No ērta krēsla zvērinātu advokātu birojā Sorainen līdz aukstumā sastingušiem pirkstiem, braucot pašgājējhaubicē ziemas vidū Austrijā – kā tas tā gadījās? Šis ir mans pieredzes stāsts par to, cik krasi var mainīties ikdiena cēla mērķa labā.
“Nu, ko, gatavi?”
Man vienmēr paticis pavadīt laiku dabā – esmu Latvijas skautu un gaidu centrālās organizācijas biedrs jau kopš 8 gadu vecuma un apmēram 4 gadus darbojies kā jaunsargs. Dzīve mežā skarbos apstākļos vienmēr likusies kā grūts, bet patīkams izaicinājums. Tieši caur grūtībām gūtas svarīgākās dzīves mācības, un tajās jūtu labāko progresu personīgajā izaugsmē. Tomēr vidusskolas laikā kļuva skaidrs, ka vēlos savu karjeru veidot tiesību zinātnē. Izstrādāju plānu A un B – jurists vai karavīrs. Gluži vienkārši citās profesijās sevi saskatīt nevarēju, bet lēmumu pieņēmu par labu jurisprudences studijām. Sapnis piepildījās un veiksmīgi uzsāku studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē, tomēr domas par dienestu mani nepameta.
Krievijas iebrukums Ukrainā bija pagrieziena punkts, kurā sapratu, ka vēlos iesaistīties valsts drošības stiprināšanā. Vispirms apsvēru domu par Zemessardzi, jo par to biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes no paziņām, un tuvākā bāze Ogrē bija vien pāris simtu metru attālumā no manām mājām. Tad medijos arvien aktuālākas kļuva ziņas par Valsts aizsardzības dienestu (turpmāk – VAD). Jau ieraugot pirmo reklāmu, saviem tuvākajiem draugiem teicu – “Nu ko, gatavi?”. Mazliet vairāk papētīju Ādažu militāro bāzi un uzskaitītos bonusus, tad spiedu pogu “pieteikties”. Man pievienojās arī vairāk draugi, tostarp brāļi Leimaņi, ar kuriem izdevās nokļūt arī vienā vienībā. Tas manu pārliecību par VAD tikai stiprināja, un bailes par gaidāmo ātri vien pazuda.
Teorija priekšplānā un pirmais maršs
Pirmās divas nedēļas jeb tā sauktais adaptācijas periods bija laiks, kurā mēs patiesi sapratām, kā izskatīsies mūsu dzīve nākamos 11 mēnešus. Viens no lielākajiem dienesta pārsteigumiem bija teorētisko zināšanu apgūšanas īpatsvars, kuras tikai pēc tam papildina prakse. Vairākas dienas likās, ka esam atkal atpakaļ vidusskolā, kur no rīta jāierodas klasē, vairākas stundas jāmācās teorija un jāveic pieraksti un pēc tam jākārto ieskaites. Tā tas arī notika dienu no dienas, līdz bijām apguvuši visu teoriju un beidzot varējām iet poligonā un iegūtās zināšanas jau praktizēt.
Viens no visgrūtākajiem, bet arī vērtīgākajiem segmentiem bija fiziskie un taktiskie vingrinājumi. Mēs veicām garus maršus pilnā ekipējumā, bieži vien šķērsojot sarežģītu apvidu. Vienmēr atcerēšos pirmo maršu līdz šautuvei, kurš bija aptuveni 3 kilometru attālumā no bāzes. Tobrīd fiziskā sagatavotība biedriem bija ļoti atšķirīga – viens no biedriem ceļa vidū paziņoja, ka vairs nav spējīgs turpināt, un pēc tā kļuva skaidrs, kādas sekas būs šādam biedra lēmumam. Pēc kaprāļa paziņojuma atlikušais ceļa gabals bija jāveic ar “kritušo biedru” nestuvēs un viņa aprīkojumu uz muguras. Pēc šī gadījuma citos maršos vairs nestuvēs neviens nebija gatavs gulties, apzinoties, kādas varētu būt rīcības sekas un ko tas nozīmētu pārējiem biedriem. Šis gadījums arī man pašam lika aizdomāties, ka nekad nevēlos būt par apgrūtinājumu citiem. Arī dzīvē ir jāspēj pašam nest savu dzīves nastu un pēc iespējas palīdzēt to darīt arī citiem, kuriem pašiem to nav iespējas darīt.
Bezgalīgie vingrinājumi un katra komanda kļūst pašsaprotama
Pēc trīs mēnešu pamatapmācību noslēguma un svinīgās zvēresta ceremonijas tikām iedalīti specialitātēs. Dienestu veicām Artilērijas divizionā, attiecīgi mums pieejamā specialitāšu izvēle bija visai ekskluzīva uz kopējās brigādes fona, par ko paši bijām ļoti pateicīgi. Izvēlējos pašgājējhaubices M109 A5 Öe apkalpes locekļa specialitāti. Zinājām, ka mūs atkal sagaida ļoti daudz teorētisko zināšanu apgūšana, jo mūsu seržants bija zināms ar savu stingro un atbildīgo nostāju. Mums bija jāapgūst viss no ballistikas līdz lādēšanas procedūrām, nācās iegaumēt visas sistēmu sastāvdaļas, tad to pašu sistēmu sastāvdaļas un to komponentes, tās bija jāspēj nosaukt jebkuros apstākļos un visās noguruma pakāpēs. Kurss bija ļoti grūts un kļūdas nebija pieļaujamas, jo ar artilērijas uguni saistītā kaujas situācijā vienas kļūdas sekas ir starpība starp dzīvību un nāvi. Nācās mācīties daudz vairāk nekā iepriekš varējām iedomāties. Brīžiem pat likās, ka atsevišķos tiesību zinātnes kursos universitātē nebiju ieguldījis tik daudz stundas lasot un atkārtojot teoriju, gatavojoties pārbaudes darbiem, kā haubiču kursā. Šāda seržanta pieeja beigās izrādījās to vērta, jo, darbojoties praksē, jebkura pieļautā kļūda ir ievērojami bīstamāka nekā rakstiskas ieskaites laikā. Arvien biežāk devāmies poligonā, bieži vien atkārtojot vienas un tās pašas darbības, līdz tās spējām veikt automātiski. Šādos apstākļos tika pārbaudītas ne tikai mūsu prasmes, bet arī mūsu emocionālā noturība – guvām dziļu izpratni par to, cik svarīga ir disciplīna un savaldība paaugstinātās stresa situācijās. Šī izpratne vēl vairāk nostiprinājās nakts operāciju laikā, kad redzamība bija ierobežota un katra darbība bija jāveic ar pastiprinātu modrību. Nekas nebija iespējams arī bez komandas darba un laukā nebija vietas individuālismam panākumi bija atkarīgi no katra karavīra nevainojamas savstarpējas sadarbības.
Es ātri vien sapratu, ka mana loma bija ne tikai efektīvi pildīt savus pienākumus, bet arī pēc iespējas labāk atbalstīt savu komandu. Neatkarīgi no tā, vai tā bija papildu aprīkojuma nešana, lai ļautu komandas biedram atpūsties, vai iesaistīšanās uzdevumu izpildes nodrošināšanā, kas nebija manas tiešās atbildības jomā. Komandas biedru vadīšana kaujas mācību laikā, drošības protokolu ievērošanas nodrošināšana un ātru lēmumu pieņemšana uz vietas sniedza neatsveramu pieredzi spiediena apstākļos. Šajos brīžos bija jāsaglabā vēss prāts, jāspēj efektīvi deleģēt uzdevumi un jābūt pārliecinātam, pieņemot lēmumus. Mācību kulminācija bija komandējums Austrijā, kur mēs piedalījāmies plaša mēroga kopīgās mācībās Allenšteihas militārajā poligonā. Darbs kopā ar Austrijas profesionālām artilērijas vienībām ļāva mums likt lietā visas prasmes, ko līdz tam bijām apguvuši. Brīdī, kad mēs pabeidzām artilērijas kursu, katra kustība un katra komanda bija kļuvusi par pašsaprotamu. Šķietami bezgalīgi atkārtotie vingrinājumi, kas agrāk šķita monotoni, tagad bija pamats mūsu pārliecībai un efektivitātei kaujas laukā.
Dienests sniedz nepieciešamo pieredzi visiem nākamajiem izaicinājumiem
Atskatoties uz šo pieredzi, dienests ir mainījis manu skatu uz dzīvi. Man radusies patiesa cieņa pret militāro profesiju un vēl vairāk par visu es iemācījos, cik svarīga ir personīgā atbildība gan pret sevi, gan pret apkārtējiem. Šī pieredze ir ne tikai nostiprinājusi manu valstiskā pienākuma apziņu, bet arī devusi man visus rīkus, lai nākotnē ar pārliecību stātos pretī jebkādiem izaicinājumiem. Dienests man parādīja, ka disciplīnas, izturības un komandas darba pamatprincipus ir tikpat svarīgi ievērot arī civilajā dzīvē, kur spēja tikt galā ar izaicinājumiem, vadīt citus un dot ieguldījumu kopīga mērķa sasniegšanā ir izšķiroša panākumu gūšanai. Ikvienam, kas prāto, kā veicināt personīgo izaugsmi vai dot ieguldījumu kaut kam lielākam, es ieteiktu apzināt valsts sniegtās iespējas.
Neatkarīgi no tā, vai tas ir dienests Zemessardzē, VAD vai profesionālais dienests, šī pieredze piedāvā ne tikai unikālu prasmju kopumu, bet arī lielāku atbildības un piederības sajūtu. Es patiesi ticu, ka dienests ikkatram var sniegt vērtīgas dzīves mācības, tāpat kā tas sniedza tās man. To nav viegli izteikt vārdos, bet ietekme, ko tas var atstāt uz katra indivīda dzīvi, ir neatsverama. Ne velti agrāk teica, ka latviešu strēlnieka vērtība ir viņa svars zeltā.
