir kauns un taisnība – mūsu sabiedrībā puiši joprojām neraud. Saņemies, tu taču esi vecis!

Ar tādām un līdzīgām frāzēm mēs iemācām vīriešiem savas emocijas paturēt sevī. Mēs, meitenes, zinām, ka viena izpļāpāta bēda ar draudzenēm kļūst par kādiem 20 % mazāka.

Turpretī, ja vīriešiem šī instrumenta nav, tad ir lielāks risks, ka tas ievilksies dziļākā problēmā. Nereti no puišiem, kas neraud, izaug agresīvi vīrieši vai vīrieši, kuri izdara pašnāvības.

Minējāt, ka 17 % Latvijas iedzīvotāju ir saskārušies ar mentālās veselības problēmām. Vai, jūsuprāt, atmetot kaunu par to runāt, šis procents kļūtu lielāks?

Ļoti iespējams, jo 17 % ir statistika un statistika ir tas, ko kāds ir atļāvis izmērīt. Reālo ciparu mēs varam tikai iedomāties. Vai fonda darbam redzat galu?

Pārskatāmā nākotnē uz to pat neceru, bet es ļaujos cerēt, ka ar laiku tomēr valsts atbalsts palielināsies un ka arī sabiedrība kļūs aktīvāka, ka mēs aktīvāk viens otru uzmanīsim.

Ceru, ka veidosim mazliet līdzatbildīgākas kopienas. Esmu tagad aizrāvusies ar vienu citu grāmatu, kas ir par kopienām un to vērtību. Ar kopienu domājot, piemēram, ciemu, darba, skolas vai citu kolektīvu.

Viena no galvenajām autora paustajām domām ir – jo ciešākas un tuvākas ir attiecības kopienā, kur cilvēki sadarbojas, gan ekonomiski, gan dažādos veidos palīdzot cits citam, jo katra cilvēka dzīves kvalitātes potenciāls paaugstinās.

Kā domājat, ko par jūsu dibināto fondu un tā darbību teiktu māsa?

Pirmā reakcija, iespējams, būtu skeptiska. Viņai vienmēr bija savs viedoklis par visu, bet kopumā es domāju, ka viņa priecātos.