Finansists Čārlijs Mangers reiz teicis, ka reputācija un godīgums ir cilvēka vērtīgākie aktīvi, ko var pazaudēt viena sirdspuksta laikā.
Raksta autors: Andris Tauriņš, zvērināts
Mūsdienās informācijas aprite notiek sirdspuksta ātrumā. Ātrāk nekā jebkad cilvēces vēsturē iespējams izplatīt informāciju. Tas palīdz pieņemt pareizus lēmumus un novērst nelaimes. Tomēr straujai ziņu apritei ir savas ēnas puses.
Jebkuram cilvēkam ar piekļuvi internetam ir iespējams izplatīt jebkādas ziņas, kas acumirklī var sasniegt miljoniem adresātu. Maldinošas vai apmelojošas ziņas var radīt neizmērojamus zaudējumus cilvēka reputācijai. Cilvēki īpaši saasināti uztver informāciju par likuma pārkāpumiem, par aizdomām vai apsūdzībām noziegumos. Ja reiz policija izmeklēšanu uzsākusi, cilvēks to uztver kā drošu zīmi, ka likuma pārkāpums noticis un konkrētā aizdomās turētā persona – vainīga. Jo šausminošāks nodarījums, jo lielāka sabiedrības ažiotāža.
Ja liecinieki vai izmeklētāji publiski norāda uz vainīgo personu, sabiedrība nekavējoties izdara savu spriedumu.
Sāk darboties tā saucamā Twitter jeb sociālo tīklu tiesa. Ja kāds atļaujas izteikt kritiskas šaubas par aizdomās turētā vainu, pārējie šaubas mākto indivīdu nekavējoties saplosa.
Reputācija un nevainīguma prezumpcija
Lai arī Latvijā, tāpat kā visā pārējā Rietumu demokrātijā, ir spēkā nevainīguma prezumpcijas princips, nereti atsaukšanās uz šo principu tiek uzskatīta par sliktu gaumi vai vienkārši neveiklu taisnošanās mēģinājumu. Cilvēkiem patīk iet īsceļus, un tieši tāpēc vieglāk ir pieslieties vairākuma viedoklim, nekritiski pieņemt pirmo dzirdēto apsūdzību.
Reiz kādā publiskā forumā Latvijas Republikas ģenerālprokurors Juris Stukāns teica aptuveni šādi: «Ja prokuratūra ir cēlusi apsūdzību, tātad cilvēks ir vainīgs.» Šāda atziņa kopē sabiedrības vairuma viedokli. Tomēr profesionāli tā noniecina demokrātijas pamatus, cilvēktiesības un neatkarīgu tiesu varu. Jā, statistika liecina, ka lielāko daļu apsūdzību tiesa atzīst par pamatotām. Un būtu nepareizi vispār nerunāt par izmeklējamiem noziegumiem, jo arī šādā veidā tiek stiprināta demokrātija un prasīta tiesību sargājošo iestāžu atbildība un darba kvalitāte.
Tomēr nedrīkst ignorēt nevainīguma prezumpciju – ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.
Ne mazums ir to lietu, kur izmeklēšanas stadijā procesa virzītājs secina, ka nav apstiprinājušās sākotnējās aizdomas par personas vainu, un lieta tiek izbeigta. Citkārt, neraugoties uz vājiem vai strīdīgiem pierādījumiem, lieta tiek virzīta uz tiesu, un tad tiesa konstatē personas nevainīgumu.
Ar pilnu rakstu varat iepazīties žurnāla “Klubs” februāra numurā!
