Kas notiktu, ja cietušie, kas uzturas Latvijā, lūgtu sākt kriminālvajāšanu par Ukrainā pastrādātiem starptautiskiem noziegumiem? Ar šādu hipotēzi “Jurista Vārds” devās pie dažādu tiesību nozaru ekspertiem, lai ievāktu viedokļus par to, vai Latvijā pašlaik būtu iespējama universālā jurisdikcija un kādi praktiski apsvērumi, ieskaitot apsūdzēto tiesību aizsardzību, būtu jāņem vērā.
Ir vismaz divi iemesli, kādēļ interesēties par universālo jurisdikciju. Pirmais no tiem – gan upuri, gan noziedznieki pārvietojas. Arī Latvijas teritorijā visticamāk uzturas noziegumu upuri, kā arī mūsu teritorijā var nonākt kāds no smagu noziegumu izdarītājiem. Lai gan jautājums par to, vai šāds kriminālprocess varētu notikt arī in absentia, ir aizraujošs teorētisks jautājums, no cietušo skatpunkta šāda tiesvedība diez vai sniegtu mierinājumu.
Jebkurā gadījumā jau kopš kara pirmajām dienām gan Ukrainā, gan dažādās Eiropas vietās tiek vākti un apstrādāti pierādījumi, lai tos iesniegtu iespējamos kriminālprocesos neatkarīgi no vietas, kur tādi varētu norisināties. Neapšaubāmi rastos būtiski jautājumi, ja tieši tiesiskais regulējums, nevis, piemēram, pierādījumu trūkums vai dažādi praktiski apstākļi būtu šķērslis patiesības noskaidrošanai Latvijas prokuratūrā un tiesās.
Kādām būtu jābūt personai nodrošinātājām garantijām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, ja tiktu īstenota universālā jurisdikcija?
Zvērināta palīdze “ ZAB SIA”
Valstij ir pienākums paredzēt personai tādas tiesiskās garantijas, kas nodrošina tiesiskuma un taisnīguma principu ievērošanu lietu izspriešanā. No tā secīgi izriet arī krimināltiesību un kriminālprocesa pamatprincipi. Īstenojot universālo jurisdikciju krimināllietās, personai nodrošinātajām garantijām uz taisnīgu lietas izskatīšanu jābūt tādā pašā obligātajā apjomā kā ikvienā kriminālprocesā atbilstoši attiecīgās valsts, kura īsteno jurisdikciju, regulējumam un saistošajām starptautiskajām tiesību normām. Lai arī, īstenojot universālo jurisdikciju, esošie pārrobežu elementi neapšaubāmi ietekmē un sarežģī procesa norisi, nebūtu pieļaujams ierobežot garantijas uz taisnīgu tiesu, jo īpaši tiesības uz aizstāvību, ko ikvienai personai neatkarīgi no valstspiederības paredz ne tikai nacionālās, bet jo īpaši dažādas starptautisko tiesību normas.
Taču papildus minētajam uzmanība vēršama arī uz attiecīgās valsts, kura uzsākusi izmeklēšanu, un valsts, kuras piederīgais ir persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, noslēgtajiem līgumiem. Tie var paredzēt vēl papildu prasības garantiju nodrošināšanai.
Ar pilno rakstu varat iepazīties žurnālā un portālā “Jurista Vārds”.
