PVN proporcijas korekcija pēc gada deklarācijas iesniegšanas tomēr iespējama
Aprīļa beigās aktīvāk sāka strādāt arī ES tiesa. Šajā lietā Portugāles uzņēmums divus gadus piemēroja PVN izņēmumu, neievērojot, ka likums ir grozīts un pakalpojumiem jāpiemēro PVN. Šis uzņēmums samaksāja PVN par šiem 2 gadiem, bet lūdza arī koriģēt proporciju, bet administrācija tam nepiekrita. ES tiesa 30.aprīlī nosprieda[1], ka principā aizliegums mainīt atskaitāmās daļas aprēķina metodi (proporciju) ir saskaņā ar PVN direktīvu, kad tā ir deklarēta kā gala metode (pie mums to dara ar gada deklarāciju). Taču var būt izņēmums, kad šāda nofiksēta gala proporcija tomēr var būt koriģējama, proti, to drīkst koriģēt, ja:
- ES dalībvalsts ļauj nodokļu maksātājiem piemērot proporcionālus PVN atskaitījumus;
- nodokļu maksātājs, izvēloties metodi, labticīgi nezināja, ka darījums ir apliekams, nevis atbrīvots;
- vispārējais noilgums atskaitījumu koriģēšanai nav beidzies;
- atskaitījumu metodes maiņa ļauj noteikt precīzāku atskaitāmā PVN daļu.
Tādēļ izskatās, ka Portugāles nodokļu administrācijai nāksies šim uzņēmumam piekāpties, un tas arī šķiet godīgi. Tādēļ ir vērts cīnīties, balstoties uz PVN neitralitāti un citiem pamatprincipiem, ja administrācija piemēro korekcijas PVN pārdošanas pusē, bet neļauj to vienlaikus darīt arī pirkšanas pusē.
Vēlreiz PVN degvielas piegāžu ķēdei
Šajā lietā[2] kārtējo reizi veidojies strīds par to, kurai no preču pārrobežu piegādēm piemērojams 0% PVN, ja ir bijusi virkne pārdošanas darījumu, bet tikai viena transportēšana.
Čehijas uzņēmums Herst, kas nodarbojas ar degvielas vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību, ar savu transportu pārvadāja degvielu no vairākām ES dalībvalstīm uz galamērķi Čehijā, lai tālāk tās pārdotu citiem (ar to pašu pārvadājumu). Pārdevēji bija starpnieki no Čehijas. Herst veica degvielas pārvadājumus no šīm citām ES valstīm akcīzes nodokļa atliktās maksāšanas režīmā. Herst nesaņēma atlīdzību par šīs degvielas pārvadāšanu, bet pelnīja ar starpību starp degvielas iepirkšanas cenu un pārdošanas cenu. Herst kļuva par degvielas īpašnieku tikai tad, kad tā tika laistas brīvā apritē (akcīzes nodokļa vajadzībām) Čehijā.
Līdz ar to Herst uzskatīja, ka degvielas iegādes vieta bijusi Čehijā (tāpēc piemērojams vietējais PVN pirkumiem no Čehijas starpniekiem). Nodokļu administrācija uzskatīja, ka Herst veiktās iepirkšanas vieta bija tā dalībvalsts, kurā degviela atradās brīdī, kad to iekrāva pārvadāšanas nolūkā uz galamērķi Čehijā (un ir piemērojams reverss). Nodokļu administrācija atteica tiesības atskaitīt vietējo PVN par šīm iegādēm. Turklāt vairāku starpnieku iesaistīšanās šajā ķēdē esot netiešs pierādījums par krāpšanu PVN jomā.
ES tiesa norādīja, ka nacionālā tiesa var ņemt vērā, ka:
- tas, ka degvielas pārvadājums notika atliktās akcīzes nodokļa maksāšanas režīmā, nevar būt izšķirošs elements, lai noskaidrotu, uz kuru no pamatlietā aplūkotajām ķēdes ietvaros veiktajām iegādēm ir jāattiecina transportēšana;
- ES tiesa arī norādīja, ka tiesību rīkoties ar īpašumu nodošana ne vienmēr sakrīt ar tiesībām atsavināt īpašumu; savukārt, īpašuma tiesību nodošanai nav nepieciešams, ka īpašums fiziski atrodas pie šī atsavinātāja; izšķirošs kritērijs pat nav fiziska preču pārvietošana pāri robežām, bet gan tas vai personai ir tiesības attiecīgajā brīdī lemt par preču pārdošanu; tādēļ piegāžu ķēdē var būt daudz pārdošanas darījumu, bet transportēšana piemērojas tikai vienam no tiem; kuram?
- ja Herst ieguva tiesības pārdot preci citā ES valstī pirms to transportēšanas, tad arī šim Herst pirkumam ir piemērojama pārrobežu darījuma 0% PVN; tātad, Čehijas administrācijai šoreiz bija taisnība un Herst pirkumam no Čehijas starpniekiem nedrīkstēja piemērot Čehijas vietējo PVN; tomēr tiesa norāda, ka preces atsavināšana pēc tam transportēšanas laikā u.c. papildus faktori (Herst veikta priekšapmaksa pārdevējam un transportēšana nebija veikta kā atsevišķs pakalpojums) arī var ietekmēt šo secinājumu.
Valsts tiesa nevar PVN lietās piemērot konstitucionālo principu in dubio mitius (kas paredz šaubu gadījumā piemērot nodokļu maksātājam vislabvēlīgāko interpretāciju) – jāpieturas pēc iespējas tuvāk PVN direktīvas burtam un garam. Būtībā ar to ES tiesa tik vēlējās uzsvērt, ka PVN jomā konstitucionālo principu un ES tiesību pretrunu gadījumā priekšroka dodama ES tiesībām.
Interesanti, ka šajā lietā ES tiesa pārprasīja Čehijas tiesai vai tā tiešām vēlas atbildes uz jautājumiem, jo fakti ir ļoti līdzīgi citai lietai[3]. Atbildē Čehijas tiesa atsauca virkni jautājumu, tādēļ, ja esat saskārušies ar iepriekš minēto situāciju, ņemiet vērā arī šīs otras ES tiesas lietas atziņas. Turklāt, ar jaunajiem (spēkā no 1.1.2020.) PVN likuma grozījumiem par ķēdes darījumiem kopsakarā ar virkni citu ES tiesību normu un ES tiesu spriedumu, nu jau šī (darījumu ķēžu) joma šķiet pietiekoši skaidri atrisināta.
[1] C-661/18.
[2] C-401/18.
[3] C-414/17.