ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma-pārdevuma līgumiem (Konvencija) šogad svin 40 gadus kopš tās pieņemšanas. Konvencijas mērķis ir atvieglot un veicināt starptautisko tirdzniecību, likvidējot tiesiskos šķēršļus, kas pastāv pārrobežu darījumos, tādējādi padarot komersantu dzīvi vienkāršāku un paredzamāku. Komersantiem, iesaistoties pārrobežu darījumos, nebūtu jāuztraucas par dažādu valstu nacionālo tiesību īpatnībām, jo Konvencija paredz, ka tā ir vienveidīgi (autonomi) piemērojama strīdiem, kur puses ir no dažādām Konvencijas dalībvalstīm. Protams, realitāte nereti atšķiras no iecerētā, un Konvencija jau izsenis ir kritizēta par tās nevienveidīgo interpretāciju, faktiski katras valsts tiesai Konvenciju interpretējot nacionālo tiesību tradīcijās.
2020. gada augustā apritēs 22 gadi, kopš Konvencija ir saistoša arī Latvijā. Šī raksta mērķis ir analizēt, kā Latvijas tiesām ir veicies ar Konvencijas piemērošanu. Latvijas Republikas Augstākās tiesas judikatūras nolēmumu arhīvā šī raksta tapšanas brīdī nav atrodams neviens spriedums, kur Konvencija būtu piemērota strīdam pēc būtības. Tas var liecināt gan par to, ka Latvijas tiesu praksē nav vērā ņemamu problēmu ar Konvencijas piemērošanu, gan arī ka Konvencija netiek piemērota pārāk bieži. Tāpēc, lai gūtu plašāku ieskatu Konvencijas piemērošanā, autori ir analizējuši ap 1000 anonimizētu dažāda līmeņa Latvijas tiesu spriedumu, no tiem atlasot strīdus par pārrobežu pirkuma darījumiem starp Latvijas un citu valstu (primāri Konvencijas dalībvalstu) komersantiem.
Ar pilnu rakstu iespējams iepazīties šeit.
