Asoc. prof. Karri Ginters (Carri Ginter) Žana Monē profesūras saņēmējs Tartu Universitātē, “Sorainen” partneris

Pireta Šasmina (Piret Schasmin) Zvērināta advokāte, “Sorainen” vecākā juriste

Ievads

Daudzviet lekcijās, tiesās, procesuālajos dokumentos un pat spriedumos mēdz izskanēt divi maldīgi priekšstati par Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesībām. Proti, pirmais maldīgais priekšstats ir tāds, ka ES tiesības ir kaut kas tāls un nesaprotams un ka nepieciešams piemērot tikai nacionālo tiesību aktus, jo tajos jau ir iestrādātas ES tiesības. Savukārt otrs maldīgais priekšstats ir tāds, ka ES tiesības vienmēr ir pārākas par nacionālajām tiesībām un, lūk, tas arī ir viss, kas būtu jāzina par ES tiesībām. Taču realitāte ir krietni raibāka.

Vispārējiem tiesību principiem, dibināšanas līgumiem, ES Pamattiesību hartai, regulām, direktīvām, pamatlēmumiem un citiem ES tiesību avotiem katram piemīt atšķirīga tiesiskā daba, un šīs atšķirības atspoguļojas arī to juridiskajā spēkā. Šajā rakstā galvenā uzmanība tiek veltīta tiesiskajām attiecībām starp nacionālajām un ES tiesībām, ilustrācijai galvenokārt izmantojot direktīvas. Rakstā tiek aplūkoti arī pamatlēmumi, kurus varētu uzskatīt par direktīvu līdzgaitniekiem policijas un tiesas iestāžu sadarbībā krimināllietās. Lai gan regulas ir vispārpiemērojamas, pilnībā juridiski saistošas un tieši piemērojamas visās ES dalībvalstīs – situācija ar direktīvām ir atšķirīga.

Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 288. pantā noteikts, ka direktīvas tām dalībvalstīm, kurām tās adresētas, uzliek saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet ļauj šo valstu iestādēm noteikt to īstenošanas formas un metodes. Līdz ar to dalībvalstis pašas lemj par to, kuros tiesību aktos ir jāveic grozījumi un kādas administratīva rakstura darbības ir nepieciešamas, lai direktīvas ieviestu. Vēsture liecina, ka dalībvalstis nereti pieļauj kļūdas šajā procesā. Attiecīgi Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) ir precizējusi, ka direktīvām noteiktās situācijās pastāv de facto gadījuma rakstura horizontālā tiešā iedarbība tiesiskajās attiecībās starp privātpersonām. Turklāt direktīvām var būt izšķiroša nozīme arī nacionālo tiesību interpretācijā.

Ar pilnu rakstu variet iepazīties žurnālālā “Jurista Vārds” !