Šajā rakstā autors Mg. iur. Elvis Grinbergs apskatīs to, kā šobrīd privātie sporta klubi Latvijā saņem publisko finansējumu, kāds tiesiskais ietvars ir piemērojams šīm attiecībām, kā arī sniegs secinājumus par to, kas šajā procesā būtu uzlabojams.
Valsts un pašvaldību finansējums sportam pēdējā laikā ir kļuvis par aktuālu tēmu Latvijā. Valsts budžetā sportam atvēlētie līdzekļi tiek sadalīti starp publisku funkciju pildošiem subjektiem – sporta federācijām, Latvijas Olimpisko vienību, Latvijas Paralimpisko komiteju. Šogad valsts budžetā tam ir atvēlējusi vairāk nekā 51 miljonu eiro. Lai arī tika lauzti šķēpi par to, kuri sporta veidi būtu prioritāri, tomēr atzīstams, ka valsts cenšas izveidot taisnīgu un vienlīdzīgu sistēmu, pēc kuras noteiktu, kā publiskais finansējums tiek sadalīts starp subjektiem.
Tomēr atsevišķā kategorijā būtu apskatāmi privātie sporta klubi. Atšķirībā no sporta federācijām privātie sporta klubi tiek dibināti un pastāv bez aktīvas valsts vai pašvaldības līdzdalības. Kamēr valsts un pašvaldību sporta subjekti (piemēram, pašvaldību sporta skolas) galvenokārt pilda publisku un sociālu funkciju, privātie sporta klubi darbojas pēc savu īpašnieku ieskatiem – visbiežāk tiecas pēc augstiem profesionāliem sasniegumiem un ideālā gadījumā arī pēc peļņas.
Gan Latvijā, gan citviet pasaulē ir novērojams, ka arī privātie sporta klubi saņem valsts vai pašvaldības atbalstu. Tas pavisam noteikti ir pozitīvi, tomēr jebkura rīcība ar publiskiem līdzekļiem prasa atklātu, taisnīgu un vienlīdzīgu procesu, kādā tas tiek piešķirts. Šajā rakstā autors apskatīs to, kā šobrīd privātie sporta klubi Latvijā saņem publisko finansējumu, kāds tiesiskais ietvars ir piemērojams šīm attiecībām, kā arī sniegs secinājumus par to, kas šajā procesā būtu uzlabojams.
Pašvaldības tiesības piešķirt finansējumu privātiem sporta klubiem
Sporta likuma 7. pants paredz pašvaldību kompetenci sporta jomā, nosakot, ka pašvaldībai ir tiesības veidot un uzturēt sporta klubus, ja tas veicina veselīgu dzīvesveidu un sporta attīstību tās teritorijā. Savukārt Pašvaldību likuma 3. panta otrā daļa paredz, ka ikviena pašvaldība var īstenot savu autonomo kompetenci caur brīvprātīgām iniciatīvām. Likums konkretizē brīvprātīgās iniciatīvas, skaidrojot, ka tās ir jāveic (1) pašvaldības iedzīvotāju interesēs, (2) ievērojot likumos noteiktos ierobežojumus un (3) netraucējot citu pašvaldības funkciju izpildi.
Vienlaikus šāds labprātīgs pašvaldības lēmums ir uzskatāms par rīcības brīvības izmantošanu, un lēmums piešķirt vai nepiešķirt atbalstu privātam klubam neskar privāta subjekta esošās tiesības un pienākumus, līdz ar to nevienam privātam sporta klubam nav subjektīvo tiesību pieprasīt jebkādu pašvaldības atbalstu.
Līdz ar to jebkura pašvaldība, izmantojot brīvprātīgās iniciatīvas tiesības, ir tiesīga pēc saviem ieskatiem finansēt privātos sporta klubus, kamēr vien pašvaldības rīcība atbilst iepriekš nosauktajiem kritērijiem. Pašvaldībai ir brīvība lemt, vai atbalstīt privātos sporta klubus, kādā formā un kārtībā to darīt.
Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnāla Jurista Vārds augusta numurā.