Līdz ar straujo tehnoloģiju attīstību rodas ar to saistīta tiesu prakse. Izmantojot jaunās tehnoloģijas, kā, piemēram, mākslīgo intelektu un citas, tiek radīti inovatīvi produkti, tai skaitā arī datubāzes. Attiecīgi rodas arī jauni izaicinājumi ar produktu izstrādi saistītā intelektuālā īpašuma aizsargāšanai. Bieži vien tikai likuma izlasīšana vien nedod atbildi, kā tas piemērojams inovatīviem tehnoloģiskiem risinājumiem, tādēļ ir svarīgi sekot tiesas atziņām par tiesību normu praktisko piemērošanu.
Raksta autores: Ieva Andersone, “Sorainen” zvērināta advokāte un Patrīcija Utināne, jurista palīdze
Šajā rakstā aplūkots Augstākās tiesas 2024. gada 4. jūnija spriedums lietā SKC-23/2024, kur izskaidrota Autortiesību likuma 5. panta trešās daļas un 57. panta pirmās daļas piemērošana attiecībā uz datubāzu veidotājiem un to intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība. Attiecīgi tiesas atziņas varētu būt īpaši aktuālas datubāzu veidotājiem un izmantotājiem.
Lietas fakti
Konkrētajā situācijā tika iesniegta prasība par datubāzes veidotāja tiesību pārkāpuma novēršanu. Autortiesību likuma 57. panta pirmajā daļā noteikts, ka par tādas datubāzes veidotāju, kuras izveidošanā, pārbaudē vai noformēšanā ir ielikts būtisks kvalitatīvs vai kvantitatīvs ieguldījums, atzīstama fiziskā vai juridiskā persona, kas datubāzes veidošanā uzņēmusies iniciatīvu un ieguldījuma risku.
Šajā lietā datubāzes veidotājs jeb prasītājs (interneta personāla atlases pakalpojumu sniedzējs, kas piedāvāja darba sludinājumus internetā) lūdza aizliegt cita interneta portāla uzturētājam (atbildētājs) ievietot atbildētāja tīmekļvietnē saites, kas nodrošināja piekļuvi prasītāja datubāzei. Atbildētājs savā tīmekļvietnē ievietoja saiti uz prasītāja tīmekļvietni, tādējādi nodrošinot publisku piekļuvi būtiskai datubāzes daļai – konkrētam darba sludinājumam, kas ir daļa no prasītāja datu krājuma. Prasītājs nolūkā aizsargāt savas tiesības cēla tiesā prasību, lai novērstu datubāzes iegūšanu un atkārtotu izmantošanu. Prasītājs uzskatīja, ka atbildētājs ar minētajām darbībām iegūst būtisku datubāzes saturu un to pārvieto uz savu tīmekļvietni.
No juridiskā viedokļa būtiski atzīmēt, ka šajā lietā ir runa par tā sauktajām īpaša veida jeb sui generis tiesībām uz datubāzi. Tas ir Autortiesību likuma IX nodaļā noteikts īpašs aizsardzības veids, kas tiek piešķirts datubāzēm, kuras neatbilst tradicionālajām autortiesību prasībām. Šīs tiesības aizsargā datubāzes saturu, ja ir veikti būtiski ieguldījumi tās izveidē, piemēram, finansiāli, materiāli vai cilvēkresursu ieguldījumi.
Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnāla “Jurista Vārds” 17.septembra numurā.
